"Vienmēr esmu domājusi par jauniem izaicinājumiem, salikumiem, krāsām,” saka Ilona, stāstot par ansambļa izveidošanas apsvērumiem. "Esmu arī flautas pasniedzēja Mūzikas akadēmijā, un manā klasē mācījās Agnija Ābrama, kura ļoti gribēja spēlēt kopā ar kokli. Tā nu iegadījās, ka koklētāja bija Līga Griķe. Tā nu viņu uzlūkoju, skatījos, domāju un izdomāju, ka varētu būt tāds salikums, kurā būtu arī Jānis ar savu fagotu.
Viņš teica – "O! Kolosāla doma!" Man arī tā šķiet. Un tas ir jauns izaicinājums mums visiem.
Vismaz man pašai priekšzināšanu spēlei ar kokli nebija. Izņemot bērnudārzā, kad to mazliet pastrinkšķināju,” atminas mūziķe.
"Manuprāt, ikviens jauns salikums ar kokli ir ļoti apsveicams, jo kamersansamblim, kurā iekļauta kokle, nav tik daudz mūzikas rakstīts,” atzīmē Līga Griķe. "Katrs jaundarbs, kas uzrakstīts īpaši koklei, koncertkoklei kā soloinstrumentam, vienmēr ir liels notikums. Bet mūsu salikums ir ļoti interesants!"
"Vēl viens noderīgs aspekts ir arī tas, ka mūsu kameransamblim nav vajadzīgas klavieres! Patiesi, varam uzstāties jebkur, kur mūs aicina," atzīmē Ilona Meija.
Līdz šim visi kopā viņi snieguši tikai vienu vienīgu koncertu, tāpēc debija "Klasikā" būs īpaši nozīmīga. "Esam ļoti izvēlīgs ansamblis – visur tā nemaz nebraucam un nespēlējam, vispirms ļoti izsveram,” smejas fagotists Jānis Semjonovs. "Vasarā saņēmām piedāvājumu no Limbažu rajona Rumbiņiem, Friča Bārdas dzimtas mājām, un sapratām, ka turp gan labprāt aizbrauktu. Daļēji jau spēlējām programmu, ko gatavojam Radio studijai.”
"Limbažos gan vējiņš palīdzēja ar lapu šķiršanu un matos klupšanu, nāca klāt vēl papildu skaņu efekti – putnu dziedāšana, ūdens čalošana, cilvēku čuksti. Tas piedeva papildu dimensiju. Manuprāt, tas ļoti iederējās Friča Bārdas mājās – cilvēki kļuva apcerīgi, apgaismoti," stāsta Meija.
Protams, atsevišķs stāsts ir šāda interesanta salikuma repertuārs - jautājums ir diezgan komplicēts. Paši līdz šim pārlikuši Viljama Bērda skaņdarbu, arī Kuperēna "Iemīlējusies lakstīgala”, ko Ilona Meija spēlējusi daudzos pārlikumos. Vēl arī Tēlemaņa slavenā Sonāte fagotam un klavesīnam skanējusi pārlikumā, kur fagotu papildina kokle.
Nozīmīgajai debijai "Klasikas" viļņos un savam pirmajam oficiālajam koncertierakstam mūziķi izvēlējušies jaunāko latviešu mūziku: 26. novembra koncertā skanēs Annas Veismanes opuss "Raksturi", Oskara Herliņa darbs "Vitrupe", Natālijas Mundas "Sapņu pārdevēja" un Aigara Raumaņa skaņdarbs "O Peixe". Turklāt pirmatskaņojumu piedzīvos īpaši šim koncertam pasūtinātie jaundarbi – Platona Buravicka "Deja Jaunai tautai" un Jēkaba Nīmaņa "Trio".
Semjonovs stāsta, ka nosaukumu – "Raksturi.lv" – trio patapinājis no Annas Veismanes tāda paša nosaukuma opusa, ko viņa rakstījusi īpaši Jānim Semjonovam un Ilonai Meijai. Un īstenībā par raksturiem šī koncerta gadījumā runā arī citi autori – gan Jēkabs Nīmanis, gan Aigars Raumanis.
"Tāpēc izvēlējāmies šo nosaukumu arī sev. Savs raksturs ir gan instrumentiem, gan mūziķiem, kas ietekmē procesus un instrumenta skanējumu,” skaidro Semjonovs.
"Annas skaņdarbā, piemēram, nepārprotami risinātas attiecības starp vīrieti un sievieti,” stāsta Ilona Meija, bet Semjonovs papildina, ka te izmantotas dažādas spēles tehnikas:
"Piemēram, tā dēvēto helikoptera tehniku fagotā Anna asociē ar neapmierināta vīrieša bubināšanu, tur arī ir strīda efekts. Nāciet uz koncertu, patiks arī vizuāli,” aicina Jānis Semjonovs.
"Bet flauta savukārt ir kā sieviete, kura šņāc gan kā sabozusies kaķene, gan prot būt arī vijīgāka," teic Meija un uzsver:
"Visi trīs esam diezgan "raksturīgi", un tas man šķiet svarīgi – ka mūsu gadījums nav no tiem, kad viens ir galvenais un pārējie tādi piebubinātāji... Visi esam ar savu raksturu, bet tajā pašā laikā spējam arī kaut ko nedzirdēt, ko nevajag dzirdēt, un saspēlēties. Darīt to visu mūzikas labā."
