Henrieta Verhoustinska: Jūsu radošais process nav apstājies. Jaunā singla “Feels” videoklips ir ļoti krāsains, tas veidots japāņu anime un mangas tehnikā. Kā jūs nonācāt pie šīs idejas?
Kaspars Roga: Esmu tikai scenārists klipam, bet ideja nāca, dzirdot dziesmu. Tā atnāca uzreiz animācijas multfilmas formātā. Nākamais bija jautājums – kas tas varētu būt? Anime un mangas stila pluss ir tāds, ka tas pats par sevi ir ļoti “klipisks”. Ir liela dinamika zīmējumos, kas atbilst muzikālā klipa formātam. Atlika atrast cilvēkus, kas būtu spējīgi kaut ko tādu uzzīmēt. Mēs atradām puišus no animācijas studijas “HonkFu” un kopīgiem spēkiem realizējām šo ideju ar viņu rokām.
Jūs šajā anime klipā parādāties kā supervaroņi, un katram ir savs “superierocis”, piemēram, Mārim Mihelsonam ir ledus zobens, Kasparam Rogam ir vairogs, Renārs Kaupers ir kā lidojoša spāre vai lapsene, savukārt Jānim Jubaltam ir mauči, kas šauj ar lāzeriem. Vai jūs realizējāt savus bērnības sapņus šajā klipā?
Jānis Jubalts: Superspējas jau kādu laiku atpakaļ bija ierakstītas Renāra jostā.
Renārs Kaupers: Ir divas lietas – Lielvārdes josta un Renāra josta. Un šis bija rakstīts Renāra jostā.
Jānis Jubalts: Tur bija šie elementi – uguns, ūdens, zeme un gaiss. Šie elementi tika piedāvāti katram, nezinu, kādā secībā. Mani iecēla par uguns vīru, ar uguns uzmavām, Mārim bija ūdens, Renāram bija gaiss un Kasparam – zeme. Viņš liek mums turēties pie zemes.
Esat nolēmuši veidot video versijas visām albuma “Gads bez kalendāra” dziesmām. Vai visi šie video darbi tiks prezentēti kā video koncerts 21. oktobrī?
Kaspars Roga: Jā, tas ir video albums. Tas būs maksas saturs, kas būs pieejams visiem 21. oktobrī. Vienlaicīgi šī video albuma ietvaros mēs spēlējam “dzīvajā”, bet reizē tas ir klips. Respektīvi, tas ir izaicinājums mums pašiem, jo šādā formātā mēs neesam darbojušies agrāk. Vienmēr bija vai nu klips, vai “dzīvais”, bet nekad šie divi formāti nav “sadraudzināti”. To mēs mēģinājām šeit izdarīt.
“Dzīvajā” tādā ziņā, ka jūs netēlojat, ka jūs spēlējat un dziedat, bet tiešām spēlējat un dziedat?
Kaspars Roga: Jā! Tieši tā. Ir jāatklāj nelielas epizodes, kuras nācās ierakstīt, ņemot vērā sarežģītas uzbūves, bet visādi citādi tas ir dzīvs caur un caur.
Māri, kura ir tava mīļākā dziesma albumā “Gads bez kalendāra”?
Māris Mihelsons: Tas ir sarežģīts jautājums. Ir ļoti grūti pateikt.
Katra dziesma, kas radīta, ir tapusi pie noteiktiem apstākļiem un emocijām, ar noteiktu muzikālu saturu, piepildījumu,
tā kā ir ļoti grūti atbildēt uz šo jautājumu.
Renārs Kaupers: Un tomēr, Māri, pasakiet, kas ir jūsu mīļākā dziesma?
Vienkārši gribas vēl uzzināt vēl par kādu dziesmu bez dziesmas “Feels”…
Renārs Kaupers: Un bez dziesmas “Gads bez kalendāra”. Mazliet paskrienot laikam pa priekšu, mums ir sajūta, ka dziesma ar nosaukumu “Karuseļi” varētu būt viens no lielākajiem vasaras hitiem. Redzēs, vai tas būs šīs vai nākamās vasaras singls.
Jānis Jubalts: Es domāju, ka Mārim varētu patikt dziesma “Dzelzceļnieks”, jo tur ir izteikta tava klavierspēle, kā arī interesants stāsts, bet par to citreiz.
Māris Mihelsons: Par to citreiz, jā.
Dziesmu nosaukumi gan ir intriģējoši. Katru reizi redzot jūs, gribu uzdot jums jautājumu – kā jums izdodas saglabāt šo spridzīgo dzīvesprieku visās intervijās, ierakstos un koncertos? Jo gadi iet…
Renārs Kaupers: Viņi tiešām iet!
Jānis Jubalts: Domāju, ka viņi skrien kā stirnas, tie gadi!
Kaspars Roga: Domāju, ka daļa noslēpuma ir tajā, ka jūs ar visu sirdi atdodaties procesam. Šobrīd šis process ir intervija – šeit un tagad.
Mēs šeit esam ar visu sirdi.
Vēl nesen “Prāta vētrai” bija grēkā krišanas process. Jūs kopā ar Donu un Intaru Busuli radījāt jaunu hitu “Piedošana”. Kā tas notika, kurš bija iniciators?
Renārs Kaupers: Tā bija Artūra ideja. Viņš bija braucis mājās no “Muzikālās bankas”, klausījies radio un dzirdējis, kā dižie Stings, Braiens Adams un Rods Stjuarts dzied slaveno musketieru dziesmu “All for love”. Kāpēc gan nevarētu radīt šādu skaņdarbu mūsu zemē? Viņš iedomājās par mums un Intaru. Sazvanījāmies un likās – jā, kāpēc ne? Dons man jautāja, vai man ir kāds teksta aizmetnītis dziesmai? Teicu, ka īsti nav, bet nākamajā dienā man kaut kas jau parādījās. Uz tā bāzes Dons uzlika pamatiņu mūzikai, un tad jau bija tikšanās studijā kopā ar Intaru. Lietas tika pieslīpētas, un “Piedošana” ieņēma savu pamata formu. Tas notika pagājušā gada februārī. Saistībā ar pandēmiju sapratām, ka dziesmas izdošana ir jāatliek, un šajā pavasarī jau likās, ka ir laiks piedot un laist to ēteros.
Kāpēc mums jūsu video albumu jāgaida līdz 21. oktobrim?
Kaspars Roga: Jo tagad visu vasaru kopā ar komandu mēs mēģināsim to uztapināt par skaistu puķi, jo mēslojums ir ielikts. Visu melno darbu esam jau izdarījuši.
Renārs Kaupers: Draugi, es gribētu teikt – nesabīstieties no nosaukuma “video albums”, jo arī šajā intervijā mēs sastopamies ar momentu, ka mums ir grūti to formulēt. Tas ir vienkārši un skaisti.
Tās būs mūsu jaunās dziesmas un jaunie “mēs” vizuālā izskatā.
Kaspars Roga: Jūs mūs redzēsiet kā koncertā, jo plāns bija – nokļūt jums tuvāk. Mēs gribējām atnākt pie jums, bet atnākt ar savu izpratni par kvalitāti, kā mēs to mīlam darīt, tādēļ process aizņem tik ilgu laiku.
Renār, tavā dzīvē nesen bija tāds notikums – Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” vinila plates “Desmit pāri” iznākšana. Vai būs arī “Divdesmit pāri”?
Renārs Kaupers: Grūti teikt, domāju, ka būs “divdesmit pāri” un “trīsdesmit pāri”, bet citos formātos. Mēs kā muzicējošais kodols sajutām, ka esam nogājuši kopā loku – desmitgadi. Tas ir bijis brīnišķīgs laiks, trīs albumi… Sapratām, ka varam pielikt skaistu punktu ar šo plati, aranžējumiem, kas ir iedziedāti un iespēlēti ar Vidzemes kamerorķestri. Likās, ka šis posms ir noiets, bet tajā pašā laikā viss turpinās. Ziedoņa muzejs, Ziedoņa klase uzņem apgriezienus, “Kartupeļu lauka radio” kļūst aizvien skanošāks, un aizvien vairāk ļaudis sadzird šo radio. Kartupeļi aug Kuldīgā, un iespējams, ka vasarā tur ik pa brīdim notiks koncerti. Kas tie par kartupeļiem Kuldīgā? Tie ir kulturālie kartupeļi, kuri klausās “Kartupeļu lauka radio”. Viss top un pārtop jaunās formās, dimensijās. Tik uz priekšu!
Viens no jūsu grupas jaunumiem ir grāmata “Prāta vētra. Meklēt vienam otru”. Neparasti, ka to ir sarakstījusi Alīna Katrāne-Šilinga, dāma no Krievijas, kura “Instagram” sevi pieteikusi kā scenāriste un reklāmas tekstu autore. Šī grāmata atklāj varbūt pat vairāk, nekā sākotnēji bijāt plānojuši. Kā jūs atradāt šo autori, kāpēc autore no Krievijas?
Renārs Kaupers: Tas notika neparasti, jo Alīna tika piesaistīta mūsu Krievijas menedžmenta rindās ar lūgumu palīdzēt, rakstot preses relīzes. Viņai tas izdevās tik labi, ka kādā brīdī radās doma, ka varbūt varētu piefiksēt “Prāta vētras” pirmos trīsdesmit gadus. Sākotnējā ideja bija tāda, ka mēs paši nerunājam. Kāds runā par mums – draugi, paziņas. Ejot laikam un lietām attīstoties, sapratām, ka mums ir jāsaka savi vārdi, sajūta par šo laiku, notikumiem rotaļīgā veidā. Tas sākās ar vairākām kolektīvām sarunām, pēc tam individuāliem “Skype”, “Zoom” un tā tālāk. Mēs ļoti daudz laika pavadījām ar Alīnu, runājot par grāmatu.
Jānis Jubalts: Man patika arī veids, kā viņa izvēlējās runāt ar mums katru atsevišķi, jo žurnālisti Latvijā un citur pasaulē bieži vien sūdzējušies, ka mēs runājam viens otram pāri un daudz ko nevar saprast līdz galam. Viss ir jautri un forši, bet Alīna trāpīja arī laikā, kas mums lika citādāk paskatīties uz lietām, un viena no šīm lietām ir pandēmija. Šajā grāmatā Alīna dabūja arī sajūtu, kas daudz precīzāk noraksturo mūs kā cilvēkus. Vēl viena interesanta lieta, ka
mēs līdz grāmatas izdošanas brīdim nebijām lasījuši, ko citi mūsu draugi ir sarunājuši un stāstījuši par mums šajā grāmatā.
Māris Mihelsons: Pirms šīs grāmatas bija centieni vēl kādam Latvijā runāt par “Prāta vētru”. Tas spilgti iesākās, bet izplēnēja. Mēs nekad neesam gājuši ceļu, ka mums ļoti, ļoti gribētos grāmatu par sevi, tā šis jautājums tika nolikts plauktā, un mēs vairs neesam tam ķērušies klāt. Nāca Alīna… Tas interesantais brīdis, kad cilvēks tevi uzrunā, piedāvā, uzņemas visu apkopot un veidot. Un tu piekrīti. Sākotnēji tā bija radīta krieviski, bet kolosālais Ilmārs Šlāpins to visu skaisti salicis latviski.
Renārs Kaupers: Tu gribētu lietot vārdu “pārtulkoja”?
Māris Mihelsons: Es negribētu lietot vārdu “pārtulkoja”, jo mēs visi zinām, ka tas, ko bijām runājuši intervijās, bija krieviski. Un krieviski tu izsakies nedaudz citādāk nekā latviski. Tev nav tik liels vārdu krājums, nevari tik precīzi noformulēt savu domu. Ilmārs savukārt ar savu pārtulkošanu, bet vēl virsvadību nolika visu pa vietām latviešu valodā, lai tas iegūst to formu un jēgu, ko gribējām pateikt sarunu valodā, ko tik ļoti nepārzinām.
Renārs Kaupers: Vai mēs varētu poētiski izteikties, ka tā ir “Prāta vētra” ar mazu Ilmāra cepurīti?
Māris Mihelsons: Tā ir “Prāta vētra” ar kārtīgām Ilmāra biksēm.
