Signe Lagzdiņa: Pirms lūgšu tev vairāk izstāstīt par skaņdarbu, ko esi veltījusi Garīgās mūzikas festivālam, vai vari atklāt, kas, tavuprāt, ir garīgā mūzika? Vai tai ir robežas, un vai vispār būtu vēlams to definēt?
Anna Ķirse: Es drīzāk teiktu – tas ir kaut kas nedefinējams. Šajā gadījumā, runājot par manu skaņdarbu, tas ir mans individuālais redzējums, un pie kādas konkrētas definīcijas nonākt varētu būtu ļoti grūti.
Jo, velkot skaidras robežas, tās uzreiz gribas arī nojaukt, gribas izvairīties no kaut kāda veida kategorisma –
ka tā, lūk, ir māksla, bet tā nav māksla, šī ir mūzika, bet tā, redz, nav, un šis jau nu nav garīgums. Mans garīgums ir, lūk, tāds! Un man šķiet, ka viens no garīguma veidiem varētu būt izvairīšanās no šāda veida kategorisma.
Bet mūsdienās arvien vairāk dzirdam šos komentārus.
Jā, dzirdam. Un šī
pašpārliecinātība par sava viedokļa pareizumu ir ārkārtīgi bīstama un bieži vien iedveš daudz lielākas šausmas nekā brīvāks vai maigāks skatījums.
Bet vai tev pašai nekad nav bijis tā, ka par kāda cita darbu gribas teikt – tā nav garīgā mūzika vai tā nav māksla?
Protams, ir bijis, un ne jau tikai par mākslu un mūziku – arī citām tēmām. Man kategorisms bijis raksturīgs ļoti ilgu laiku, un šobrīd arvien vairāk mēģinu no tā atbrīvoties. Saredzu tur jaunas brīvības iespējas.
Vēl aizvien ir jāpiedomā, vēl aizvien es kļūdos, bet cenšos nebūt kategoriska un neteikt, ka tā ir māksla, bet tā, lūk, nav, un vai to var zīmēt uz sienas vai nevar. (smejas)
Ja atceramies mūzikas vēstures grāmatas, bieži vien garīgā mūzika bijusi tāda, atļaušos teikt, funkcionāla mūzika, kas skan tieši baznīcās un radīta konkrētam mērķim – dievkalpojumam. Šodien tā īsti vairs nav, kaut Garīgās mūzikas festivāls piedāvā šo koncertu tieši baznīcā. Tomēr saturs var mainīties un nav strikti noteikts, no kurienes jāsmeļ idejas. Pirmais jautājums – vai tava mūzika ir funkcionāla? Un ko tu saproti ar šo jēdzienu?
Tas man laikam jājautā tev – ko tu saproti ar vārdu "funkcionāls"?
Ka tam ir kāds konkrēts mērķis.
Pat nemēģinu domāt un paredzēt, ko mūzika – mana vai citu komponistu – izdarīs vai neizdarīs ar klausītāju.
Cita lieta ir, piemēram, "Koku operas" gadījums – funkcionāls varētu būt šis koncepts un būšana mežā. Man ir ļoti svarīgi, lai tā skanētu tieši mežā. Tomēr "Carmen Sibyllae" gadījumā negribētu to saukt par funkcionālu, lai arī piedomāju par to, ka tā ir baznīca – arī akustikas ziņā mēģinu veidot cita veida redzējumu. Man patīk katru skaņdarbu radīt pilnīgi atšķirīgu – piemēram, viena lieta ir mans stīgu kvartets "Mundus Invisibilis" jeb "Neredzamā pasaule", kuru rakstot, domāju par pazemi, bet cita lieta ir "Koku opera", kur parādās dažādi etnomotīvi un tā tālāk.
Jaunā darba gadījumā mūzikas materiālam esmu uzdrošinājusies pieiet melodiskāk nekā citkārt, eksperimentēt ar to, jo man ir ļoti svarīgi eksperimentēt un būt brīvai, lai man nav kāda konkrēta rāmja.
Un, ja tāds arī parādās, kuru kaut vai pati esmu sev iedevusi, tajā tomēr varu būt brīva un, ja vēlos, nebaidīties būt melodiska vai arī reizēm radikāla.
Par stīgu kvarteta atskaņojumu Ņujorkā viens komentārs tieši bija – "Tā jau nu nav mūzika." Tika teikts, ka izklausoties pēc narkotikām vai psihedēlijas.
Bet cilvēki ir aicināti brīvi izteikties. Ja viņiem šķiet, ka nav, nu tad...
Tu neapvainojies, vai ne?
Nē, galīgi nē. Šim kvartetam bijuši trīs pirmatskaņojumi – pirmais bija Rīgā, otrais – Igaunijā, bet visnesenākais bija Ņujorkā, pandēmijas apstākļos tas notika tiešsaistē, kurai ir savi plusi, – uzreiz pieejams videoieraksts. Bieži nav tādas iespējas. Šo kvartetu iesniedzu vienā konkursā pagājušā gadā, un tad tika izvēlēti trīs komponisti, kuru skaņdarbus atskaņos kvartets. Man paveicās – viens no tiem bija mans skaņdarbs "Mundus Invisibilis".
Tur tu par pazemi un sēņu micēlijiem...
Jā, un vēl arī to, ko mēs neredzam – arī par garu pasauli, piemēram.
Vai garu pasaule ienāk arī tavā jaunajā skaņdarbā, ko pirmatskaņos Valsts akadēmiskais koris "Latvija", "Sinfonietta Rīga" un Māris Sirmais?
Es pati garus neredzu – nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet gribētu cerēt, ka tie ienāk.
Gribētu cerēt, ka sibillas bija klātesošas gan darba radīšanas procesā, gan gribētu aicināt viņas arī uz pirmatskaņojumu.
Tu lieto latīnisko nosaukumu, un pilnais skaņdarba nosaukums ir "Carmen Sibyllae".
Tas ir latīniskais nosaukums, ko latviski varētu tulkot kā "Sibillas dziesma". Arī kā "Pravietes buršanās".
Latīņu valoda aizvien man ir tuva – laikam tur būs kāds iespaids no maniem vecākiem, kuri abi ir ķirurgi un kuri manā bērnībā ik pa laikam runāja latīniski.
Tas acīmredzot kaut kur apziņā iesēdies.
Atgādināsim, ka arī "Koku opera" galu galā ir latīņu valodā. Kas ir sibillas, no kurienes tās nāk un kāpēc tieši viņas?
Šo stāstu man palīdzēja atrast filozofs Arnis Rītups. Mēs arī skaņdarba tapšanas laikā ik pa brīdim esam strādājuši gan mākslinieciski, gan arī ar tekstu – Arnis radījis brīnišķīgu priekšvārdu mūziķiem un dziedātājiem, jo man bija svarīgi, lai viņi var izlasīt, kas tad ir šīs sibillas.
Sibillas varētu būt pusdievietes, arī pusraganas – tādas būtnes, kuras dzīvoja tādās ļoti interesantās, dziļās dabiskajās un mākslīgajās alās, un šīs sievietes ik pa brīdim pareģoja.
Ir pareģojumi, kuri arī piepildījušies. Sibillas tos mēdza rakstīt uz koku lapām un atstāt alas priekšā. Tādas ļoti interesantas, spēcīgas sievietes. Un es tiešām ticu, ka tādas reiz bijušas.
Par kuru laiku mēs runājam?
Mēs runājam par laiku pirms Kristus piedzimšanas. Tas arī veido šo mistiku, ka teksts ir ļoti sens – tā autors ir Vergilijs. Pieņemts uzskatīt, ka viņš izmantojis kādu no sibillu pareģojumiem.
Lielākās neskaidrības šī teksta interpretācijā saistītas ar tajā pasludināto zēna piedzimšanu, jo nevienam nav zināms, kas tieši ar to domāts, un tad ir dažādas interpretācijas – piemēram, Polliona dēls vēlāk uzskatīja, ka domāts tieši viņš. Vai, piemēram, kāds uzskatīja, ka šis ir kā jaunā laikmeta tēls, kas parādās tekstā, un ar to ir domāta Vergilija paša dzeja. Bet jau vēlāk – ka te domāta Jēzus Kristus piedzimšana.
Kura versija tev pašai tuvāka?
Es noteikti gribu ticēt Jēzus Kristus piedzimšanai, jo tas šķiet ārkārtīgi skaisti, ka šāda spēcīga sieviete, alā dzīvojoša sibilla, paredzējusi jauna laikmeta sākšanos un Jēzus Kristus piedzimšanu.
Tātad dāmas, kurām šīs spējas bijušas, sauktas par sibillām. Ceru, ka tas taču nebija lamuvārds?
Nē, tas ir ļoti skaists vārds!
Gribu pieminēt arī mākslinieci arhitekti Ilzi Pakloni, kura uzzīmējusi ļoti skaistu sibillu, lai mūziķi un dziedātāji, atverot partitūru, ieraudzītu šo tēlu.
Tātad šajā tekstā, kas izskan jaundarbā, izskan tieši šis pareģojums?
Jā, tā mēs varam uzskatīt.
Kas vēl ir tekstā?
Tas kopumā ir ļoti sarežģīts un bija liels izaicinājums – strādāt ar to. Man palīdzēja latīņu valodas speciālists Vents Zvaigzne, ar kuru mēs ik pa brīdim intensīvi strādājām. Mākslinieciski man šis pareģojums šķiet kā centrālais notikums un dramaturģiski tas ir apmēram vidū vai pat tuvāk sākumam. Pēc tam tiek apdziedāts jaunais laiks – kāds tad tas būs.
Vai skaists?
Jā, tas tika paredzēts kā skaists laiks, tā vienkāršoti varētu teikt.
Mani ieintriģēja tas, ko teici – ka tu šajā darbā ļaujies eksperimentiem ar melodiju. Vari nodemonstrēt, ko tavā izpratnē nozīmē šī melodija?
Jā, esmu paņēmusi līdzi arī partitūru, lai nekļūdītos. Nodemonstrēšu tieši pareģojuma vietu. (dzied) Šis ir altu dziedājums.
Diriģents Māris Sirmais man jautāja – kāpēc alti, jo šeit tiem ir diezgan centrāla loma, tāpat kā kora skaņdarbā "Bieza migla zemi sedza". Un tad es teicu, ka laikam tīri egoistiski, jo pati esmu alts un mājās to visu varu izdziedāt, jo soprānu dziedāt man ir ļoti sarežģīti. (smejas)
Jaunā darba partitūra ir gana apjomīga – tur ir koris, balss, teksts, dažādas faktūras, tehnikas, orķestris. Man šķiet, tavā dziedājumā saklausīju arī etnomūzikas ietekmi.
Tā varētu būt, bet, no kurienes tās rodas, man grūti teikt. Zinu, ka ir komponisti, kuri principā neklausās citu mūziku, bet es klausos, turklāt daudz un dažādu, sākot no elektronikas un beidzot ar klasisko mūziku vai etno, un, protams, kaut kādas ietekmes parādās. Piemēram, finālā noteikti varētu būt ietekme no vecticībnieku dziedājumiem, kurus daudz esmu klausījusies. Jā,
runājot par orķestri – šis ir mans pirmais orķestra darbs.
Izklausās neticami, ka to saki, jo mēs taču zinām "Koku operu"! Bet nu jā, tur bija ansamblis.
Piecpadsmit cilvēku ansamblis, jā. Šeit ir apmēram astoņdesmit sešas balsis. Viss diezgan sadalīti. Būs lomas, jo dziedātāji atsevišķos posmos dalās pa divi, trīs. Tāpat arī stīgas – teiksim, piecas, sešas vijoles brīžiem spēlē katra savu partiju. Tad vēl ļoti nozīmīga loma ir arfai. Tā manā uztverē ir viena no solistēm šajā skaņdarbā. Tomēr pilnīgi visi ir nozīmīgi! Tas varbūt izklausās banāli, ka tā saku, bet tā tiešām ir, jo pat posmos, kur, teiksim, pūtējiem ir ilgas, garas, velkošas skaņas, tās veido visa skeletu.
Komponistam tas taču ir milzīgs darbs – katram izrakstīt savu līniju. Kāpēc tu ej šo grūto ceļu?
Labs jautājums. Nevaru īsti citādāk. Lai gan neesmu par to domājusi. Kā viens no piemēriem varētu būt tāds: posms, kuru dziedāju, ir sibillu pareģojums.
Vienā brīnišķīgā grāmatā par sibillām lasīju – kad karotāji bija pietuvojušies sibillu alai, viņi esot dzirdējuši miljoniem balsu. Arī manā uztverē sibillu dziedājums neveidojas no vienas balss.
Jā, mēs to dzirdam priekšplānā, jo tas ir teksts, bet tā visa ir viena liela balss. Tas varētu būt viens no pamatojumiem, kāpēc izvēlējos tā darīt.
Vai arī šajā skaņdarbā turpini izmantot sev raksturīgās tehnikas ar smalkiem zīmējumiem orķestra partitūrā, instrumentiem norādot, pēc kā viņiem vairāk vajadzētu izklausīties, kā tas bija arī "Koku operā"?
Šajā gadījumā esmu gājusi citu ceļu. Protams, viss ir sīki, smalki izrakstīts, bet šoreiz neesmu devusi konkrētus apzīmējumus. Piemēram, skaņdarba sākumā prasītos ierakstīt Misterioso, bet, lasot Arņa Rītupa tekstu, domāju, ir skaidrs, ka tur prasās Misterioso. Tāpat arī skatoties uz Ilzes zīmējumu. Izpildītājiem esmu devusi arī brīvību, un tas ir aiz uzticības diriģentam Mārim Sirmajam, jo domāju, ka esam vienisprātis gan par Misterioso, gan citiem posmiem.
Cik apjomīgs šis skaņdarbs tev iznācis?
Man parasti pārmet to, ka mani skaņdarbi ir pārāk īsi, un varu piekrist, ka tā ir.
Piemēram, arī kvartets – bija runāts, ka tas būs ap deviņām minūtēm, bet man sanāca sešas. "Koku operai" pieklājīgs garums būtu vismaz četrdesmit piecas minūtes, bet man ir divdesmit septiņas. (smejas) Šajā gadījumā ir pilnīgi citādāk, jo skaņdarbam atvēlētais laiks bija piecpadsmit minūtes, un es arī domāju, ka tā būs, bet sanāca deviņpadsmit.
Ir taču tev bijuši vēl dažādi notikumi – līdzās kvartetam un sibillām paguvi uzrakstīt mūziku arī Ivetas Poles izrādei "Bee Matter". Pastāsti par to! Varbūt kaut ko vēl paspēji izdarīt?
"Bee Matter" pirmizrāde notika Tallinā, tas bija Ivetas diplomdarbs kā režisorei. Ļoti ekspresīvs darbs. Jutu, ka tas kaut ko izdara ar apziņu – pilnīgi noteikti! Ir grūti nodefinēt, ko tieši. Protams, kādam varbūt tas nenozīmēs neko, bet
tas pilnīgi noteikti kaut ko izdarīja ar manu apziņu – sajutu kaut kādu brīvības sajūtu. Tādu, ka gribējās piedalīties.
Tur ir interesanta lieta – ka daži dziedātāji karājās trosēs. Ja, piemēram, "Koku operā " viņi tomēr stāvēja uz kādas platformas augstu koka galotnē, tad šeit ir tā, ka dziedātājs ir iekārts un dzied. Arī kādā brīdī karājas... Pēc viena mēģinājuma strādāju ar Lea Sekulic – dziedātāju, kura dzied Karalienes āriju, un palūdzu, vai varu pēc tam arī pati iekārties trosē un pamēģināt, jo apzinos, ka tas noteikti kaut ko izdara ar dziedātāja diafragmu un vispār visu ķermeni. Un tas bija ļoti, ļoti grūti! Jo tā trose jau arī rotē, bet tev tomēr lielākoties jābūt ar skatu pret skatītājiem, jādzied un jārotē. Un vēl ir diezgan augsta tesitūra. Tas nav viegli, visu cieņu Lea... Kā jau bites, arī dziedātāji-aktieri dzied, gaisā esot.
Bet troses šoreiz bija Ivetas Poles ideja?
Jā, jo tur ir arī Trana "ārija", ko Tallinā dziedāja korejiešu puisis. Tagad skanēs cita valoda, es neatklāšu – kāda, bet to varēs redzēt un dzirdēt, jo šī izrāde būs redzama Latvijā, festivālā "Homo Novus".
Un vēl ir viena lieta, kas tapusi. Manai mīļajai Mūzikas akadēmijai esmu uzrakstījusi dziesmu ar Vizmas Belševicas vārdiem "Īsu brīdi", un tas arī būs ļoti melodisks skaņdarbs. Man teica, ka tas skanēšot rudenī – nav vēl zināms, kad tieši, bet rudenī. Tā ir dziesma jauktajam korim.
Mēs vēl vienu skaistu lietu "Carmen Sibyllae" sakarā nepateicām – ka būs ne tikai koncerts Svētā Pētera baznīcā un tiešraide "Klasikā", bet sekos vēl kaut kas.
Esmu ļoti pateicīga korim "Latvija" par šo iespēju – mēs ierakstīsim šo darbu platē! Tas būs autentisks ieraksts, jo tas tiks rakstīts lentā. Liels paldies arī izdevniecībai "Jersika Records" un Tālim Timrotam, ka tas tiešām notiks.
Noslēgumā atgriežamies pie sibillām. Mēs jau dzirdējām dažus vārdus, kurus tu iesaistīji radīšanas procesā, bet ticu, ka ir vēl. Un tas ir ļoti apbrīnojami, jo ir komponisti, kuri savā darbistabā sēž pusgadu un tikai tad iznāk pie mūziķiem. Ar tevi ir citādāk.
Man ir ļoti svarīgi strādāt kopā, jo man ir svarīgi dzirdēt. Piemēram, ar basa dziedājumu man palīdzēja Jānis Kokins – viņš palīdzēja tam skanēt manā galvā, jo tiešām ir svarīgi, lai tas nebūtu izrakstīts tikai uz papīra, bet ka varu dzirdēt, vai tas tiešām būs tā, kā esmu iecerējusi.
Iespējams, tas ir perfekcionisms – baidos par to, ka būs citādāk. Ja nu kaut ko neesmu aprēķinājusi? Jo tie ir dzīvi cilvēki ar elpas niansēm, ir reģistru lietas. Man gribas, lai [izpildītājam] ir ērti.
Tāpat man palīdzēja Agate Pooka un Ieva Šablovska ar arfu. Nespēju nosaukt visus, bet esmu dziļi pateicīga visiem, visiem – uzskatu, ka tas ir kopdarbs ar mūziķiem un dziedātājiem, kuri man palīdzēja, ar Arni, tāpat tagad ar Tāli – tas ir viens liels kopdarbs. Un tas ir svarīgi, jo uzskatu – savienojoties daudzām enerģijām, šobrīd arī pievienojot klāt kori "Latvija" un "Sinfonietta Rīga", ja mēs visi tā savienojamies, tad, iespējams, kaut kas notiks. Vai nenotiks – es vienmēr paturu prātā arī tādu iespēju, nelolojot liekas ekspektācijas, jo mēs nezinām.
Tas tiešām ir misterioso. Visi ir dzīvi cilvēki, tas nav sintezators ar automatizētām funkcijām – negribu teikt, ka tas ir mazāk sarežģīti, bet tur mēs baidāmies, piemēram, par elektrību. Bet šajā gadījumā tie visi ir cilvēki, katrs ar savu individuālo pieeju.
Un tāpēc es gribētu tiešām vēlreiz uzsvērt, ka tas ir kopdarbs.
