Kopā ar Ingu Kalnu koncertā piedalīsies Latvijas Nacionālās operas orķestris Mārtiņa Ozoliņa vadībā, bet programmā īpašā godā tiks celta Džuzepes Verdi opermūzika. Koncerta tiešraidi piedāvās Latvijas Radio 3 – "Klasika".
Inga Kalna ir dziedātāja ar skaistu dvēseli, siltu sirdi, nevainojamu vokālo tehniku un ar muzikoloģes zināšanām. Spoža dažādu laikmetu un stila repertuārā, katrā no tiem izceļot raksturīgo un būtisko. Šobrīd māksliniece dzīvo Hamburgā, bet savā jubilejas gadā vēlas iepriecināt uzticīgos klausītājus arī Latvijā.
Inga Kalna: Šis man ir darba pilns laiks, tāpēc atvaļinājums man būs oktobrī, kad daudzi darbi būs padarīti un būs nodziedāti abi solokoncerti. Tad mēs visa ģimene dosimies atvaļinājumā.
Šis ir mans jubilejas gads, tāpēc izdomāju, ka būtu jauki ne tikai skatīties uz priekšu, bet arī atskatīties uz padarīto.
Un pirmais koncerts, kas notiks 14. augustā Latvijas Nacionālajā operā, būs kā skats uz priekšu – mērķis, uz kuru daudzus gadus esmu gājusi, to gaidījusi un tam gatavojusies, un tur skanēs tikai un vienīgi Verdi mūzika – tas būs tāds kārtējais tematiskais vakars, Bet
otrs koncerts, kas 3. septembrī izskanēs Mazajā Mežotnes pilī, būs kamermūzikas koncerts, kurā muzicēšu kopā ar manu mīļo pianisti Diānu Ketleri. Šeit skanēs arī latviešu mūzika – speciāli šim pasākumam veltītais Georga Pelēča jaundarbs.
Ar Diānu muzicējam kopā jau tik ļoti, ļoti daudzus gadus – mūsu kopējās muzikālās gaitas sākās vēl tad, kad abas bijām Emīla Dārziņa Mūzikas skolas audzēknes, tad caur Mūzikas akadēmijas studiju gadiem līdz šai dienai. Šis koncerts būs ieskats mūsu ceļa punktu retrospekcijā, tā būs mūzika, kas mums abām ļoti daudz ko nozīmē. Tie būs fragmenti no programmām, kas mūsu abu mūžā nozīmējušas ārkārtīgi daudz, kas pavērušas jaunus logus, jaunas durvis un ietekmējušas mūs abas kā mākslinieces, tāpēc es arī ar lielu prieku gaidu gan Verdi koncertu, gan kamermūzikas koncertu.
Anete Ašmane-Vilsone: Kādu vēl mūziku kopā ar Diānu atskaņosiet Mazajā Mežotnes pilī? Kas ir tā mūzika, kura jūs abas kā duetu ir veidojusi un ko tagad dzirdēs klausītāji?
Pirmām kārtām tā būs angļu mūzika, jo mēs abas esam mācījušās Londonā un tur arī muzicējušas esam ļoti daudz. Otrām kārtām, tā būs franču mūzika – atskatīsimies uz franču mūzikas koncertu, ko pirms ļoti daudziem gadiem esam sniegušas koncertzālē "Ave Sol". Būs arī atskats uz mūsu Šūberta mūzikas programmu, ko dziedājām Filharmonijā, un būs arī fragmenti no programmas, ko ar Diānu esam ilgi gatavojušas un daļu no tās atskaņojušas pagājušajā gada jūlijā Liepājā: tā ir programma, kas bija domāta kā kompaktdiska "Das Rosenband" otrā sērija, proti, ceļojums pa jūgendstila un vēlīnā romantisma lappusēm Eiropas mūzikā. Konceptuāli bija domāts tā: sākām no Vācijas un Latvijas, un tagad gribējām iet vairāk uz ziemeļiem un dienvidiem. Tā ir skandināvu mūzika – Sibēliuss, Grīgs, un arī krievu mūzika, kas ietver Rimska-Korsakova un Rahmaņinova mūziku. Bet
esam nolēmušas šo programmu veidot nevis kā retrospekciju, bet vienkārši kā ilgo ceļu nevis kāpās, bet mūzikā (smejas). No mūzikas, ar ko esam sākušas, līdz mūzikai, līdz kurai esam nonākušas šobrīd.
[..] Mums abām šī ir tāda ļoti personiska programma, ļoti nozīmīga. Tas ir mūsu abu ceļš mūzikā.
Jūsu saspēle ar Diānu Ketleri augstu novērtēta gan no klausītāju puses, gan arī no Lielās mūzikas balvas žūrijas puses, piešķirot jums balvu. Vai varat teikt, ka Diāna ir jūsu vistuvākais saspēles partneris mūzikā?
Bez Diānas savu muzikālo mūžu vispār nevaru iedomāties! No vienas puses, viņa ir kā mans muzikālais "alter ego". No otras puses, mums ir ārkārtīgi līdzīgs estētiskais skatījums uz mūziku – mēs to ļoti līdzīgi uztveram, mums kaut kas ārkārtīgi paralēls un kopējs notiek muzicēšanas laikā. Arī mūsu ilggadējā draudzība un ļoti ciešā privātā saikne, domāju, nāk tam visam par labu – tas, ka mēs vienkārši izcili labi jūtam viena otru. Diāna vienmēr bijis ļoti liels iedvesmojošs veidols manā apvārsnī, un vispār – manā mūžā. Esmu pateicīga [liktenim], ka dzīvē mums abām savstarpēji laimējies satikt tādu dvēseli, ar kuru tik ļoti daudz kas ir kopējs.
Jau 14. augustā kāpsiet uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, kur kopā ar orķestri un diriģentu Mārtiņu Ozoliņu piedāvāsiet Džuzepes Verdi mūzikas programmu. Kāpēc tieši Verdi?
Kur iet mana balss, es kā aste tai pakaļ. (smejas)
Pirms divdesmit gadiem savā pirmajā lielajā jubilejas koncertā Operā dziedāju Hendeļa mūziku. Darba jubileju, ko arī svinēju uz Operas skatuves, atzīmēju ar bel canto mūziku. Un beidzot ir Verdi!
Tātad jums tas ir ilgi gaidīts brīdis?
Jā, jo pirms 20 gadiem es šādu programmu nespētu nodziedāt. Varbūt arī spētu, bet nebūtu vēl nobriedusi šai mūzikai, šai estētikai, jo Verdi – tā ir vesela dimensija. Ja mēs runājam par bel canto, tas ir gan laika posms, gan stils. Zem šī stila loka komponējuši daudzi komponisti, no kuriem visspilgtākie ir Bellīni, Doniceti un Rosīni. Bet Verdi ir pats sevi. Tā ir vesela pasaule. Viņā ir tik ļoti daudz visa kā! Verdi nodzīvojis ārkārtīgi garu mūžu, un koncertā, ko dziedāšu 14. augustā, pārstāvēti fragmenti no Verdi agrīnajiem darbiem – piemēram, no operām "Laupītāji" un "Korsārs", tad no viņa brieduma gadiem – kā, piemēram, opera "Likteņa vara", līdz pat vēlīnajiem darbiem – kā "Otello". Var just, kā viņa rokraksts mainās. Protams, var dzirdēt, ka tas ir viens un tas pats komponists, ka šī mūzika ir radusies viena dižgara prātā un dvēselē, tomēr tā ir tik ļoti dažāda gan pēc rakstura, gan pēc stila, gan arī pēc instrumentācijas. Tāpēc man pašai bija neizsakāmi interesanti gremdēties šajā mūzikā.
Esmu ļoti ilgi nākusi līdzi šai programmai, tāpēc man ir prieks, ka beidzot to varu rādīt Latvijas publikai.
Sakāt, ka Verdi ir vesela pasaule. Kas ir tas, kas jūs tajā saista un ievelk gan kā opermūzikas klausītāju, gan, protams, arī kā dziedātāju?
Verdi savā mākslā ir ārkārtīgi patiess. Tas ir laiks pēc bel canto. Viņš ņem sev par pamatu bel canto fundamentu, pamatprincipus un attīstīta tos tālāk. Viņa mūzika varbūt nav tik ļoti ornamentāla, cik Doniceti, kurš bija ļoti liels izrotātājs, nerunājot par Rosīni, kurš bija varenliels virtuozo un izrotājuma lietu mīļotājs.
Verdi lieto visus šos paņēmienus, ko piedāvā viņa priekšteči, bet viņš rīkojas līdzīgi Mikelandželo, kurš teica – es nekaļu darbus no marmora, es vienkārši marmora kluci atbrīvoju no visa liekā.
Tāpat dara Verdi – viņš ļoti uzmanīgi lieto izrotājumu paņēmienus, viņš ļoti uzmanīgi lieto frāzi un tās līniju. Tur ir ārkārtīgi daudz ko lasīt starp burtiem, notīm, viņam katra pauze runā, katra dinamiskā zīme viņam nozīmē kaut ko vairāk nekā vienkārši daiļu mūzikas izrotājumu. Tam visam ir lielāka nozīme, un tas mani ārkārtīgi fascinē.
Vai jums pašai ir kāda vistuvākā Verdi opera vai operloma?
Pirmām kārtām jau tās, kuras esmu dziedājusi uz skatuves.
Mana pati pirmā tikšanās ar Verdi operu bija aiz skatuves, kad es, vēl studente būdama, dziedāju balsi no debesīm operā "Dons Karloss". Toreiz Opera vēl bija Dailes teātra sienās, jo tas bija laiks, kad opernams tika renovēts.
Tā bija mana pati, pati, pati pirmā īstā opera. Bet jau uz skatuves tā bija Džilda ar Eduardu Čudakovu Rigoleto lomā. Tad – Violeta "Traviatā", ko esmu dziedājusi daudz un bieži gan Latvijā, gan Igaunijā, gan Holandē, gan Hamburgā, Vācijā. No Verdi operām Violetu esmu dziedājusi visbiežāk un visvairāk. Tad ir Dezdemona operā "Otello", ko dziedājām kopā ar Sašu [Aleksandru] Antoņenko. Tās visas man ir mīļas un nozīmīgas lomas, jo
Verdi vienmēr māca – vienmēr ir kāda mācība šajā mūzikā. Tu nevari iemācīties dziedāt kādu lomu, partiju vai tikai fragmentu no viņa mūzikas, negūstot kaut kādu mācību.
Tāpēc es ar lielu pietāti, respektu, mīlestību ķeros klāt Verdi ģeniālajiem darbiem.
Iepriekšējo reizi "Klasikā" tikāmies maijā, kad arī sveicām jūs jubilejā. Vai izdevās to kārtīgi nosvinēt?
Jā, izdevās, tiešām – ar draugiem un ģimeni, visai plašā lokā, absolūti nepiespiestā atmosfērā. No viesiem un svinībām guvu ļoti lielu baudu – man ļoti iepatikās! (smejas) Vispār šis bijis interesants gads – ar lomu debijām, koncertiem, ar atgriešanos pie mīļām programmām. Piemēram, viens no nedaudzajiem projektiem, kas pandēmijas laikā netika atcelts, bet gan pārcelts, bija nesenie koncerti ar "Il Pomo d’Oro" Hallē, Hendeļa dzimtajā pilsētā, un Drēzdenē. Bija milzīgs prieks atkal muzicēt ar vienu no maniem mīļākajiem orķestriem – "Il Pomo d’Oro", un Drēzdenes "Semperoper" atgriezīšos visai drīz. Tas arī ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad atgriežamies pie projekta, kas netika atcelts, bet pārcelts, un tā ir Ramo opera "Platee", kur dziedāšu Tālijas lomu, kas attēlo neprātu jeb vājprātu. To iestudējis mans mīļais kolēģis Rolando Viljasons. Tā arī ir tāda koša un krāšņa būšana, un es ar lielu prieku to gaidu.
Kas vēl jūs gaida nākamajā sezonā?
Nākamajā sezonā mani sagaida viens ārkārtīgi nozīmīgs skaņdarbs un nozīmīga lomas debija operas "Roberto Deverē" iestudējumā Cīrihes operā. Šis darbs un īpaši šajā operteātrī uzliek īpašu atbildības slogu, jo pirms neilga laika no mums šķīrās slavenā dziedātāja Edīte Gruberova, un viņa šajā operas namā baudījusi ārkārtīgi lielu piekrišanu un ļoti lielus panākumus tieši šajā lomā. Šis būs jaunuzvedums, tāpēc es ļoti labi apzinos, kādos apstākļos es strādāšu un kādās "kurpēs" man būs jāiekāpj. Bet gaidu arī šo izaicinājumu.
