"Lielās mūzikas balvas 2022" žūrijas pārstāve, muzikoloģe Iveta Grunde balvas kategoriju komentē: "Izcilas interpretācijas sāk uzrunāt jau ar pirmajām taktīm. Tās paņem tevi savā varā, tās bieži vien dod negaidītas atklāsmes jau mums zināmos darbos. Pēc tādām domu un emociju katarsēm gribas palikt klusumā, un, lai panāktu šādu katarsi vai šādu rezultātu, ir jābūt īpašai sinerģijai starp visiem radošajā procesā iesaistītajiem māksliniekiem."
Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonija norisināsies 7. martā Latvijas Nacionālajā operā. Pasākumu atspoguļos Latvijas Televīzijas 1. kanāls, Latvijas Radio 3 "Klasika" un portāls LSM.lv.
Krista Audere: Šī programma man bija kā terapijas sesija
"Lielās mūzikas balvas 2022" žūrijas pārstāve, muzikoloģe Iveta Grunde par balvai nominēto mākslinieci teic: "Ar jaunu elpu, jaunu skaņu, kora vokālu brīvību un saturisko piepildījumu Johana Sebastiana Baha motetēs pārsteidza nominanti kategorijā "Par izcilu interpretāciju" diriģente Krista Audere kopā ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" 27. augustā Rīgas Svētā Pētera baznīcā."
Pirms koncerta vaicāta, vai ar šo mūziku diriģente saskārusies pirmoreiz, vai tomēr jau ar to ir strādājusi, Krista neslēpj: "Šādā kombinācijā pirmoreiz – katru programmu mēģinu gatavot no jauna, bet visi darbi ir mani Nīderlandes atklājumi. Šo mūziku, protams, esmu dziedājusi arī Latvijā, bet nebiju ar to tā saaugusi kā pēdējos desmit gados, dzīvojot citur. Tā kā vedu jaunu māju sajūtu atpakaļ uz mājām."
Uz jautājumu, ko šī mūzika nozīmē pašai diriģentei un ko tā varētu nozīmēt cilvēkiem, kas klausīsies koncertu, diriģente saka tā: "Šo programmu veidoju februārī. Mēs visi zinām, kas tobrīd notika, un, lai arī cik liels prieks bija par uzaicinājumu veidot šo programmu, tas man nāca diezgan tumšā periodā, kad es pati kā cilvēks un mamma mēģināju saprast, kā lai vispār atrod jēgu un spēku iet tālāk un saprast, vai vienkārši jānolaiž rokas, vai mums visiem jāpadodas vai jāiet ielās, vai mums jābūt laimīgiem vai nelaimīgiem par to, kurā pasaules malā esam, un vai pie mums ir miers aiz sliekšņa vai ne.
Šī programma man personīgi bija tāda terapijas sesija, kas pirmās trīs kara nedēļas palīdzēja pavadīt jēgpilni.
Šī mūzika ir balstīta uz tekstu. Tā nav tikai emocionāla piederība skaņai vai līdzi jušanai. Līdz ar to es ceru, ka visiem cilvēkiem būs desmit, piecpadsmit minūtes, lai pirms koncerta atnāktu un pasēdētu ar sevi klusumā, palasītu tekstu, kas ir visa centrā. Koncerta noslēgums ir diezgan triumfējošs, un pēdējā Baha motete tiešām mums dod iespēju ar gaišāku skatu uz pasauli nākt ārā no baznīcas un cerēt, ka mēs varam viens otru stiprināt.
Vineta Sareika: Brāmsa Vijolkoncerts ir viens no repertuāra stūrakmeņiem
"Lielās mūzikas balvas 2022" žūrijas pārstāve, muzikoloģe Iveta Grunde par nominanti teic: "Virtuozais vijolnieks Pablo Sarasate savulaik atteicās spēlēt Brāmsa Vijolkoncertu, sakot, ka otrajā daļā pamatīgs solo ir iedots obojai, tāpēc viņš nespēlēs. Savukārt slavenais diriģents Hanss fon Bīlovs uzsvēra, ka Brāmsa Vijolkoncerts vispār nav radīts vijolei – tas ir radīts pret vijoli. Mēs varam tikai priecāties, ka vijolniece Vineta Sareika kopā ar domubiedriem – Valsts kamerorķestri "Sinfonietta Rīga" un diriģentu Normundu Šnē nebija kaprīzi un ļāvās īstam muzikālam ceļojumam, muzikālam piedzīvojumam..."
"Ar "Sinfoniettu" ir ļoti daudzas sadarbības bijušas, un mēs ar kolēģiem, orķestra mūziķiem, smejamies – ir sajūta, ka mēs visu laiku spēlējam kopā, bet, ja tā paskatās kalendārā, jau pieci gadi laikam būs kopš pēdējās reizes pagājuši, tātad ļoti, ļoti gaidīts notikums," pirms koncerta intervijā Intai Pīrāgai stāstīja vijolniece.
Vaicāta, kādas ir mākslinieces attiecības ar Brāmsa Vijolkoncertu, Vineta Sareika uzsver: "Brāmsa Vijolkoncerts ir viens no repertuāra stūrakmeņiem, un to esmu sākusi mācīties jau skolas laikā Jūrmalā pie Ojāra Kalniņa un Anetes Zvaigznes. No laikabiedru koncertiem, manuprāt, Brāmsa darbs ir tas, kurā vijolniekam nav piešķirta spožā, virtuozitāti izrādošā līdera pozīcija orķestra priekšā, bet tā ir pilna mēroga simfonija ar integrētu solo vijoles balsi. Ļoti bieži vai pat pārsvarā galvenās tēmas un melodijas spēlē tieši orķestra solisti un vijolei ir pavadošā loma. Tieši šī kamermūzikas sajūta man šoreiz ir tā svarīgākā, jo nevis orķestris un diriģents man seko un mani pavada, bet tā ir mijiedarbība un aktīva kopā muzicēšana. Kaut kādā brīdī, protams, man ir tēma, bet tad vienā sekundes simtdaļā man ir jāmaina loma un jākļūst par obojas kalpu vai flautas un altu grupas pavadītāju. Sadarbība ar "Sinfonietta Rīga" ir tiešām lieliska, jo visi ir ļoti aktīvi mūziķi un dod muzikālos impulsus."
Recenziju raidījumā "Post factum" uz "Sinfoniettta Rīga" sezonas atklāšanas koncertu atskatījās "Klasikas" ētera personība Inta Pīrāga, muzikoloģe Inese Lūsiņa un flautiste Liene Denisjuka-Straupe.
Rihards un Ērika Milleri: Sāpēs un smeldzē ir arī kaut kas ļoti, ļoti skaists
"Lielās mūzikas balvas 2022" žūrijas pārstāve, muzikoloģe Iveta Grunde par nominantiem teic: "Kad Vīnes Mākslas akadēmijas profesoram Leopoldam Kupelvīzeram vaicāja, par kuru savu radīto darbu viņš varētu teikt, ka tas ir visizcilākais, atbilde bija negaidīta: tās bija nošu līnijas, ko es zīmēju Francim Šūbertam, savam draugam." Iespējams, ka tieši uz šīm lapām tapa viens no skaistākajiem Šūberta vokālajiem cikliem "Ziemas ceļojums". Un to, ka 24 dziesmās var būt tik niansēts pulss, niansētas frāzējums, uzrunājoša, īsta attieksme, subjektīva attieksme, ka pauzes var runāt tikpat dziļi, cik mūzikas skaņa, to negaidīja neviens no šī koncerta. Bet nu tas ir noticis: par izcilu interpretāciju tiek nominēts dziedātājs Rihards Millers, baritons, un pianiste Ērika Millere par Šūberta "Ziemas ceļojumu" 6. novembra atskaņojumu mūzikas un drāmas telpā "OratoriO".
Ērika Millere intervijā Ilzei Mednei stāsta, ka iecere par "Ziemas ceļojuma" iestudēšanu radusies pirms gadiem sešiem, kad Latvijas Nacionālās operas Beletāžas zālē abu mūziķu priekšnesumā izskanēja Roberta Šūmaņa vokālais cikls "Dzejnieka mīla", bet pirms gada Latvijas Radio 1. studijā ieskaņota "Ziemas ceļojuma" noslēdzošā dziesma "Leijerkastnieks".
Vaicāta, ko no mūziķiem prasa šāds 24 dziesmu virknējums un vai tajā paustās izjūtas un pārdzīvojumi ir šodienas cilvēkam izprotami, pianiste Ērika Millere saka tā:
"Šūberta mūzika un Vilhelma Millera dzeja ir ļoti kāpināta, sāpes un smeldze ir dubultspēcīga. Mūsdienu cilvēkam ikdienā ļoti bieži nav vaļas vienkārši ļauties kaut kam tādam, jo ir nemitīgs skrējiens un arī laiks vienkārši lido.
Mēs arī izvēlamies neiegrimt, neiedziļināties, bet emocijas aizēnot ar darbiem vai kādām citām lietām, lai šīm emocijām neļautos un neanalizētu tās. 19. gadsimtā, kad nebija digitālās vides un arī laika izjūta bija cita, cilvēki acumirkli tvēra daudz jūtīgāk un nebaidījās no emocijām ar lielu amplitūdu. Mēs aicinām mūsu koncertā apstāties domu skrējienā, lidojumā un darbos, pabūt ar šīm emocijām un izbaudīt tās, jo sāpēs un smeldzē ir arī kaut kas ļoti, ļoti skaists."
