Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (JVLMA) viņš palīdz kaldināt meistarību jaunajiem talantiem un ir redzams arī orķestra “Rīga” mūziķu rindās. Saksofonists labprāt iesaistās arī dažādu kameransambļu sastāvos un uz radošiem eksperimentiem aizrautīgi rosina komponistus. Tagad viņš nominēts “Lielajai mūzikas balvai 2017” kategorijā "Gada mūziķis" - līdz ar ģitāristu Matīsu Čudaru un ērģelnieci Ivetu Apkalnu.
Festivālā “deciBels” viņa lasījumā pērn uzplauka Lindas Leimanes jaundarbs, festivālā “Zemlika” Durbē, arī Rīgā un Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā īstenotajā projektā “Marks Rotko. Skaņu ainavas” saviļņoja auglīgā sadarbība ar komponistu un vizuālo mākslinieku Džekinu Pusonu, JVLMA jaunās mūzikas ansambļa sastāvā Kazlausks viesojās laikmetīgās mūzikas festivālā “Crossroads” Zalcburgā. Taču par viņa solo ampluā virsotni noteikti kļuva kopā ar “Sinfonietta Rīga” un diriģentu Normundu Šnē pirmatskaņotais lietuviešu komponistes Justes Janulītes opuss “Ūdens krāsa”, ar kuru neilgi pēc starptautiskajā festivālā “Saxophonia” notikušā koncerta Rīgā mūziķi iepazīstināja arī Lietuvas klausītājus.
Inga Žilinska: Kādas bija sajūtas, saņemot apsveikumus par nomināciju Lielajai mūzikas balvai?
Arvīds Kazlausks: Pirmā sajūta – liels pārsteigums, jo nebiju ne domājis, ne cerējis.
Saņēmu no Signes Dzenītes īsziņu un sākumā nesapratu – domāju, vai nav kāda kļūda.
Tad nāca arī citi apsveikumi. Tā ka bija liels un patīkams pārsteigums! Šis gads patiesi bijis ļoti ražīgs. Iepriekšējā darba kontekstā tik piepildīts ar pirmatskaņojumiem un citām aktivitātēm pat nav bijis.
- Cik īsti saksofonus tu spēlē?
- Principā spēlēju visus četrus, bet īpašumā ir trīs – soprāna, alta un baritona saksofons. Visvairāk pēdējā laikā spēlēju tieši baritona un soprāna saksofonus. Baritons pašlaik iemīļotākais, jo ļoti patīk to pētīt, meklēt krāsas, iespējas. Tas ir instruments ar ļoti lielu potenciālu.
- Jaunie autori, rakstot mūziku saksofonam, izvēlas tādas krāsas, kādas līdz šim saksofonam nav bijušas raksturīgas. Vai palīdzi viņiem šajā procesā? Un vai ir kas tāds, ko nevar izspēlēt?
- It kā jau ir, bet… Ja autoram ir kāda ideja, vienmēr cenšos pielikt visas pūles un enerģiju, lai šo ideju īstenotu.
Ļoti izvairos no vārdiem "tas nav iespējams"...
Kā cilvēkam, kurš pārzina instrumenta iespējas, man patīk iet dziļāk un saprast, kā var panākt dažādus efektus. Vai arī otrādi – parādu kādu efektu, kas rezonē ar komponista ideju. Mūsdienās jau tas ir normāls process, ka komponists, rakstot mūziku, sadarbojas ar interpretu.
“Lielās mūzikas balva 2017"
“Lielās mūzikas balvas 2017" pasniegšanas ceremonija norisināsies 6. martā Latvijas Nacionālajā operā. Plkst.19.00 tā būs klausāma arī Latvijas Radio 3 “Klasika” un replay.lv tiešraidē, bet pēc plkst. 22.00 skatāma arī Latvijas Televīzijā.
- Visvairāk patīk laikmetīgie opusi, lai gan – mani interesē mūzika kopumā, tāpēc neizvairos no iespējas spēlēt arī agrāk rakstītu mūziku. Negribētu sevi prezentēt tikai kā laikmetīgo saksofonistu.
- Vai pedagoga darbs tavā ikdienā palīdz vai traucē?
- Pedagoga darbs prasa daudz laika, sagatavošanos. Cenšos atrast balansu, kā atrast laiku visam. Kaut vairāk interesē atskaņotājmāksla, dzīve ir dzīve, un gandrīz visi mūziķi strādā arī pedagoģisko darbu.
Tas ir arī sava veida pienākums – nodot savas zināšanas tālāk.
Gūstu no tā visa arī prieku – ja jūtu, ka audzēknī parādās interese par vienu vai otru lietu. Arī pats daudz ko atklāju, mācot citiem. Prieks, ka pagājušais gads bijis ražīgs arī pedagoģiskajā jomā, jo ar saviem audzēkņiem esmu piedalījies starptautiskos konkursos, gūstot panākumus.
