Īrijā mītošais amerikāņu mūziķis Pīters Broderiks līdz šim Rīgā ir uzstājies festivālā “Skaņu mežs”, kā arī kopā ar “Sinfonietta Rīga” stīgu kvartetu un Emīla Dārziņa jaukto kori Rīgas Domā. Tā esot bijusi neaizmirstama pieredze, un arī Torņakalna skolas pagalmā izskanējušais koncerts bagātajā muzicēšanas grafikā esot līdz šim nebijis.
“Manuprāt, šī ir īpaša reize,” atzīst Broderiks. “Es nekad neesmu spēlējis tādā atmosfērā, zem klajas debess. Jā, visi koncerti ir atšķirīgi. Vienmēr ir citas klavieres un vienmēr, dzirdot to skanējumu, es izjūtu, kādas dziesmas uz tām skanēs. Tādēļ arī šoreiz nākas pielāgoties vietai.”
Broderiks izdevis vairāk nekā 20 studijas albumus un piedalījies vairākos desmitos mūzikas projektu. Liela daļa no tiem kopā ar skandināvu mūziķiem – piemēram, dāņu apvienību “Efterklang”. Pats Broderiks nenoliedz, ka daudz ietekmējies no ziemeļvalstīs dzimušās mūzikas. Arī viņa skaņdarbi ir plūstoši, minimālistiski, reizē arī viegli un ar folka elementiem.
“Man mūzika ir kā terapija. Jūs taču zināt, cik daudz stresa sagādā ikdienas dzīve. Un katram ir savi paņēmieni, kā ar to tikt galā.
Man mūzika ir veids, kā atbrīvoties no tā, kas uzkrājies. Tā ir arī komunikācija, kur svarīgi dziesmu teksti. Jā, tā ir pašterapija.
Tādēļ iedvesmu komponēšanai es gūstu no visa, ko piedzīvoju dzīvē,” neslēpj mūziķis.
Koncertā izskanēja dziesmas no pēdējā Broderika albuma “All together again”, kā arī senākiem ierakstiem, ieskaitot “Partners” un “Colors of the Night”. Tā ir mūzika visu vecumu un visdažādākajiem klausītājiem, saka mūziķis. To arī apliecināja pāris simti klausītāju vakardienas koncertā Torņakalna skolas pagalmā.
“Mūzikas varenība ir tajā, ka tai nevajag vārdus. Ziniet, kādam patīk Bobs Dilans, kurš izstāsta konkrētu stāstu. Bet šeit nav tas. Instrumentālā mūzika ir abstraktāka un atvērta interpretācijai.
Kādam tā rada kosmiskas izjūtas, cits nokļūst pasakainā mežā. Man patīk ļaut cilvēkiem pašiem interpretēt mūziku tādā veidā,” stāsta Broderiks.
