Tas ir alternatīvais kamermūzikas festivāls meklētājiem „Sansusī”, kas jau trešo gadu notiks brīvdienu mājā „Susēja” netālu no Aknīstes.
Festivāla moto: guli teltī, ēd kā restorānā, staigā kedās un klausies izmeklētu kamermūziku, izbaudot kluso dabas mieru.
Tīmekļa dzīles glabā mazus, amizantus video no „Sansusī” festivāla pirmajiem diviem gadiem – skatuve ar flīģeli meža ielokā, skatītāji, kas klīst pa pagalmu, šūpojas, pūš burbuļus, ceļ teltis un klausās kamermūziku.
Šķietami nesavienojamas lietas – rokfestivāla formāts un intīma akadēmiskā mūzika – satikušies festivāla idejas autora, operdziedātāja Armanda Siliņa viesu mājā „Susēja”.
Sācies gandrīz kā mājas muzicēšana, „Sansusī” festivāls nu jau pārspējis paša saimnieka cerības.
„Viņš ir ieguvis daudz pievilcīgāku formu un kļuvis daudz labāks, nekā es biju iedomājies,” pirms trešā festivāla secina Siliņš. Viņš ir arī „Sansusī” mākslinieciskais vadītājs. „Neizbēgami šī programma veidojas no manas gaumes – no tā, ko es redzu, ko dzirdu un gribu pateikt vai parādīt citiem,” norādīja Siliņš.
„Sansusī” festivāla mugurkaulu veido vairāki pieturpunkti: pirmais – festivāla atklāšanas koncerts vienmēr ir ļoti klasisks.
Šogad 18. un 19.gadsimta mūziku spēlēs pianists Reinis Zariņš, čelliste Kristīne Blaumane un vijolniece Eva Bindare.
Otrais – koncerts „21”, kurā skan mūsdienu mūzika un speciāli festivālam tapuši jaundarbi.
„Šajā gadā pat ir tā, ka mēs pasūtījām vienu skaņdarbu Oskaram Herliņam, kurš uzrakstīja stīgu kvartetu. Bet komponisti jau ir sākuši šo vietu paši apaudzēt, iedvesmoties no tās un paši radīt skaņdarbus speciāli šai vietai. Piemēram, Annas Ķirses „Koku opera” ir radīta speciāli cirsmai ar trīs puduriem, sešiem mūziķiem, Katrīnu Neiburgu un Andri Eglīti kā vizuālajiem veidotājiem,” atklāj Siliņš.
„Koku opera”, kas „Sansusī” festivālā skanēs piektdienas naktī, gan nebūs gluži opera. No komponistes Annas Ķirses un režisora Andra Kalnozola stāstītā LR3 „Klasika” tomēr jāsecina, ka šis jaundarbs piedāvās gana daudz kaislību.
„Tā kā viens no maniem galvenajiem iedvesmas avotiem ir daba, tad uzreiz dzima doma, ka tas varētu būt saistīts ar kokiem. (..) Pavasarī mēs braucām uz „Susēju”, staigājām pa mežu, domājām, un man radās doma, ka tās varētu būt tikai balsis ar perkusijām, bez jebkādiem citiem instrumentiem,” stāsta komponiste.
„Man vienmēr opera asociējusies ar kaut kādā mērā tādu oriģinālu žonglēšanu ar banāliem tematiem. Tur ir jābūt mīlas trīsstūrim, nāvei, kaislei, seksam… un šis skaņdarbs „Koku opera” to visu piedāvās. (..) Priede, kas mīl būt viena pati un iznīcina pamežu, bērzs un egle, kuriem vienam pret otru ir romantiskas jūtas. Ugunsgrēks, nāve, latīņu valoda…” skaņdarba neparasto dramaturģiju ieskicē Kalnozols.
Koncertu kopskaits trīs dienās tuvosies 20, aizsniedzoties arī krietni pāri mūzikas robežām. Būs gan kamerteātris, gan laikmetīgais cirks ar igauņu gaisa akrobāti. Rīkotāju princips ir iepriekš publicēt tikai dalībnieku vārdus, bet ne programmu.
Siliņš saka – gribas, lai ļaudis brauc uz festivālu un tā īpašo atmosfēru, nevis atsevišķiem koncertiem.
„Tā vērtība ir tajā, ka liela daļa apmeklētāju ir cilvēki, kas akadēmisko mūziku neklausās vispār vai klausās ļoti maz. Un festivāla brīvajā, nepiespiestajā atmosfērā viņi vai nu iepazīstas ar to pirmoreiz, vai arī gūst jaunu pieredzi. Bet tā publikas daļa, kas regulāri apmeklē koncertus arī pilsētās un zālēs, iegūst jaunu skanisko veidolu tam visam,” klāsta Siliņš.
„Tu atbrauc uz festivālu, izstaigā laukumu, kur tas notiek – tas būtībā ir mājas pagalms – un saskaiti tur trīs flīģeļus. Es savām acīm neticēju! Kur viņš ņēma? Kas viņam iedeva? Tas nav iespējams!” tā savu pirmo viesošanos „Sansusī” festivālā atceras Latvijas Radio žurnāliste Anda Buševica. Prieks, kas mijas ar izbrīnu, cik karaliskā vienkāršībā viss atrisināts.
„Tur notiek tas, kas citur nenotiek. Un kas man vēl likās būtiski – šis festivāls ir izaudzis no tādas mājas muzicēšanas gandrīz iznīkušās tradīcijas,” klāsta Buševica.
„Potenciālajam klausītājam jāņem vērā, ka, iespējams, visfiligrānāko Olgas Pudovas dziedājumu iztraucēs suņu rejas vai bērnu dauzīšanās. Bet tā ir pati dzīve! Un, no otras puses, man šķiet, ka paši mūziķi ļoti alkst pēc tādām cilvēcīgām emocijām. Daļa no šiem trio un kvartetiem ir radušies tieši no pašu mūziķu vēlēšanās paspēlēt savam priekam un tā atpūsties,” atzīmē Buševica.
Interesentiem gan jāņem vērā, ka „Sansusī” festivāls nevarēs uzņemt vairāk kā tūkstoti viesu, un organizatori pieļauj – šogad var gadīties, ka pēdējiem gribētājiem jau nāksies atteikt.
