Filmas "Elpa marmorā" pasaules pirmizrādi, kas notika 17.martā Starptautiskajā Viļņas kinofestivālā "Kino pavasaris", apmeklējis arī pats Šimkus. "Pirmizrādē viss notika vērienīgi, filmai tika veltīta liela uzmanība," stāsta Šimkus, "romāns, kas pamatā filmai, ir ļoti slavens Lietuvā, saņēmis Eiropas Savienības balvu literatūrā. Tā ir augstvērtīga literatūra, tāpēc filma ir īsts mākslas autorkino."
Der atgādināt, ka 2016.gadā Vestards Šimkus jau saņēma "Lielā Kristapa" balvu par mūziku Lailas Pakalniņas filmai "Ausma".
Tāpēc, vaicāts, kā īsti ir rakstīt kinomūziku, pianists, pirmkārt, atminas sadarbību ar Pakalniņu. "Toreiz redzēju filmu, parunājāmies ar Lailu, un nācu klajā ar saviem "ekstrēmajiem" piedāvājumiem, un deviņdesmit procentos gadījumu man par pārsteigumu viņa teica – jā! Šķita – tā laikam ir norma, cik jauks process!
Savukārt lietuviešu režisore izrādījās izcila perfekcioniste: tur vajadzēja krietni pasvīst, lai uzminētu, kas norisinās viņas galvā un ko viņa iztēlojusies.
Vienā brīdī viņa piedāvāja ieklausīties lietuviešu dziedātājas Indres Dirgelaites balsī, lai saprastu noskaņu, kādu viņa vēlas. Tad arī sapratu, kas nepieciešams. Vēlreiz un vēlreiz skatoties filmu, iztēlojos Indras balsi.”
Filma "Elpa marmorā" ir psiholoģiski smaga, to diezgan grūti skatīties, taču mūzika ir pārsteidzoši gaiša. "Tas bija režisores uzstādījums," skaidro Šimkus. "Viņa nāk ar zināmu paradoksu, kas labi strādā – ka mūzika ir daļa no atmosfēras, vides, kurā šie personāži darbojas.
Daba, lauki, veranda, mežs – vide ir tieši tāda pati, kādā dzīvoju pats. Tikai šeit cilvēki risina dažādas smagas problēmas.
Mūzika kļuva par vides sastāvdaļu – tā ir skaista, melodiska, diezgan gaiša. Kontrasts filmā strādā diezgan iedarbīgi."
Šimkus neslēpj, ka viņam ļoti patīk sadarboties ar citu mākslas jomu pārstāvjiem. Zinot, ka šogad "Lielajam Kristapam" izvirzītas 11 spēlfilmas (kopš Latvijas neatkarības atgūšanas tas ir rekordliels skaits un liela konkurence, turklāt daudz arī dokumentālo filmu), pianists atzīmē: "Ir sevišķi liels prieks vērot, ka latviešu kino mūzika attīstās īpaši smalkā, radošā veidā.
Ja līdz šim mūsu kino lielākoties tika izmantotas dziesmu instrumentālās versijas, šobrīd aktuāla ir tieši oriģinālmūzika, kas tiek speciāli rakstīta filmai.
Un tā kļūst aizvien niansētāka un interesantāka."
Top jauns albums
Nesen Vestards Šimkus ierakstījis arī skaņu celiņus jaunam albumam ar amerikāņu mūsdienu komponistu mūziku. "Albumus šodien mēdz ieskaņot pat vairākus pēc kārtas, un tā arī pa kārtai tie tiek izdoti. Droši vien pēc pāris gadiem nāks klajā arī šis. Sadarbojos ar savu pastāvīgo partneri - franču ierakstu kompāniju, kuras paspārnē tapuši Rahmaņinova ieraksti, septembrī klajā nāca Šopēna mūzikas albums, pērn tika ierakstīts Skrjabins, kas nāks klajā nākamgad," atklāj pianists.
21.gadsimta amerikāņu komponistu Kārtera, Krama, Glāsa un paša Vestarda komponētā mūzika varētu tikt izdota pēc diviem gadiem. "Šo mūziku klausos ļoti daudz, un kaut kādā veidā arī manā mūzikā daudz kas ienācis no viņu kompozīcijas tehnikām. Un tā bija albumu producentu ideja – diska noslēgumā ielikt arī manu sonāti."
Mocarts, kas nav Mocarts
Vestarda Šimkus un Liepājas Simfoniskā orķestra kopīgā tūre tiks atklāta 25.oktobrī Talsu Tautas namā, tā turpināsies:
- 26.oktobrī Ogres Kultūras namā,
- 31.oktobrī Auces Kultūras namā,
- 1.novembrī Vienības nama koncertzālē Daugavpilī,
- 2.novembrī Alūksnes Kultūras namā,
- noslēgums gaidāms 3.novembrī Siguldas koncertzālē "Baltais flīģelis".
Kopīgajos koncertos izskanēs trīs Vīnes klasiķu – Volfganga Amadeja Mocarta, Jozefa Haidna un Ludviga van Bēthovena jaunības gadu meistardarbi.
Mocarts Pirmo koncertu klavierēm un orķestrim Famažorā sarakstīja 11 gadu vecumā Zalcburgā. Lai arī ilgus gadus tika uzskatīts, ka mazā brīnumbērna pirmie četri klavierkoncerti ir pilnībā viņa paša veikums, tagad zināms, ka par pamatu šajos darbos ņemtas dažādu komponistu sonātes un Pirmais klavierkoncerts attīstīts no vācu komponista Hermaņa Frīdriha Raupaha klaviersonātes. Iespējams, tieši šādā veidā jaunais ģēnijs apguva kompozīcijas tehniku, lai vēlāk varētu klavierkoncerta žanru vērienīgi attīstīt un pilnveidot.
"Mocarta koncerta gadījumā nekad pat nevarētu pateikt, ka tas nav Mocarts," iesaucas Šimkus.
"Bet Haidna gadījumā man bija pārsteigums, cik tas ir barokāls – cik ļoti tas izklausās pēc Vivaldi vai Hendeļa. Tā bija Atvara Lakstīgalas ideja, kurai atsaucos ļoti labprāt. Tā ir iespēja radoši paskatīties uz agrīno klasiku."
Vaicāts, vai Latvijas pilsētās ir labi instrumenti, pianists atzīmē, ka kopumā reģionālās koncertzāles un kultūras centri daudzviet lieliski atjaunoti, sapirkti arī labi koncertflīģeļi. "Latvijā situācija šai ziņā kļūst aizvien labāka.
Līvānos, piemēram, ir fantastiski labs akustiskais kultūras centrs ar brīnišķīgu "Bechstein" firmas instrumentu. Lai gan gadījies visādi...
Klavieres, tāpat kā auto, ir mehānisks instruments, tāpēc spēlēt uz senāk būvētajiem instrumentiem ir interesanta pieredze, bet jauns instruments vienmēr ir labāks."
