Henrieta Verhoustinska: Jāni, tu esi teicis, ka tev dažkārt kooperatīvajos vai privātajos pasākumos ir nācies izpildīt arī repertuāru, kas tev pašam nav tik tuvs, bet tu to dari, jo tu domā par klausītāju. Klausītājs tātad ir Dievs?
Jānis Stībelis: Tā, protams, ir. Droši vien nebūšu oriģināls un teikšu, ka mēs dzīvojam diezgan ierobežotā teritorijā, kur mums ir jāizdzīvo, mūsu žanram. Tāpēc nevaram spēlēt tikai to, kas pašiem ienāk prātā vai patīk. Lielākajai daļai mūziķu tomēr ir jāadaptējas situācijai. Tās ir tās robežas, kuras mēs bieži pārkāpjam, ne radošu apsvērumu pēc, bet, godīgi sakot, tīri finansiālu apsvērumu pēc.
Toties savā koncertsērijā "Mēs būsim kopā" tu gan dziedi tikai to, kas pašam patīk?
Jā, šis ir tas stāsts, kad es dziedu to, kas man pašam patīk. Protams, nevaru aiziet no tā, kas ir kādreiz bijis, un dziesmām, kas ir ierakstītas, apžēliņ, cik gadus atpakaļ…
"Glāze piena" dziedi?
Jā, "Glāzi piena" es dziedu. Brīžiem liekās, nu cik tad var dziedāt to "Glāzi piena"? Bet katrai lietai, katram saturam var rast arī jaunu formu. Forma, kas mums ir šajos koncertos, man pašam ir tāds ļoti patīkams pārsteigums. Šeit nav nekā lieka, tā ir akustiskā tūre. Man ir divi kolēģi, ar ko es esmu saspēlējies un izveidojis šo formu. Nav sarežģīta aranžējuma, nav bekvokāla vai pūtēju grupas, vai bungu, bet ir divi ģitāristi: Gints Smukais un Jānis Kalniņš, un Jānis Stībelis, vokāls. Šeit tiek likts uzsvars uz pamatu pamatu – dziesmu kā tādu.
Tajā ir arī tāda intimitāte, tāds intīms kontakts ar klausītāju?
Tajā ir tāda intimitāte, viennozīmīgi. Man patīk tā cita, akustiskā dimensija, kas ir, tiklīdz pazūd, piemēram, bungas un elektroniskie instrumenti, – parādās kaut kas cits. Un ar to arī ir patīkami spēlēties. Redz, intimitāte vienmēr nāk līdz, pat tad, kad ir lielāks sastāvs. Dzīvē jau visādi notiek, notiek intimitāte, notiek kaut kas bravūrīgs vai smieklīgs un šīs krāsas, šīs glezniņas, – mēs zīmējam katru dziesmu savādāk. Viena varbūt ir intīma, viena varbūt ir smieklīga, kur visiem ir jādzied līdzi vai kaut kas jādara, jāplaukšķina vai jādejo.
Nākamgad tu plāno laist klajā jaunu albumu...
Hm, no kurienes šī informācija? Jā, tā ir!
...un doties tūrē jau ar lielāku šovu. Vai tu kontrolē visu savā šovā, vai tu turi roku uz pulsa itin visās izpausmēs?
Jā, cik tas ir iespējams, es to, protams, daru. Bet ir robežas, ko var, ko nevar, ir lietas un vietas, kur jāuzticas profesionāļiem. Es jau varu izdomāt nezin kādas gaisa pilis, bet vai to var realizēt... kaut gan, kā mēs redzam mūsu gadsimtā, tiešām ir ļoti lielas iespējas visu ko izdarīt.
Atgriežoties tieši pie muzikālās sadaļas, tu esi zināms arī kā tāda talantu fabrika dziedātajām, jo vairākas tavas bekvokālistes ir kļuvušas par pastāvīgām un Latvijā ļoti labi zināmām solo māksliniecēm, kā Aija Vītoliņa vai Aminata, piemēram. Vai tev ir kā maestro Raimondam Paulam, tāds "čujs, ņuhs un poņa", tu saredzi talantus?
Nezinu, vai man ir tāda intuīcija par to, kas notiks tālāk ar cilvēku, bet kaut kādu talanta graudu saskatīt, manuprāt, cilvēkā nav grūti. Ja viņš ir gatavs sadarboties, man ir prieks un, jā, es kaut kā pamanu, saskatu…
Tu esi mūzikas pedagogs pēc izglītības, varbūt tur ir tas..
Jā, iespējams. Arī runājot par, teiksim, mēģinājumiem, kad mēs liekam vokālās partijas vai aranžējumus kopā, man ir arī vieglāk izstāstīt, kas kādā manierē izpildāms, ko darīt, lai tev kāda intonācija būtu augstāk. Tādā ziņā pedagoģija arī dod savu plusiņu. Bet es neesmu tāds talantu skauts, droši vien tā kaut kā ir sanācis tīri intuitīvi strādāt ar tām dziedātajām. Visdažādākie kolektīvi ir bijuši, un arī grupa man ir transformējusies. Ir tik daudz fantastisku mūziķu, ar kuriem esmu savā laikā sācis darboties: Mārcis Auziņš – ģitāra, Raimonds Tiguls, Andris Buiķis – bungas, un, starp citu, Ingars Viļums. Pirmajai grupai bija basģitārists un bundzinieks vispār bija Normunds Rutulis! Tā ka tā plejāde, ar ko ir nācies strādāt ir diezgan plaša.
Kādas ir tavas attiecības ar dziesmu tekstiem? Vai pārsvarā raksti pats vai ielūkojies arī dzejas krājumos?
Ik pa laiciņam ielūkojos dzejas krājumos, bet pārsvarā rakstu pats.
Kāpēc tā?
Tāpēc, ka, acīmredzot, ir ko teikt. Un, kad nav ko teikt, tad vienkārši man tas viss stāv. Un tad ir mūžīgais stāsts par to, vai esi cilvēks, kas raksta tīri metodiski – katru dienu kaut kas ir jāuzraksta pēc formulas, vai esi tāds cilvēks, kas raksta, kad ir iedvesma. Es esmu pilnīgi simtprocentīgs iedvesmas cilvēks. Man ir vajadzīga iedvesma. Uznāk iedvesma – pirmā daļa vai dziesmas piedziedājums atnāk ar visu tekstu. Nākamā dienā domāju – jāpabeidz un jūtu, ka nav vairs tā daļa, viņa ir kaut kur pazudusi. Nu nekas, tad nolieku to kaut kur pūra lādē un pēc kāda laika atkal paceļu augšā un apskatos, kas tur bija par ideju, varbūt var drusciņ paturpināt vai savādāk transformēt. Bet, ja neizdodas, nekas, noliksim atpakaļ pūra lādē līdz laikam, kad būs idejas, kā to pamainīt, atrisināt.
Dziesma "Karogs" tev ir tapusi ar Edvarda Virzas vārdiem, un vispār albumā "Optimists", kas ir pēdējais tavs albums, ir vairākas tādas patriotiskas dziesmas par Latviju, par tautu, par karogu. Vai tev ir svarīga šī patriotiskā līnija šobrīd?
Šobrīd kā nekad, protams, arī šobrīd. Bet domāju, ka patriotiskā līnija mirklī, kad es rakstīju šo albumu, tas bija tieši pirms pandēmijas, man bija kā sajūta, organismā, varētu teikt, nāk simtgade virsū, ka pietrūkst mūsu radio ēterā patriotiskas dziesmas tiešām par Latviju. Un tu jau vari arī nerakstīt dziesmas ar simboliem, tu vari izmantot savu valodas bagātību un rakstīt caur puķēm, kā "Upe", piemēram. Mēs saprotam, ka upe kā tauta un strautiņš no vienas sirds uz otru, ka mēs beigās saplūstam kā upe kopā. Kaut gan ar simboliem, man liekas, ir pārsātināts skaņdarbs "Dzintara Latvijas stāsts", sapratu, ka te nu izklausās pēc Andreja Pumpura, pēc tāda eposa.
Ko šodien, kad mēs dzīvojam šī lielā kara ēnā, kas notiek Ukrainā, nozīmē būtu patriotam?
Patriotisms izpaužas tajā, ka es ikdienā jebkurā vietā esmu, labā šī vārda nozīmē, nacionāls cilvēks. Es izvēlos nacionālo produktu, nacionālo virtuvi. Tas droši vien ir aģitēts jau daudzas, daudzas reizes, ka mums pašiem jāmēģina vairāk stimulēt un atbalstīt savus, ne tikai rūpnieciskos ražotājus, produktus, bet arī savu kultūrtelpu. Mēs biežāk varētu iet uz teātriem, apmeklēt savus māksliniekus, varētu dzirdēt skanam arī Latvijas mūziku radiostacijās utt. Tādā labā ziņām mēs varētu būt patrioti ikdienā.
Jāni, vai tu esi optimists? Iepriekšējais albums saucās "Optimists", un jāsaka, ka tavā mūzikā pat nopietnākās dziesmas tomēr ir tādas ātri ritmiskas, raiti ritmiskas, es teiktu, un optimistiskas.
Es tagad atbildēšu pats ar savas dziesmas tekstu: labāk ir smaidīt, nevis raudāt, jo raudāšana nepalīdz. Man liekas, dzīvot vispār ir vieglāk ar smaidu. Kad neiet mūsu dzīvēs vai mūsu iedomātajās lietās un mēs par to bēdājamies, un taisām no tā traģēdiju, no tā mūsu neveiksmes dubultojas, no tā mēs neiegūstam nekādu pievienoto vērtību.
Bet no tām skumjām savukārt dzimst skaistākās balādes...
Patiesībā, velkot laukā dziesmu tapšanas mirkļus, esmu pieķēris pie domas, ka rakstu tās optimistiskākās dziesmas tajos mirkļos, kad pašam diezgan sērīgi, kaut kas ir noticis un nenesas prāts ne uz jokiem, ne smaidīšanu, kad gribas raudāt. Nē, tev gribas raudāt, bet ir jāsmejas.
Tu esi laidis klajā arī jaunu dziesmu "Viena", kam ir tapis videoklips. Skatoties šo videoklipu, es, godīgi sakot, vienā brīdī mazliet apsmējos, jo tur ir vīrietis, kurš ir pamests, un viņš dzer saujām tablešu, bet pati dziesma ir diezgan priecīga un beigās jau arī viss beidzas laimīgi.
Mums bija šis stāsts, kurš it kā pilnīgi negāja kopā. Stāstīju [režisoram Mārcim Šēneram]: paklausies, "Viena" man ir tikai tā Viena, kura ir beidzot atrasta un nabaga debesis, kurām ir nozagts tas eņģelis, un viņa tagad ir ar mani kopā. Režisora redzējums ir par cilvēku, kuram tiešam ir šīs problēmas, kurš skrien pie savas psihoterapeites, dzer antidepresantus. Kā tas saies kopā... Man ļoti patīk no 80. gadiem – jaunais vilnis kad nāca, gan sintīpops un dažādi mūzikas žanri saplūda kopā, tāds mākslinieks kā Niks Keršovs [Nik Kershaw]. Viņš ir dziedājis par tādām tēmām, kuras vispār neiet kopā ar to, kas notiek video, viens no tādiem ir "The Riddle". Domāju, dažreiz ir brīnišķīgi lauzt kaut kādas lietas, lai tad katrs izdomā, par ko tad vispār tas stāsts ir. Iespējams, tas ir pat vēl feināk nekā tad, ja būtu taisījis viens pret vienu.
Tad ar režisoru Mārci Šēneru jums bija diskusija par šī klipa saturu?
Sākumā mums bija diskusija, bet šis ir tas stāsts, kad es uzticos profesionāļiem. Tas pašam ir interesanti. Ja tu darbojies jau tajā lauciņā vairākus gadus, diezgan daudz gadu, gadu desmitus jau, tev šķiet, ka nu jau ir rutīna, tad šādas lietas atsvaidzina un vieš atkal vēlmi darboties.
Tev kā mūzikas pedagogam noteikti nav sveša arī muzikālā terminoloģija. Vai tu es ielicis sevi kaut kādā žanrā, žanra plauktiņā? Vai tas ir, kā man producents ir uzrakstījis, Funky Disco Pop vai Pop Soul mūzika, kā varētu nosaukt tavu muzicēšanas žanru?
Katrs albums ir savādāks. Mūsu pirmais stils, kad ar Raimondu Tigulu uztaisījām grupu "Shake & Bake", Kaspars Zaviļeiskis uzrakstīja, ka tas ir šeikpops. Patiesībā tas bija tāds diezgan komerciāls, tā bija popmūzika ar nedaudz amerikānisku nokrāsu, ar ritmblūza elementiem. Kopš tā laika tik daudzi dažādi albumi un stili ir pamēģināti. Bet droši vien nekad neesmu aizgājis no savām saknēm tālu, jo pirmā mūzika, ar ko man bija lielā mīlestība – Talsu bērnu mūzikas skolā mums bija bērnu diksilends "Sprīdīši", sākām ar tādu vieglu un pavisam primitīvu džeza mūziku. Mums iedeva to ritmu, iedeva kaut kādu svingu un improvizāciju, domāju, tās pamatlietas no mūzikas skolas ir nākušas līdzi. Man vienmēr ir paticis ritms. Ritms iedod iekšējo pulsāciju un palīdz dzīvot.
Un arī rada to optimisma sajūtu.
Jā. Kaut gan, pēkšņi uznāk rudens un viss tā kā apstājas, lapas nobirst, ir viss pelēkais, tad arī dvēselīte saka: varbūt ir pienācis laiks kādai smeldzīgai balādei?
