Henrieta Verhoustinska: “Iļģi” ir pārdzīvojuši dažādus laikus un šogad svin savu četrdesmito dzimšanas dienu. Jūs atceraties to laiku vai brīdi, kad no autentiskas tautas mūzikas izpildīšanas, kādu jūs sākotnēji piekopāt “Skandiniekos”, jūs pievērsāties vairāk pasaules mūzikas tendencei un kļuvāt par kaut ko vairāk un mazliet citādāki nekā tautas mūzikas autentiski izpildītāji?
Māris Muktupāvels: Mana muzikālā folkloristiskā pieredze, līdz es sāku spēlēt “Iļģos”, bija “Skandiniekos”.
Ilga Reizniece: Man “Skandinieki” un “Iļģi” bija apmēram vienlaicīgi.
Māris Muktupāvels: “Skandinieki” sevi pozicionēja kā autentiskas folkloras kopējus, un, kad es sāku spēlēt “Iļģos”, mani fascinēja tas, ka to lietu var darīt savādāk. Mēs tajā laikā vēl nezinājām tādu vārdu – "pasaules mūzika". Paldies, Ilga, ka uzaicināji mani!
Ilga Reizniece: Lūdzu, Māri! Es arī atceros, kā tas bija pašā sākumā, atklājot folkloru.
Tas tiešām bija atklājums, iedomājieties, cilvēkam, kurš tajā gadā beidz konservatoriju – “atklāt folkloru”, izrādās, ka tāda ir!
Satricinājums bija tik spēcīgs, ka likās, ka viss, ko tu pati vari sacerēt, tas nav vērtīgs. Vērtīgākas ir sieviņu dziedātās, no paaudzēm mantotās dziesmas. Arī rakstos pētot Emili Melngaili, Andreju Jurjānu, ir simtiem nedzirdētu melodiju. Tā ir tāda vērtība, par ko tauta nenojauš. Es sev pilnīgi bāzu muti ciet un neļāvu, jo “Skandinieki” bija pirmajā vietā. Pirmā desmitgade, astoņdesmitie gadi – “Skandinieki” vienmēr bija galvenais un “Iļģi” vienmēr bija otrajā vietā. Kad mēs ar Māri aizgājām no “Skandiniekiem”, tad beidzot varējām ļaut vaļu visām savām mūzikas idejām un muzicēšanas iespējām. Devām sev brīvību.
Daudzi varbūt nemaz neatceras un nenojauš, ka jūs radījāt grupu “Iļģi” kopā ar “Jaunā viļņa” grupas “K. Remonts” leģendāro dibinātāju Juri Riekstiņu.
Ilga Reizniece: Mēs ar Juri laikam sākumā iepazināmies. Draudzējāmies un domājām – kā varētu [rādīt] citādāk tās tautas dziesmas. Juris [grupā] bija tikai vienu gadu, bet idejas viņam bija un joprojām ir fantastiskas.
Vai jums ir kāds komentārs par grupas nosaukumu? “Iļģi” nozīmē “veļi”.
Ilga Reizniece: Nav tik vienkārši. “Iļģi” ir tāpēc, ka mēs nākam no Iļģuciema, un mūsu pirmajā koncertā Dainis Stalts teica: “No Iļģuciema? Tad jau jūs būsiet “Iļģi””, kaut gan Juris Riekstiņš jau to vārdu bija izdomājis. Man no sākuma nepatika kā tas skan – "Iļģi" Iļģuciemā. Tie nav veļi. Tas ir “Heilige Geist” jeb Svētais gars. Iļģi kā veļu sinonīms dzīvo tikai mazā vietā Grobiņā, Kazdangā, tajās vietās veļus sauc par iļģiem. Īstenībā Latvijā ir desmitiem nosaukumu šim jēdzienam. Vai “iļģi” no vārda “ilgoties” jeb arī – iļģi ilgs tik ilgi, kamēr pēc viņiem ilgojas. Man patīk šis skaidrojums, kaut kur sasaucas ar leksiku – kamēr pēc tevis ilgojas, tikmēr tu esi šeit klātesošs.
Māris Muktupāvels: Bet es nevaru nepieminēt to, ka daudzi ārpus Latvijas ir pārliecināti, ka “Iļģi”, tāpēc ka vadītāja ir Ilga.
Ilga Reizniece: Protams, mēs zinām šo nozīmi, ka iļģi ir veļi, un mēs no tās nebēgam, jo veļi mūsu, manā izpratnē ir kā starpnieki. Mēs sevi traktējam kā starpniekus, jo veļi nav dvēsele, veļi skaitās astrālais ķermenis starp dvēseli un augumu. Šī starpnieku pozīcija mums ir pieņemama – starp seno, kas ir bijis, un mūsdienu pasauli. Tad, kad mēs sākām, jauni cilvēki tradicionālo kultūru neklausījās, tas likās – kaut kādas tantiņas. Tagad ir ļoti daudz jauniešu, kas par to visu interesējas, bet tieši tulkošanas loma – “Iļģi” kā tulkotāji senajām lietām.
Tuvojas ziemas saulgrieži, vai ir kādi īpaši rituāli, ko jūs piekopjat ziemas saulgriežu sakarā?
Ilga Reizniece: Mēs laikam neesam rituālu cilvēki, sāksim ar to. Mūsu rituāls ir koncerti, Māri, vai ne?
Māris Muktupāvels: Jā, bet runājot par rituāliem, mūsu acu priekšā – esam bijuši liecinieki tam, kā veidojas jauni rituāli.
Cenšoties restaurēt kaut ko, tas bieži izdodas, un veidojas jauni rituāli. Tas ir tik interesanti, jo tas nozīmē, ka folklora ir dzīva.
Ilga Reizniece: Piemēram, uguns rituāli vai arī dziedāšana pirtī. Pēc tam es padomāju un parunāju ar mūsu Zani Šmiti, un viņa teica, ka tas ir kaitīgi balss saitēm – dziedāt pirtī, karstumā. Tagad daudzi to dara, saka, ka tā ir tūkstošgadīga tradīcija. Labi, kāpēc ne? Kā Māris saka – veidojas daudz kas. Es sameloju pirmīt, es zinu, ka mūsu Gatis Gaujenieks ar ģimeni skrien basām kājām apkārt mājai Ziemassvētkos un uguni arī iekur. Protams, ka mēs to darām, bet mēs to darām ģimenes lokā, ne publiski.
Kādas vēl ieražas varētu uzturēt šodien tautas kultūras mantojumu dzīvu? Es zinu, ka Ilga ir teikusi, ka nekad nenēsā ādas cimdus, viņa vienmēr ir nēsājusi rakstainos dūraiņus.
Ilga Reizniece: Joprojām, man nav bijuši ādas cimdi, bet tas ir sīkums. Cimdi [bija] vienīgā lieta no etnogrāfijas, ko ikdienā varam lietot. Tagad par laimi gan brunči parādās, gan saktiņas, bet kādreiz tā nebija. Aīda Rancāne arī teica, ka saistība ar dabu visos svētkos – Lieldienās sagaidīt sauli, Ziemassvētkos vai Jāņos iedegt uguni – ir ārkārtīgi daudz. Ja daba, cilvēks un dziesma jeb danči nāk klāt. Folklora iedod daudz elementu, caur ko var labāk sajust savu vietu gadskārtā un dabā. Ievērot gadskārtu, man liekas, ļoti palīdz sakārtot dzīvi.
Māris Muktupāvels: Manuprāt, ļoti svarīgi ir pētīt, kas ir bijis ātrāk, kādi rituāli ir bijuši agrāk. Ejot Brīvdabas muzejā iekšā pa vārtiem, visus apmeklētājus sagaida uzraksts – kas pagātni pēta, tas nākotni svēta. Tie ir ļoti viedi vārdi, jo tiešām var izdarīt secinājumus, balstoties uz pagātnes pieredzi, un tad skats nākotnē noteikti ir viedāks, pareizāks.
Ilga Reizniece: Tiesa, bet no vārda “pareizs” es vispār gribu izvairīties. Es tikko redzēju filmu, ko nebiju redzējusi, proti, trešo sēriju “Kapitālisms Šķērsielā”. Tā uzņemta jau pirms deviņiem gadiem, tur bija tik interesanti. Tā nebūtu mana kompānija, bet – cik sirsnīgi viņi svinēja savā šķērsielā Jāņus. Viņiem bija ansamblis ar mūziku, ko mēs pat neklausāmies un neizpildām, bet tas bija tik patiesi un sirsnīgi – kā viņi dancoja, viņiem pat bija ugunskurs, kuram viņi pāri lēca, tas bija brīnišķīgi. Protams, ja grib svētīt tā pa īstam, tad ir jāpēta tā senatne.
Kāpēc jūs “Iļģu” žanru definējāt kā postfolkloru?
Ilga Reizniece: Tas bija 1992. gadā, kad Tija Auziņa prasīja – jūs esat folkdziedātāji? Nē, folka dziedātāji mēs neesam, folka dziedātājs ir Haralds Sīmanis. Un tad – bet kas tad jūs esat? Un nācās vienkārši izdomāt tādu jēdzienu. Kad mums iznāca [albums] “Riti, riti”, tad Māra brālis teica, ka postfolklora angliski nebūs labi. Viņš ielika "post-tradicionāli" nevis "postfolklora". Citās zemēs tas nozīmē kaut ko citu. Mēs vairs nedzīvojam folkloras laikmetā diemžēl. Kaut gan pandēmijas laikā daudzi ir tuvāk dabai, laukiem un lauku darbiem, bet tomēr mēs neesam tie cilvēki, kas dzīvo saskaņā ar darbiem, ne tikai ar dabas svētkiem. Visas dziesmas pamatā ir pie darbiem svētkos vai pie darbiem dziedātas. Mēs tikai sēdam uz skatuves un dziedam. Tas ir "post", tas vairs nav tas laiks.
Vai jūs turpināt meklēt jaunas dziesmas, kuras paši neesat nekad dzirdējuši? Vai meklējat tās arī ārpus Latvijas robežām? Zinu, ka Mārim ar grupu “Sventava” bija Sibīrijas dziesmu projekts.
Māris Muktupāvels: Jā, ne tikai Sibīrijas. 2013. gadā es izdevu pirmo “Sventavas” albumu, kas bija to latviešu dziesmas, kas šobrīd dzīvo Lietuvas teritorijā. Sibīrijas latviešu dziesmas ir otrs albums. Ir ārkārtīgi interesanti, ka šīs melodijas Latvijā daudzi nezina. Tas vairāk attiecas uz Sibīrijas melodijām, tas ir tūkstošu tūkstošus kilometru projām no Latvijas. Cilvēki 18. gadsimtā izbrauca un dzīvoja nošķirtībā ar savām dziesmām, ar savu kultūru un saglabāja to tādā izskatā, skanējumā, kāds bija tajā laikā, kad viņi izceļoja. Tur tiešām ir muzikālas pērles.
Jūsu aktualitāte ir šī garā pusstundu garā tautasdziesma “Mēs deviņi bāleliņi”, kurai ir veseli sešdesmit pieci panti, tas ir tāds eposs.
Ilga Reizniece: Jā, tieši tas, kā mums trūkst īstenībā.
Tāpēc likās svarīgi šo dziesmu ieskaņot, iedziedāt, lai tauta zina savus dārgumus, jo mums nav tāda tautas eposa.
Šai dziesmai ir ārkārtīgi daudz variantu. Latvju dainās parādās desmitiem šādas dziesmas variantu. Tur tiešām ir vairāki slāņi. Paskatījos, ko nozīmē “pūrs”, cik liels ir pūrs, ko māsiņa ritina, tas ir gandrīz piecdesmit kilogrami! Šis jēdziens, mērvienība lietota jau 15. gadsimtā, tātad šī dziesma ir sena – no tiem laikiem, kad zaga līgavas.
Māris Muktupāvels: Ko tu domā par to – vai latviešiem nav tā, ka viņi ir pazaudējuši šīs garās dziesmas un ir šī viena palikusi?
Ilga Reizniece: Es domāju, ka latviešu spēks ir minimālismā, jo mums tā četrrindīte bieži vien ir ietilpīga.
Zinu, ja salīdzina ar lietuviešiem – viņiem ir vesela lapaspuse. Mēs četrās rindiņās to ietveram. Velk uz japāņu haiku, uz minimālismu, bet tev taisnība, jā, noteikti, ka ir bijušas šīs garās dziesmas, un šie teksti ir saglabājušies. Melodija tieši šai “Mēs deviņi bāleliņi” ir aptuveni piecdesmit kāzu dziesmās. Mēs domājam, kuru melodiju [ņemt], un tomēr visi akceptēja to seno, ko es biju izvēlējusies. Tā nāk no Bērzpils, Bērzpils pagasta, un Melngailim tā ir pierakstīta 1941. gadā, un to teikusi teicēja, kura ir teikusi tikai šo vienu dziesmu.
Tas bija viņas hits.
Ilga Reizniece: Viņas hits, bet Melngailim ir tikai divi panti, tāpēc mums nācās izvēlēties tekstu, pielikt klāt, un mēs izvēlējāmies Ērgļu variantu.
Šo dziesmu dziedāja kāzās?
Ilga Reizniece: Tas tur nav paskaidrots, tā ir kāzu dziesma, bet tur tādas kāzas nenotiek, jo līgava ir nozagta, un brāļi visas dziesmas garumā dzenas pakaļ. Tur ir dramaturģija.
Man šī dziesma atgādināja Raiņa lugu “Krauklītis”, tikai tas beidzās traģiski.
Ilga Reizniece: Šeit gandrīz visos variantos ir tā, ka viņa tomēr brāļiem atsaka un nebrauks projām. Mēs gan smejoties, ierakstot, esam daudz par šo domājuši, ka viņai nebija nemaz tik viegla dzīve – deviņi brāļi un viena pati māsa. Iedomājies, viņai nebija laika sev pūru darināt, tā ka labi, ka viņu nozaga, kas tad viņu tādu ņemtu ar tukšu pūru? Viņai bija brāļi jābaro un jāapģērbj.
Vai šī dziesma ir izdota albumā?
Ilga Reizniece: Digitālā. Žēl, mums ļoti patīk paturēt diskus, bet diemžēl šodien tas vairs nav… Digitālais albums laikam ir jau pieejams.
Māris Muktupāvels: Tieši tā.
