Žūrijas komisijas loceklis, obojists Kristians Šmits no Vācijas, raksturojot dalībnieku kopējo līmeni, neslēpj: "Tas ir ļoti atšķirīgs. Saksofonistu un klarnetistu līmenis ir ļoti augsts. Šobrīd vēl nav notikusi otrā kārta fagotistiem, bet obojas snieguma ziņā iepalika. Mākslinieciskajā ziņā šāda līmeņa konkursā mēs gaidītu spožāku uzstāšanos."
Kristiāna Šmita teikto apliecina arī fakts, ka, lai gan konkursa nolikums ļauj otrajai kārtai izvirzīt sešus obojistus, žūrija šo iespēju sniedza vien trim māksliniekiem. Izvēles programmu un obligāto skaņdarbu – Pētera Vaska "Pieskārienus" – spēlēja obojisti no Krievijas, Vācijas un Bogdana Tarasova no Čehijas.
"Mums viss bija kārtībā!"
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Konkursos neatsverams palīgs jebkuram dalībniekam ir koncertmeistars, un šoreiz trim obojistiem un trim klarnetistiem bija tā laime spēlēt ar Sintiju Šteinkopfu. Sintij, sakiet, kas notiek aizskatuvē? Mēs redzam tikai to brīdi, kad dalībnieks ir jau sakoncentrējies un uznācis uz skatuves.
Sintija Šteinkopfa: Ir ļoti dažādi – obojistus es pirms tam nepazinu. Mums bija tikai viens mēģinājums, savukārt klarnetisti, kā jau latvieši, ir zināmāki. Mūsu mēģinājumu process jau arī ir citādāks. Mana darbība notiek uz skatuves tajā brīdī, kad viņi kaut ko rada – tad mēs radām kopā. Tajā brīdī mēģinu noķert viņu domu un viņu sakāmo, kas parasti mēdz būt citādāks nekā mēģinājumu procesā. Tas ir ļoti izaicinošs un ļoti, ļoti aizraujošs process.
Ko jūs teiktu par dalībniekiem? Viņi šobrīd ir konkursanti, vai viņi tomēr ir mākslinieki, kas uznāk uz skatuves un tik cilvēkiem, cik nu tajā brīdī ir zālē, dāvā savu priekšmetu?
Man gribētos domāt, ka mākslinieki – es tā muzikāli mēģinu izaicināt konkursantu uz kaut ko interesantu, lai priekšnesums kļūtu dzīvs – vēl dzīvāks, nekā tas jau ir.
Vai jums izdevās arī kādam palīdzēt šo to notušēt? Žūrija gan sekoja līdzi notīm, bet domāju, ka laba koncertmeistara spēkos ir arī šur tur mazliet "paslēpt" solistu tajos brīžos, kad varbūt kaut kas nesanāk tā, kā plānots.
Neko nezinu, mums visiem viss bija kārtībā!
Un kā jūs raksturotu konkursa kopējo gaisotni šajās dienās, kad te tomēr ir sabraukuši aptuveni seši desmiti konkursantu no dažādām valstīm?
Sajūta ir draudzīga, silta, muzikāla. Konkursa būtība tomēr ir satikšanās, ideju apmaiņa, cilvēku sarunas pēc tam un pirms tam. Arī es izmantoju iespēju ar saviem konkursantiem pārmīt kādu vārdu un kaut nedaudz iepazīt viņus tajās dažās minūtēs, cik mums dots.
Vai jums ir savs favorīts?
Nedrīkstu to teikt... (smejas)
Īstenībā jau ar katru ir tādi brīži, kas ir spēlēšanas vērti. Tajā brīdī, kad esmu ar vienu, tas ir mans favorīts. Un nākamais dalībnieks atkal ir mans favorīts.
Tā ka tas ir tā brīža uzdevums, tā brīža dzīve un tā brīža notikumus.
Jāspēlē gudri
Konkursa otrajā kārtā gan saksofonisti, gan klarnetisti spēlēja Alvila Altmaņa kompozīcijas. Saksofonisti - "Valsti-fantāziju", bet klarnetisti - "Veltījumu Baham". Abas dienas uz skatuves notiekošajam līdzi sekoja arī pats komponists.
Alvils Altmanis: Priecājos, ka mani skaņdarbi šajā visā lielajā saimniecībā noder. Iespaidi ir tādi: cik gan dažādas ir klarnetes spēles skolas – katrs no dalībniekiem to nospēlē savādāk. Arī pieeja obligātajam skaņdarbam ir īpatnēja. Saksofoniem spēles skola tik krasi neatšķīrās kā klarnetēm.
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Runājot par jūsu radītajiem obligātajiem skaņdarbiem – domāju, tur varēja nobīties ne viens vien, tikai paņemot rokās notis...
Varbūt saksofonistu sniegumā "Valsis-fantāzija" nebija augstākā pilotāža, bet tur ir arī savas smalkas lietas, kas jāsaskata.
Negribas īpaši kritizēt, jo jaunajiem visa spēlēšana vēl priekšā, bet nu – jāsaka, ka vajadzētu gudrāk spēlēt, solo skaņdarbā jānes atbildība par katru noti.
Lielāka uzmanība jāpievērš tempa un dinamikas lietām, no tām daudz kas atkarīgs. Konkurss ir konkurss, reizēm var gadīties, ka soloskaņdarbu kāds vienkārši pat nepaceļ. Varbūt vajag rūpīgāk pieiet. Bet līmenis kopumā ir augsts – gan saksofonistiem, gan klarnetistiem. Tas priecē. Protams, konkurss ir veiksme. Bet izsaku līdzjūtību visiem šiem dalībniekiem šajos trakajos laikos, jo viņi lielu laikposmu ir gatavojušies, tas nav viegli.
Lielākais konkurss – pašam ar sevi
14. oktobrī konkursu turpināja seši klarnetisti, un, protams, priecājamies, ka viņu vidū trīs Latvijas pārstāvji – Pēteris Eduards Kalniņš, Andrejs Reinis Zitmanis un Anna Gāgane.
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Burtiski pirms trim minūtēm no Mūzikas akadēmijas skatuves ir nokāpusi Anna Gāgane. Anna, vai var jūs apsveikt ar nospēlētu otro kārtu? Kāda pašai ir sajūta? Vai ir gandarījums?
Anna Gāgane: Par to, ka tiku līdz beigām, noteikti apsveikt var – par to, ka neapstājos, cīnījos, līdz galam nospēlēju un mēģināju arī klausītājiem zālē sagādāt prieku. Tāpat arī ģimenei, kas cītīgi sekoja tiešraidē un noteikti priecājās par sniegumu. Protams, vienmēr ir lietas, ko varētu labāk. Ir kaut kas, kas neizdevās, varbūt dažreiz ir sajūta, ka nejūtos ērti. Bet galu galā – galvenā ir mūzika un priekšnesums. Un ceru, ka izdevās.
Domāju, ka klausītāji, kuri bija zālē, arī izbaudīja jūsu piedāvātās 40 minūtes. Mans iespaids – spēlējāt ar lielu pārliecību un arī lielu vieglumu, it kā pilnīgi bez problēmām tika aizvadītas visas pasāžas, visas grūtākās vietas.
Paldies, man prieks, un ceru, ka tiešām tā arī bija un izdevās. Uzstāšanās laikā domāju un atcerējos tos laikus šeit, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kad vēl biju studente un eksāmenus spēlēju nekur citur kā uz šīs pašas skatuves.
Anna, bet zālē bija ne jau tikai Alvils Altmanis, ne tikai žūrija – zālē bija arī jūsu kādreizējais pedagogs Guntis Kuzma. Domāju, ka jums šis uzstāšanās brīdis nebija no tiem vienkāršākajiem, jo šoreiz uzstājāties savās mājās - Mūzikas akadēmijā, kuras durvis verat ne vairs kā studente, bet kā mācībspēks.
Tieši tā! Zālē bija arī mans pirmais skolotājs Gunārs Kļaviņš un arī citi klarnetisti, arī mani kolēģi, un ļoti priecājos, ka arī mani šī brīža studenti atradās zālē. Priecājos un tajā pašā laikā arī uztraucos, jo mans uzdevums ir viņus iedvesmot un motivēt arī pašiem kāpt uz šīs skatuves un daudzām citām. Lielākais konkurss patiesībā ir nevis ar citiem kandidātiem, bet pašam ar sevi, un tā tas bija arī šodien.
Es priecājos, ka tik liela daļa no otrās kārtas klarnetistiem pārstāv tieši Latviju, tas tikai pierāda, ka mans un manu kolēģu darbs atalgojas – mēs dodamies pareizajā virzienā un arī citiem klarnetistiem palīdzam pilnveidoties vairāk un vairāk.
Nezinu, kā ir ar citiem instrumentiem – esmu dzirdējusi, ka flautistu vidū ir vairāk sāncensības, bet klarnetistu vidū pamatā valda koleģiāla attieksme vienam pret otru, nesatraucoties tik ļoti par konkurenci, bet priecājoties par citu panākumiem.
Klarnešu kategorijā – īpaši liela dažādība
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Visi seši klarnetisti ir nospēlējuši – trīs no Latvijas, trīs no citām valstīm, un vaicāšu Guntim Kuzmam – kā mēs izskatāmies uz kopējā fona?
Guntis Kuzma: Sajūtas ir ļoti pozitīvas. Man liels prieks, ka mūsu spēlētāji izskatās ļoti, ļoti pieklājīgi. Un es arī ceru, ka varbūt kāds tiks arī uz trešo kārtu.
Citās instrumentu kategorijās tik lielu dažādību gan skaņas veidošanā, gan izpildījuma un spēles stila ziņā es nejutu. Tieši klarnetēm man bija ļoti interesanti salīdzināt dažādību.
Konkursa rīkotāji ir īpaši piemeklējuši obligāto skaņdarbu. Vai tas bija brīdis, kad parādījās viņu patiesā varēšana?
Es teiktu, ka jā. Pētera Vaska skaņdarbā obojai solo "Pieskārieni" klupšanas akmens bija dramaturģijas uzbūvēšana, bet Alvila Altmaņa skaņdarbā "Veltījums Baham" – kā šo skaņdarbu stilistiski labi nospēlēt, lai tas turas kopā. Bija interesantāki priekšnesumi, varbūt kāds bija arī mazāk iedziļinājies obligātajā skaņdarbā. Kopējais līmenis visur ir izlīdzinājies, jo vienkārši visas robežas ir vaļā, visa informācija ceļo, un faktiski tai nav nekādu robežu. Es teiktu, ka skolas lielā mērā ir sakrustojušās un veidojas viena starptautiska.
Jurjānu Andreja konkurss – Baltijas mērogā unikāls
Kamēr fagotisti no Ķīnas, Polijas, Igaunijas un Somijas vēl tikai gatavojas savam otrās kārtas priekšnesumam, dosimies uz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektorātu pie profesora Guntara Prāņa, lai uzzinātu, kur, viņaprāt, pasaules kartē atrodas Jurjānu Andreja starptautiskais koka pūšaminstrumentālistu konkurss.
Guntars Prānis: Man gribētos teikt tēlaini – ja daudzās viduslaiku kartēs centrā ir Roma vai Jeruzāleme, tad pūšaminstrumentālistu konkursa kartē Rīga ir nozīmīga pilsēta, ja varbūt ne pats centrs.
Jo tiešām – Baltijas mērogā šis konkurss ir unikāls: nevienā citā konkursā visi koka pūšaminstrumenti kopā nav pārstāvēti. Bet, raugoties uz to, no cik dažādām valstīm ir ieradušies dalībnieki – faktiski tā ir visa pasaule: Eiropa, Āzija, Amerika –, varam konstatēt to, ka konkurss ir interesants un saistošs arī daudz plašākā mērogā.
Esmu gandarīts, ka par spīti tik daudziem sarežģījumiem saistībā ar pandēmiju, esam bijuši ļoti neatlaidīgi, sakot, ka mēs gribam, lai šis konkurss notiek, un – tas tiešām arī notiek! Mūzikas akadēmijas misija, kā es to esmu sev noformulējis, ir palīdzēt izaugt jaunajam talantam, palīdzēt kļūt viņam par meistaru, par personību mūzikā. Tādā ziņā mums ir jābūt dāsniem, un uz procesiem jaškatās globāli. Domāju, ka tas, ka šeit ir tik daudz jaunu, talantīgu cilvēku – nav tik izšķiroši, kurš tieši būs Grand Prix ieguvējs – izšķirošāk ir tas, ka notiek pats process. Ka viņi cits citu pamudina sasniegt jaunus meistarības apvāršņus, un līdz ar to liek pamatu tam, ka varam ar pārliecību teikt, ka profesionālā mūzika ne tikai Latvijā, ne tikai Baltijā, ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē turpināsies ļoti augstā līmenī – gan simfoniskajos orķestros, gan dažādos kamersastāvos.
Mums tas ir svarīgi – ne tikai būt procesa iekšpusē, bet arī iniciēt kādas lietas, nākt ar savu pienesumu. Jurjānu Andreja konkurss ir viens nozīmīgs solis uz priekšu un pamudinājums, varbūt pat iemesls kādam jaunam cilvēkam neatmest visam ar roku, bet piepūlēties un censties strādāt pie sava talanta izkopšanas.
Gribētos lielākas individualitātes
Bet nu jau mūsu dienasgrāmatā laiks vērtēt fagotistu sniegumu. Skatītāju zālē konkursa norisei līdzi sekoja fagotisti Arnis Arnicāns un Elza Rubene. Vai viņiem jau ir savs favorīts? "Jā! Es teiktu, ka tas ir Ārons Mojzers. Kaut gan man ļoti patika arī Jākobs Peske, bet dotu tomēr priekšroku Āronam viņa ārkārtīgi skaistā instrumenta skanējuma dēļ. Arī instruments viņam izcils – to uzreiz var gan redzēt, gan dzirdēt. Tas cēlums, kas ir skanējumā, tas arī bija skaidri jūtams," uzsver Arnis Arnicāns.
"Jā, es varu tikai piekrist, ka Ārona priekšnesums man sagādāja vislielāko baudu. Tā ir gan viņa interpretācija par mūsu Pētera Plakida skaņdarbu, kas bija obligātais un likās vistuvākais izpildījums latviešu mūzikai. Un arī tas, kādā secībā viņš bija sakārtojis savus skaņdarbus – tā bija viņam ļoti piemērota, viņam ļoti piestāvēja," uzskata Elza Rubene.
"Vienīgais, ko es vēlētos - vēl kādas virsvērtības: gibētos vairāk individualitātes. Skanējums, kā tagad daudz kur māca Eiropā, ir diezgan vienveidīgs – tikai ar ļoti sīkām atšķirībām. Ja tur pieliktu klāt individuālu attieksmi...
Piemēram, skaņas veidošanas elastību. Ceru, ka šie mākslinieki attīstīsies un varbūt viņiem instrumenti ieskanēsies daudz mākslinieciskāk," uzskata Andris Arnicāns.
Spilgti līderi ir
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Burtiski tikko nospēlējis pēdējais fagotists, tāpēc apsveikšu žūrijas komisijas priekšsēdētāju Ilonu Meiju ar veiksmīgi aizvadīto nu jau visu otro kārtu. Ilona, cik vienkāršs būs darbs, izvēloties finālistus? Vai jūsuprāt ir spēcīgi līderi?
Ilona Meija: Manuprāt, jā. Ir tiešām redzami daži ļoti spilgti līderi. Protams, žūrijā apspriedīsimies, bet domāju, ka paliksim pie tā, kādi nu ir tie punkti katrā instrumentu grupā, un tad no katras instrumentu grupas līderis sacentīsies ar citiem līderiem citās instrumentu grupās.
Lai varētu piedalīties šajā konkursā, bija priekšatlase, tad – pirmā kārta, otrā kārta, būs fināls ar naudas balvām. Protams, tās saņems tikai daži. Ko jūs novēlētu visiem tiem, kuri netika tālāk par pieteikuma atsūtīšanu?
Domāju, ka tas ir ļoti labs atspēriena punkts, jo
mēs visi labi zinām, ka katra krīze ir jauns sākums – tad cilvēkam atkal jāpārvērtē savi kritēriji, kas un kā varbūt būtu jāmaina. Domāju, nav ko izsamist, vienkārši jāatsperas un jādodas tālāk.
Cik bieži konkursa gaitā atcerējāties laiku, kad pati bijāt uz skatuves un jūs vērtēja kā Jurjāna konkursa dalībnieci? Tas palīdz jums vairāk saprast dalībniekus?
Ja godīgi, no tā laika es ļoti daudz ko neatceros. Protams, uztraukums un adrenalīns... Konkurss, tāpat kā koncerts, katram mūziķim ir milzīgs pārbaudījums – viņa nervu sistēmai, pašsajūtai. Apbrīnoju un izsaku cieņu pilnīgi visiem šī konkursa dalībniekiem, ka viņi to spēja un godam paveica.
Pēc dažām stundām satrauktie konkursanti un viņu līdzjutēji jau varēja uzzināt, kuri pieci dalībnieki piedalīsies finālā. Lai aplausi abiem fagotistiem – Šimonam Mihalikam no Polijas un Āronam Mojzeram no Somijas, konkursā dalību turpina spāņu saksofonists Alehandro Ajakss Lorente Gomezs, kā arī divas Latvijas pārstāves – klarnetiste Anna Gāgane un flautiste Egija Sproģe. Konkursa fināls norisināsies 16. oktobrī pulksten 16 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē.
