Lielās mūzikas balvas nominanti kategorijā "Gada jaunais mākslinieks":
- Līga Griķe: Jūtu, ka man nepieciešama smadzeņu stimulācija.
- Edgars Ošleja: Mēs nevaram iztikt bez mazajām lomām, vai ne?
- Egija Sproģe: Katrs pārvarētais šķērslis ir solis tālāk.
Līga Griķe: Jūtu, ka man nepieciešama smadzeņu stimulācija
"Lielās mūzikas balvas 2021" žūrijas vērtējums: "Koncertkokles advokātes" Līgas Griķes aizvadītā gada koncertu kalendārs un starptautiskie panākumi gan Vīnes Klasiskās mūzikas akadēmijas rīkotajā konkursā, gan tiešsaistes konkursos Ukrainā un Baltkrievijā liecina par jaunībai raksturīgu neatlaidību, kas līdz ar pamatīgu ikdienas rūdījumu ļāvusi sasniegt augstas mākslinieciskās virsotnes. Rīgas pilī un Mazajā ģildē, Balvu kamermūzikas festivālā un festivālā "Saxophonia", ievnamos, muižās un memoriālajos muzejos, Latvijas Radio ierakstu studijā – visu pat nenosaukt – Līga Griķe spoži demonstrējusi savu nu jau ar JVLMA maģistra diplomu apzīmogoto meistarību."
Inta Pīrāga: Vispirms apsveicu ar nomināciju, kuru žūrija piešķīrusi, ņemot vērā tavu radošo intensitāti aizvadītajā gadā. Tāpēc vispirms gribētu vaicāt, vai šis nebūt ne vienkāršais gads, kurš arī pagāja pandēmijas zīmē, izmainīja arī tavus dzīves paradumus? Varbūt deva ierosmi jaunām atklāsmēm?
Līga Griķe: Jā, 2021. gads, patiesībā jau gluži tāpat kā 2020. gads, bijis tāds pārmaiņu laiks manā uztverē par to, kas ir koncertēšana un kas ir mūziķa dzīve. Arī es esmu mēģinājusi šim jaunajam režīmam pielāgoties un pagājušajā gadā aktīvi izmantoju iespēju veidot mājas ierakstus un tos sūtīt uz dažādiem konkursiem. Un tas ir arī diezgan labi rezultējies tieši pagājušajā gadā, tāpēc
varbūt arī es varētu uzskatīt to par savu pandēmijas ieguvumu – ka esmu diezgan labi apguvusi nepieciešamību veidot videoierakstus jebkurā vietā. Tāda alternatīva koncertēšanai.
Vai pagājušais gads atnesa arī pavisam negaidītas un jaunas sadarbības? Par ko visvairāk pašai ir prieks?
Par daudzveidību, jo man pagājušais gads ir bijis diezgan aktīvs gan saistībā ar solo muzicēšanu, gan tikpat ļoti – ar muzicēšanu kameransamblī un trio "Tresensus", un arī kokļu ansamblī, kur mums bijis diezgan raibs gads. Tāpēc domāju, ka tā daudzveidība ir tas, par ko esmu ļoti apmierināta, jo man tas ir diezgan svarīgs apstāklis – noturēt veselīgu balansu starp dažādām jomām tā, lai būtu, ko darīt.
Tas veselīgais balanss – tas tev ir visās sfērās. Tu jau pieminēji, ka esi sadraudzējusies arī ar jaunajām tehnoloģijām. Man jau liekas, ka koklētājas nevar būt tādas apgarotas būtnes, kas staigā mazliet virs zemes: jums jābūt ļoti praktiskām sievietēm, kuru somiņā jābūt arī kārtīgai atslēgai un stangām, lai nepieciešamības gadījumā tiktu galā ar kādu pārtrūkušu stīgu, jāmāk reaģēt arī uz temperatūras svārstībām, jo aukstā laikā kokles skan augstāk, bet siltā laikā ir otrādi.
Tas ir viens no daudziem apstākļiem, kuriem jāpievērš uzmanība, un atkal jāsaka, ka tas ir milzīgs pluss, veidojot ierakstus mājās, jo tad instruments ir ļoti pieradis pie vienas vides, un tā nav tik akūta problēma. Bet, protams, kad mana kokle stāvējusi mājās kādas nedēļas, gatavojoties koncertam, un tad pēkšņi tai jāatrodas Doma baznīcā, kur Ziemassvētkos nav tie siltākie apstākļi, tas ir apstāklis, par ko jāpiedomā.
Pagājušais gads vēl bija nozīmīgs ar to, ka tika iegūts arī maģistra grāds. Vai ar to mācību procesam ir pielikts punkts pavisam un tu vari apgalvot, ka tu par kokli zini pilnīgi visu? Jeb tomēr tas ir komats...
Jā, es domāju, ka tas noteikti ir komats, varbūt pat daudzpunkte, bet noteikti ne punkts. Un apgalvot, ka es visu zinu par kokli, nekad nevarēšu. Jo zināšanas jau nav tikai maģistra grāds, tā ir dzīves uzkrātā pieredze. Bet es noteikti zinu vairāk, nekā pirms iestājos Mūzikas akadēmijā. Vēl domāju par to, kādā veidā tieši man šīs studijas turpināt vai kurā vietā, vai tieši kādā programmā. Jūtu, ka man ir nepieciešama smadzeņu stimulācija – joprojām šķiet, ka neesmu vēl sasniegusi tādu zināšanu daudzumu, ka varētu apgalvot: tagad ir labi, tagad varu arī mācības beigt.
Jo pēkšņi var uzrasties atkal kāds jauns komponists, kas uzrakstījis ko tādu, ka tev būs jāpieiet tai koklei droši vien no pavisam citas puses. Vai tu atšķir, vai cilvēks, kurš uzrakstījis jaundarbu koklei, nāk no koklētāju vides?
Jā, noteikti var pateikt, vai komponists ir koklētājs. Bet es neteiktu, ka tas vienmēr ir liels pluss, jo mums kā mūziķiem ir ļoti svarīgi attīstīties, spēlējot lietas, kuras varbūt mums tieši nav ērtas, bet
koklētāji, protams, lielākoties raksta tādas lietas, kuras viņi paši var izspēlēt. Līdz ar to šeit nekad nebūs kaut kas tāds, kam, uzmetot aci, pirmajā mirklī nodomā, ka to nav iespējams izspēlēt, bet pēc tam iemācoties saproti, ka esi attīstījies tehniski vai atradis ko jaunu, kā vēl nav bijis.
Līdz šim pati neesmu pasūtījusi komponistiem skaņdarbus – lielākoties visi darbi, kurus esmu spēlējusi un kuru komponisti ir koklētāji, rakstīti kādu laiku atpakaļ. Bet par jaunajiem komponistiem man jāsaka tikai labākie vārdi, jo pārsvarā viņi tiešām konsultējas ar mani un prasa, kas ir un kas nav iespējams, kā pierakstīt, kā labāk to visu noformēt tā, lai man kā mūziķei to vieglāk būtu izpildīt. Bet man tiešām ļoti patīk arī tas, ja tiek uzrakstīts kaut kas tāds, ko es nevaru nospēlēt! Viena no patīkamākajām sajūtām – ieraudzīt notis un saprast, ka vajadzēs pasēdēt un iemācīties kaut kādas tehniski sarežģītākas lietas. (..)
Vai Līga, kas atrodas viena pati uz skatuves vai kopā ar orķestri, ir cita Līga, nekā tā, kura kopā ar savām skolas biedrenēm daudzu gadu garumā spēlē ansamblī "Cantata"?
Nedomāju, ka esmu cits cilvēks. Bet kā jau jebkurā sociālajā situācijā, mēs dažādās situācijās ieņemam kādu citu lomu. Vismaz es cenšos visos šajos ansambļos iesaistīties kā profesionāls mūziķis, tam visam pieiet diezgan nopietni, pat ja pazīstu "Cantata" koklētājas jau no astoņu gadu vecuma. Tāpat cenšos visu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas – tieši tāpat kā to darītu, spēlējot solo, orķestrī vai jebkurā ansamblī.
Dažādās situācijās esam dažādi cilvēki, bet profesionalitātei vajadzētu saglabāties jebkurā situācijā.
Tu joprojām esi atvērta dažādiem interesantiem piedāvājumiem un nebaidies arī no skandaloziem projektiem?
Tie ir mani mīļākie! (smejas) Man vienkārši patīk spēlēt un, jo dažādāka ir ikdiena spēlējot, jo tas ir interesantāk.
Tu bīsties no rutīnas?
Kaut kādā ziņā noteikti, turklāt nezinu, vai es to īsti varu atļauties: cenšoties attīstīt solokoncertkokles lomu, nedrīkstu ieslīgt rutīnā, man arī nav orķestra, kurā varu iesēsties un paspēlēt.
Negribētu arī apsēsties tikai skolotāja krēslā un tad atmest spēlēšanu. (..) Tāpēc cenšos pēc iespējas dažādot savu ikdienu, sadarboties ar pēc iespējas vairāk jauniem mūziķiem un piekrist dažādiem piedāvājumiem.
Vai 2021. gads bija tas, kad tev nāca klāt arī jaunā pieredze – strādāt ar bērniem mūzikas skolā?
Šī pieredze radās jau dažus gadu iepriekš, bet 2021. gadā tā bija īpaši specifiska saistībā ar attālinātajām mācībām. Tūlīt jau beigsies trešais gads Mārupes mūzikas skolā, un man ļoti patīk strādāt ar bērniem, ja viņu nav pārāk daudz – tad varu katram pievērsties vairāk individuāli, un savā ziņā tā arī ir pilnīgi jauna pieredze.
Kamēr pats nestrādā šo darbu, īsti to nesaproti, bet no bērniem un no strādāšanas ar bērniem var iemācīties tik daudz par sevi, par savu instrumentu!
(..) Tas noteikti ir viens no maniem pēdējo gadu lielajiem ieguvumiem.
Edgars Ošleja: Mēs nevaram iztikt bez mazajām lomām, vai ne?
"Lielās mūzikas balvas 2021" žūrijas vērtējums: "Ar stabiliem un mākslinieciski augstvērtīgiem sniegumiem dziedātājs Edgars Ošleja aizvadītajā gadā pārsteidza gan klausītājus, gan mūzikas kritiķus. LNSO sezonas atklāšanas koncertā Bēthovena Devītās simfonijas finālā Edgara sulīgais, skanīgais bass bija kā stipra klints, uz kuras balstījās visu solopartiju arhitektonika. Savukārt Kalniņa operas ‘"Matīss, kausu bajārs’" iestudējumā "Lielajā dzintarā" līdz ar krodzinieka tēlu atklājās arī Ošleja lieliskā aktiermeistarība, ko papildināja dziedājuma dabiskā atraisītība un vienkāršība. Rahmaņinova "Aļeko" koncertiestudējumā Cēsīs un Rēzeknē gados jaunais mākslinieks prasmīgi pārtapa vecā čigāna tēlā, meistarīgi spējot savas balss tembrālos krājumos atrast vieda vīra balss siltumu un dziļumu."
Inta Pīrāga: Kas jums pašam devis stabilitāti šajā nebūt ne tik stabilajā laikā?
Edgars Ošleja: Stabilitāte šajā periodā ir tāds galīgi nestabils jēdziens...
Bet, ja ir runa par to spēku, kas ļauj tikt cauri ikdienas šķēršļiem un grūtībām, ko mums sagādā šis periods, es teiktu, ka – mūzika, mīlestība un garšīgs ēdiens.
Tas izklausās patiešām gana stabili! Esat nācis no kora rindām, kas devis fundamentu jūsu zemajai un spēcīgajai balsij. Vai arī šobrīd ir tā – ja dziedat kopā ar kori, jūtat spēku?
Jā, tas ir tāds spēks, drošība – uz tā fona ir ļoti patīkami dziedāt.
Dzīve jums savā ziņā ir sadalīta tā kā uz divām operas frontēm: tā viena ir saistīta ar Rīgas operu, un otra ir Prāgas opera. Vai tās kaut kādā ziņā tomēr papildina viena otru?
Jā, protams, visa pieredze ir laba. Jo abos opernamos esmu dziedājis vienās un tajās pašās operās – piemēram, "Bohēma", tūlīt Rīgas operā būs arī "Aīda", kuru jau Prāgā es esmu dziedājis. Protams, mizanscēnas un režija atšķiras, bet mūzika jau ir tā pati. Tā ir tā drošība.
Pēc jums es saprotu, ka mūzika tomēr operā ir pamatu pamats?
Jā, jā, protams, mūzika ir pamats, kas dod drošības sajūtu.
Ja tā padomājam, tad arī piedalīšanās Bēthovena Devītajā simfonijā vispirms nāca no Prāgas un tad pievienojās arī Latvijā?
Jā, uz to mani Prāgas opera paņēma kā zaļu gurķi. Bija tāda noklausīšanās Oslo, "Nordopera" ietvaros, kur mani sadzirdēja Prāgas opera un paņēma uz šo projektu. No sākuma uz "Bohēmu", un tad izdomāja – braucam tālāk: vai vari nodziedāt Bēthovenu? Saku – iemācīšos, gan jau, ka varu. Jā, un tad sekoja koncerti Madridē un Barselonā, un tas bija grandiozi.
Un pēc tam jau atklājot arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonu šeit, Rīgā.
Tobrīd jau es biju iemācījies labāk šo darbu, tas jau bija vairāk sirdī un balsī, un tas jau bija patīkamāk.
Runājot vēl par Prāgu un Rīgu: kas ir tas, kas ir šeit, bet nav tur? Un otrādi?
Šeit ir mājas, šeit ir savējie, šeit ir pazīstama mentalitāte. Šeit visas ielas ir pazīstamas, un šeit ir sava valoda. Savukārt tur ir jauna pieredze. Tur ir jāpārvar tas, ka esmu viens – savs laiks jāorganizē vairāk pašam. Bet patīkami kolēģi un mūzika ir gan šeit, gan tur. Šeit ir brīnišķīgs orķestris, brīnišķīgs solistu sastāvs un diriģenti – ir ļoti patīkami šeit strādāt.
Bet lielais trūkums, kas ir mūsu operā, ir basu deficīts! To jau arī Egils Siliņš, Operas direktors, atzina pirms "Aļeko" koncertuzveduma. Kā ir Prāgā ar basu deficītu?
Tur basu deficīts ir tieši tāpat kā jebkur citur pasaulē. Protams, tas nenozīmē, ka mēs varam palaisties un cerēt, ka mūs tāpat izķers. No vienas puses, ir prieks, ka konkurences nav, bet no otras puses ir žēl, ka varbūt būtu bijis labāk, ja būtu dažādība ar solistiem un būtu, no kā izvēlēties. Bet, protams, man tas ir izdevīgi. (smejas)
Bet dažādība ir tieši tā, ko žūrija izcēla savā pamatojumā par jūsu organisko spēju gan labi iejusties veca vīra tēlā, kā tas notika, atveidojot čigānu "Aļeko", gan arī krodzinieka tēlā Imanta Kalniņa operā "Matīss, kausa bajārs". Divas pilnīgi atšķirīgas sfēras. Kurās lomās un tēlos jūs pats visstabilāk jūtaties?
Nevarētu teikt, ka es kaut kur jūtos visstabilāk. Drīzāk jūtos ļoti laimīgs brīdī, kad varu sevī parādīt tieši šīs dažādās puses, kad man nav jādzied viens un tas pats raksturs visu laiku – vai nu tikai vecie veči vai viens ļaunais tēls. Mēs, basi, jau lielākoties esam tie ļaunie, traģiskie mīlētāji, kuri īsti nedabū mīlēt, tēvi vai karaļi, tomēr varam izpausties. Un man ir liels prieks, ka daba man devusi šo spēju tēlus diferencēt.
Prāgā jums arī neviens nedos iespēju dziedāt latviešu mūziku...
Valodas ziņā jebkuram cilvēkam savā dzimtajā valodā ir dziedāt vieglāk, jo, pirmkārt, nav jāiegulda darbs tulkošanā: uzreiz zinām, par ko ir runa. Līdz ar to emocijas nāk dabīgi, vairāk varam nesaspringstot domāt par tehniku. Imanta Kalniņa mūzika ir brīnišķīga – "Spēlēju, dancoju", tāpat arī "Matīss, kausu bajārs" bija ļoti silta, ļoti emocionāla, daudzpusīga mūzika. Bija interesanti mums apskatīt arī šos tēlus, piemēram, "Spēlēju, dancoju" mans tēls bija Aklais - kā labais tēls, kā gaišais, viedais. Bet "Matīsā" vairs ne tik pozitīvs.
Nu, krodzinieki jau nekad nav pozitīvie.
Pozitīvi viņi ir pret tautu – tiem, kas maksā, pret tiem, kas nāk dzert. Bet pamatā interese ir papildināt savu kabatu. Darbs ar jebkuru jauniestudējumu ir ļoti patīkams. Tas paver iespējas paplašināt arī sevi, savu iekšējo pasauli, iemācīties ko jaunu.
Nekad nebiju strādājis ar Rēziju Kalniņu. Bija ļoti patīkami strādāt viņas vadībā. Jā, protams, tajā iestudējumā bija jau kolēģi, ar kuriem es biju sastrādājies, atmosfēra bija tik ļoti silta un viss darba process bija ļoti patīkams, bija sajūta, ka esmu ieradies pie saviem draugiem, pie ģimenes.
Tas bija tiešām patīkami, īpaši šajā šajā tas siltums un prieks ir ļoti nepieciešams.
Svarīgākais kritiķis – kurš tas jums ir?
Lai cik banāli tas arī neizklausītos, laikam jau pats sev esmu trakākais kritiķis. Varbūt nevajadzētu tik traki man sevi kritizēt kādreiz, bet – jā.
Tāpēc ne vienmēr ir veselīgi klausīties ierakstus uzreiz pēc koncertiem vai pēc izrādēm, ja tā bijusi radio translācija – labāk nogaidīt kādu nedēļu. (smejas)
Vai esat atvērts jebkuriem piedāvājumiem jeb mākat arī kaut ko atteikt un izvērtēt savas iespējas?
Atvērts esmu, protams, jebkam.
Es ļoti novērtēju to, ka cilvēki izvēlas mani uzrunāt. Tas man liek domāt, ka neesmu aizmirsts.
Jo reizēm šajā periodā ir sajūta, ka mēs iesūnojam un kaut kur pazūdam, un īpaši negribas runāties ar cilvēkiem. Un tad tā komforta zona aizvien vairāk samazinās.
Šī nominācija man ļāva saprast, ka nekur jau iegrimis es neesmu un viss jau ir kārtībā, viss jau ir labi, ceļamies kājās un ejam uz priekšu.
Un jebkurš darbs, jebkura uzstāšanās uz skatuves ir pieredze un tas viss ir noderīgi, tas ir treniņš. Nav mazu lomu, tās visas ir vienlīdz svarīgas. Jo iestudējums ir jāuztaisa un mēs nevaram iztikt bez mazajām lomām, vai ne? Tāpēc arī - ja tiek piedāvāta kāda mazāka loma, tas ir labi – tā mūs sagatavo uz kaut ko lielāku. Jā, protams. Jebkurā gadījumā esmu atvērts piedāvājumiem, loģiski.
Edgar, vai jūs ticat liktenim? Skatījos, ka pagājušā gada sākumā jūs uzaicināja piedalīties Lielās mūzikas balvas koncertā, kur dziedājāt Jāņa Mediņa mūziku – prologs no operas "Uguns un nakts". Un nu aizritējis nepilns gads, un jūs esat šajā ceremonijā jau citā statusā.
Tas vispār man bija milzīgs pārsteigums.
Torīt man pēkšņi uzraksta draugs: "Apsveicu ar nomināciju!" Saku – par ko tu runā? Un pēkšņi es izlasu – ak, vai, izrādās, mans uzvārds tur figurē... Un vēl joprojām nespēju noticēt.
Pasmaidīju tieši par to, ka toreiz man bija izdevība uzstāties koncertā, bet tagad jau šādi. Tas ir ļoti, ļoti patīkami – kā amerikāņu kalniņi, tikai emocionālie.
Egija Sproģe: Katrs pārvarētais šķērslis ir solis tālāk
"Flautiste Egija Sproģe aizvadītajā gadā atklājās pārsteidzoši daudzveidīgā repertuārā. Tembrāli krāšņs un niansēts bija viņas sniegums Jančevska kamermūzikas programmā "Bo-Tā-Ni-Ka" un žilbinoši virtuozs – "Latvijas Jaunās mūzikas dienās" atskaņojot iespaidīgo Grizē "Vortex Temporum". Egijas talants izgaismojās arī LR 1. studijas tiešraides koncertā, ar izsmalcināto un repertuāra retumiem bagāto programmu sasniedzot klausītājus visā pasaulē. Vēl Sproģes flauta skanēja Dienvidkurzemes festivālā “Rimbenieks”, tā iekausē sudraba krāsu "Trio Vox" sastāvā un bagātina LSO pilnskaņu. Spraigumu aizvadītajam gadam piešķīris arī JVLMA iegūtais maģistra grāds un atzīstami panākumi Jurjānu Andreja VII Starptautiskajā pūšaminstrumentu konkursā," sacīts žūrijas pamatojumā.
Inta Pīrāga: Vispirms apsveicu ar nominācijām pat veselās divās kategorijās. Ko jums pašai tas nozīmē?
Egija Sproģe: Mīļš paldies jums par apsveikumu! Protams, vienmēr ir ļoti patīkami, ja lielais ieguldītais darbs tiek novērtēts, jo
koncerti jau ir tikai aisberga redzamā daļa – tas ir tikai mazākais.
Bet tas lielākais, apslēptais, ko tā nemaz nevar pamanīt uzreiz, ir šīs milzīgās darba stundas, kas tiek pavadītas, un rezultāts ne vienmēr redzams uzreiz. Tādēļ brīdis, kad tas tiek pamanīts un novērtēts, ir ārkārtīgi motivējošs un iedvesmojošs.
Ir mūziķi, kuri saka, ka gatavošanās process viņiem gandrīz ir pat svarīgāks par rezultātu. Kā tas ir jums?
Jā, es pilnībā piekrītu. Tādēļ man ļoti patīk gatavoties konkursiem, pieņemt dažādus izaicinājumus un apgūt sarežģītas programmas. Jo gatavošanās process ir ārkārtīgi vērtīgs – izaugsme tajā brīdī ir milzīga, jo tas ir daudz, daudz rūpīgāks darbs nekā ikdienā, spēlējot tāpat vien.
Tātad esat viena no tiem retajiem cilvēkiem, kuriem stresiņš ir ne tikai vajadzīgs, bet pat obligāti nepieciešams? Un adrenalīna devai jābūt katrā koncertā?
Domāju, ka jā, jo jau pēdējos gadus man ik pa laikam šķiet – tagad vajadzētu kādu mierīgāku brīdi, bet tā arī nekā. Tiklīdz kaut kas beidzas, tā metos iekšā nākošajos projektos. Man laikam tiešām ir vajadzīgs šis nemitīgais mutulis un darbs.
Kā jūs pati teiktu – vai 2021.gads bija patiešām tik ļoti piesātināts, piepildīts, un jūs arī pati to varētu dēvēt par veiksmes gadu?
Jā, pagājušais gads bija tiešām ļoti intensīvs, brīžu, kad atpūsties, principā nebija nemaz, viss tā arī veidojās – no viena nopietna projekta uz nākamo. Bet esmu ļoti pateicīga, ka šis gads bija tieši tāds, jo ikkatrs projekts man nozīmēja lielu izaugsmi un prieku.
Un projektu tiešām bija daudz – gan kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri, gan orķestri "Rīga", bija arī vairāki spilgti kamermūzikas koncerti, kurus arī īpaši atzīmēja Lielās mūzikas balvas žūrija. Bet vai jūs sevī jūtat vairāk orķestra cilvēku vai tomēr esat soliste vai kamermūziķe? Kur jūs pati jūtaties visērtāk?
Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, jo vienalga –
neatkarīgi no tā, vai konkrētajā brīdī atrodos orķestrī, tā priekšā vai spēlēju ansamblī, tajā brīdī es jūtos vislabāk. Izbaudu katru no šīm lomām.
Bet, lai katrā lomā labi justos, sava regularitāte jau ir nepieciešama, vai ne?
Jā, protams, jo katra no šīm jomām ir ļoti specifiska un atšķirīga. Un, protams, tā ir jāpraktizē regulāri.
Kā lielākoties veidojas jūsu draudzība mūzikā? Kad jūtat, ka tas brīdis ir pienācis un tagad varētu ar kādu kopā uzstāties?
Parasti kaut tie ceļi paši sakrustojas un izveidojas. Ļoti bieži draudzība veidojas jau tad, kad ir kopā muzicēts.
Koncertā "Botānika", kurā spēlējāt Jēkaba Jančevska mūziku, bija daudz pirmatskaņojumu. Cik daudz jums vispār dzīvē ir iznācis būt kādu skaņdarbu pirmatskaņotājai?
Laikam visvairāk tas bijis tieši Liepājas Simfoniskā orķestra sastāvā, jo šis kolektīvs itin bieži atskaņo latviešu mūzikas jaundarbus un lepojas ar to, ka ir šie pasūtinājuma darbi, neskaitāmie Liepājas koncerti. Kamermūzikā pagaidām laikam tas ir bijis salīdzinoši reti, bet ceru, ka būs vairāk. Pirmatskaņojums ir īpašs brīdis visiem – gan komponistam, gan mūziķiem. Tā ir tāda svētku sajūta.
Jēkaba Jančevska kamermūzikas koncerts "Botānika" bija ļoti unikāls projekts, jo šis koncerts tika ierakstīts Botāniskajā dārzā, kur mūsu vienīgie klausītāji bija Botāniskā dārza iemītnieki – dažādi augi, un atmosfēra šeit bija brīnišķīga.
Jēkaba mūzika pati par sevi ir ļoti skaista un iedvesmojoša, un atskaņot to ir liels prieks. Iesaku visiem noskatīties un noklausīties šo koncertu! Tā pat īsti nav vārdiem aprakstāma atmosfēra, kas valdīja šajā koncertā, un to manuprāt, ir arī brīnišķīgi izdevies notvert gan skaņas ierakstā, gan arī vizuāli, jo koncerts ir ļoti skaists. Man bija brīnišķīgi kolēģi šajā projektā, arī viss tehniskais personāls un pats Jēkabs bija parūpējies par mums visiem: tas bija tiešām ļoti skaists notikums. Bija decembra sākums, kad ārā viss bija sniegbalts, un šis kontrasts starp Botānisko dārzu, kur atrodies starp zaļiem augiem un paskaties caur stikloto logu, kur valda dziļa ziema un sniegs – tas viss tā ļoti skaisti mijiedarbojās.
Bet īsi pirms tam bija jūsu debija šeit, Latvijas Radio 1. studijas koncertā, un tas bija pavisam kaut kas cits. Pie klavierēm bija Ieva Dzērve, mežragu spēlēja Ingus Novicāns, jūsu kolēģis no Liepājas. Programma bija ļoti spilgta. Un lielākoties jau tā ir – ja māk izvēlēties pareizos skaņdarbus, tā jau ir daļa no veiksmes. Un droši vien jau vienmēr gribas atrast tos spilgtos skaņdarbus. Lai tos atrastu, noteikti ir jānoiet garš ceļš. Vai arī jūs gadu gaitā piezīmējat tos darbus, kurus noteikti gribas tuvākā vai tālākā nākotnē nospēlēt?
Jā, man vienmēr ir ļoti paticis meklēt kaut ko jaunu repertuārā, daudz ko interesantu, meklējot gan pa dažādām interneta bibliotēkām, gan skaņu ierakstiem. Un man ir diezgan daudz darbu, ko, es ceru, izdosies nospēlēt. Jūs vaicājāt par tām draudzībām – šis koncerts gan bija pilnībā tāds, kur ar prieku muzicēju kopā ar saviem draugiem, kur pamatā bija draudzība. Ir brīnišķīgi spēlēt kopā ar saviem ļoti tuviem cilvēkiem.
Šī koncerta intervijā Ieva Dzērve teica, ka jūs mākat priecāties un ka jums pat ir savs firmas teiciens: "Šī ir mana laimīgā diena!" Tātad jūs mākat priecāties.
Protams, ne jau vienmēr un visu laiku, bet – jā, kopumā cenšos dzīvot ar ļoti pozitīvu skatu un priecāties par mirkli. Un koncerti arī ir tā lieta, kas mani dzīvē ļoti iepriecina, aizkustina, aizrauj, iedvesmo un visādi citādi dod enerģiju.
Kādu enerģiju dod jūsu flautas? Vai flauta vispār, jūsuprāt, ir tāda, kas var visu? Ātrums, krāšņums, skaļums, klusums?
Kad vēl mācījos vidusskolā, mans pedagogs Andis Klučnieks vienmēr uzsvēra, ka flauta ir vienīgais instruments, kuru var izmantot jebkurā mūzikas žanrā. Un es tam arī pilnībā piekrītu, jo tā labi iederas visur! Tā spēj būt ļoti dažāda gan tembrāli, gan skaniski – ir arī tik daudz šī instrumenta paveidu!
Jau kādu laiku Liepājas Simfoniskais orķestris izveidojis festivālu "Rimbenieks", kas notiek ne tikai Liepājā, bet vispār Dienvidkurzemē. Un ar kolēģi Ēriku Kiršfeldu "Trio Vox" sastāvā, kam pievienojās arī Herta Hansena, spēlējāt programmu ar lielformas darbiem. Krams un Mendelszons. Kad top programmas – vai jūs domājat arī par to, kāds būs klausītājs?
Protams! Gan koncerta vieta, gan koncerta ideja un koncepts ir ļoti svarīgs, domājot par to, kādu programmu izvēlēties. Man šķiet, tā programma, ko mēs atskaņojām Liepājā, patika visa veida klausītājiem: tādiem, kuri vēlējās sadzirdēt kādu nopietnāku mūziku, bija Mendelszona trio – ārkārtīgi skaista mūzika, kas ir viegli uztverama. Un arī Krams, kas varētu šķist ļoti sarežģīts, ir ļoti uzrunājošs jebkuram – jo viņš ir ar saviem vizuālajiem efektiem, skaņas efektiem, un "Lielā dzintara" skaņotāji bija burvīgi apskaņojuši mūs – skaņa veidojās stereoefektā pa visu zāli un pēc koncerta klausītāji teica, ka viņiem brīžiem radusies sirreāla sajūta, ka nesaprot, no kurienes šī skaņa nāk – no grīdas vai griestiem.
Lielā mūzikas balva jūs ievērojusi ne tikai saistībā ar jaunā mūziķa statusu, bet arī saistībā ar izcilo interpretāciju, kurai tika nominēts Žerārs Grizē darba "Vortex Temporum" atskaņotāju ansamblis. Vai varētu teikt, ka tas ir pats sarežģītākais, ko jūs vispār līdz šim esat spēlējusi?
Jā, tas varētu būt viens no sarežģītākajiem darbiem, un ne tikai no tehniskā izpildījuma viedokļa. Man tā bija ļoti liela atbildība, jo tā bija pirmā reize, kad piedalījos tik ļoti nopietnā kamermūzikas opusa atskaņojumā, turklāt ar tik nopietnu kolektīvu kā "Sinfonietta Rīga" un tās mūziķiem. Tas man bija absolūti brīnišķīgs notikums, kam gatavojos vairāk nekā gadu, jo šis koncerts sākotnēji bija paredzēts 2020. gadā. Esmu laimīga, ka koncertam tomēr bija lemts notikt. Tā bija brīnišķīga pieredze, un priecājos, ka fragmentu atskaņosim arī Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā.
Saprotu, ka no grūtībām jūs nebaidāties.
Absolūti nē, grūtības un katrs pārvarētais šķērslis ir jauns solis tālāk, pretī attīstībai un izaugsmei.
