Dānijas Kultūras institūts un Vizionārās kultūras fonds organizē notikumus, kas atzīmēs simto gadadienu, kopš dāņu zinātnieks Nilss Bors saņēma Nobela prēmiju fizikā par ieguldījumu atoma struktūras izpētē un būtiskiem atklājumiem kvantu teorijas izpratnē. Viens no cikla pasākumiem ir skaņu izstāde "Komplementārās pretrunas". Tās mākslinieki Anna Fišere, Tī Jan (Tie Yann) un Jākobs Kirkegors (Jacob Kirkegaard) šai izstādei radījuši trīs skaņdarbus, iedvesmojoties kvantu zinātnē un Nilsa Bora filozofijā. Izstādes atklāšanā Annas Fišeres un Jākoba Kirkegora darbus atskaņoja kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" stīgu kvartets. Fišeres jaundarbs ir stīgu kvarteta "Mundus invisibilis" II daļa "Clean Room" – elektroakustisks darbs, kas piesātināts ar sīkām detaļām un niansēm, tieši kā kvantu pasaule. Skaņdarbs piedāvā ielūkoties nezināmajā Visumā.
Anna Marta Burve: Ļoti jokaini ir sarunāties ar mūziķi par kvantu teoriju un fiziku. Cik izglītota tu esi kvantu fizikas teorijās?
Anna Fišere: Pavisam neizglītota! (smejas) Man šķiet, ka kvantu fizika ir kaut kas tik sarežģīts, kas prasa ļoti ilgu gadu pieredzi un zināšanu apgūšanu, kā arī specifiskas smadzeņu puslodes, kuras ir spējīgas to apgūt… Tā kā es nekautrējoties varu teikt, ka esmu pilnīgi neizglītota šajā jautājumā un apbrīnoju tos, kuri ir izglītoti...
Tu savu stīgu kvartetu "Mundus Invisibilis" jeb "Neredzamā pasaule" radīji, tieši iedvesmojoties no kvantu fizikas, un tas nozīmē, ka tu noteikti kaut ko pētīji. Pirms runājam par muzikālo un māksliniecisko pasauli: ko tu esi sapratusi – kas ir kvantu fizika?
Man kvantu fizika ir tieši tā neredzamā pasaule, ko uztveru sajūtu līmenī.
Mums bija brīnišķīgs brauciens uz Dāniju, uz Nilsa Bora institūtu, kur mēs, visa radošā komanda, tikāmies ar dažādiem zinātniekiem: mums rādīja laboratorijas un to, kā notiek procesi un darbi tur. Un tad nu šis uzkrājums veidojās manī un palīdzēja. Aplūkoju arī vienu konkrētu eksperimentu. Tāds bija tas process.
Kā tu vispār nonāci līdz šim ceļojumam uz Dāniju, uz Nilsa Bora institūtu?
Tas bija projekts, uz kuru mani uzaicināja Dānijas Kultūras institūts. Interesanti jau notiek ar šīm lietām. Mana stīgu kvarteta "Mundus Invisibilis" pirmā daļa tapa pirms gadiem diviem. Tā tēma bija sēņu micēlija dažādās formas. Un tad es izdomāju, ka vajadzētu šim kvartetam radīt vairākas daļas, jo
man bieži pārmet, ka mani skaņdarbi ir ārkārtīgi īsi – arī "Koku opera" bija salīdzinoši īsa. Iedomājos, ka jārada tāds kā daudzdaļīgs cikls, kas būtu veltīts neredzamajai pasaulei.
Šādi domājot, nāca arī uzaicinājums no Dānijas Kultūras institūta, un es ļoti nopriecājos – redz, kā tā neredzamā pasaule pietuvojas man, un es pietuvojos tai.
Minēji, ka Dānijas institūtā novēroji vienu konkrētu eksperimentu: kāds tas tieši bija?
Braucienā uz Dāniju mēs vairāk staigājām pa laboratorijām, kur nenotika viens konkrēts eksperiments. Taču
mana skaņdarba pamatā ir eksperiments, kurā fiziķi jaunu tehnoloģisku risinājumu rezultātā sasaldēja litija atomu mākoni un apgalvoja – ja šo mākoni izdotos sasaldēt līdz vēl zemākai temperatūrai, tas kļūtu pavisam neredzams.
Un tas mani ļoti uzrunāja! Lasīju arī dažādus pētījumus, kuros tiek runāts bezmaz kā Harija Potera pasaulē par neredzamo mēteli. Man gribējās ļoti tieši pieiet šai tēmai par neredzamo. Jo kvantu pasaule ir ārkārtīgi milzīga. Nolēmu, ka aplūkošu šo eksperimentu un, iedvesmojoties no tā, radīju savu skaņdarbu.
Kas notiek mākslinieka galvā brīdī, kad tiek paņemts kaut kas no pilnīgi citas nozares, no pilnīgi citas sfēras, un tu pēkšņi saproti – hei, jā, es to varētu ielikt mākslā! Vai iespējams vārdos aprakstīt procesu, kas notiek tavā komponistes prātā, kvantu fiziku pārliekot mūzikā?
Dānijas Kultūras institūts piedāvāja sadarboties ar kvantu fizikas speciālistu – viņš palīdzēja ar literatūru, kura man bija vairāk uztverama. Jo, lasot tos milzīgos daudzumus ar šiem sarežģītajiem pētījumiem – tā ir pilnīgi cita valoda... Ne velti es teicu, ka tur darbojas citas smadzeņu puslodes! Tā kā man ļoti palīdzēja, ka šis konkrētais eksperiments tika aprakstīts salīdzinoši uztveramā valodā. Bija arī video, kurā vizuāli varēju redzēt, kā tas tiek modelēts, kā tas notiek.
Tālāk jau domāju par to, kas man asociējas ar atomiem: ienāca prātā, ka tā varētu būt burbuļu skaņa, burbuļu savstarpējā mijiedarbība. Jaunais stīgu kvartets, tāpat kā pirmais, veidots kopā ar elektroniku: esmu veidojusi dažādas skaņas, sintezējot dabiskos burbuļus.
Tādā veidā. Vēl jau, protams, manā prātā bija arī tas, ka šī kvantu fizikas pasaule ir neredzama, mikroskopiska – tas nav kas tāds, ko var uztvert makrolīmenī. Tāpēc arī skaņdarba rakstība bija mikroskopiska – tur ir ļoti daudz visādu nianšu, arī pieklusinātas skaņas. Pārsvarā viss norisinās augstā reģistrā.
Vai arī nošu pieraksts mūziķiem ir ļoti sīks, izsmalcināts?
Vienmēr cenšos pietiekami precīzi notēt to, ko esmu iedomājusies. Un gribu paslavēt orķestra "Sinfonietta Rīga" stīgu kvarteta mūziķus, kuri brīnišķīgi interpretē gan kvarteta pirmo, gan otro daļu: pilnīgi viennozīmīgi viņi ieliek tur sevi un savu radošumu, un kopā mēs uzbūvējam abas daļas. Pagaidām divas.
Tātad būs arī trešā un ceturtā?
Jā, un jau zinu arī to, par ko tās būs. Protams, vēl viss kaut kas var mainīties, bet
šobrīd vienu stīgu kvartetu gribētos veltīt tēmai, kura bieži uzdzen cilvēkiem skudriņas – par sīkbūtnēm, kuras dzīvo uz mūsu ķermeņa.
Tās ir visādas – gan matos, gan uz ādas. Šīs sīkbūtnes ir ļoti jocīgas! Un ceturtā daļa varētu būt par neredzamo garu pasauli.
Kā tev ienākusi prātā ideja pievērsties šīm mazajām, sīkajām lietiņām? Kas tevi tajās tik ļoti uzrunā?
Pirmsākumi varētu būt meklējami saistībā ar "Koku operu": piefiksēju to, ka ienākot mežā, ir sajūta, ka tas ir mierīgs, kluss, savukārt apsēžoties es pēkšņi ieraugu milzīgu skudru pūzni, skudru ceļu. Man patīk tā metafora "zoom in". Tā mani interesē gan dabā, gan mūzikā – ielūkoties dziļāk dabas procesos un tāpat pētīt instrumentus un to iespējas.
Vai tavs komponēšanas process ir tāds, ka tu vispirms ļoti daudz lasi un pēti, un tad nāk tas emocionālais, intuitīvais un rakstošais posms?
Jā, diezgan precīzi. Es gan varētu pastrīdēties par to "daudz", jo kas gan kuram ir daudz un kas maz. (smejas) Bet man vissvarīgākais ir stāsts. Es sāku vienmēr no stāsta. Un tad – jā, man ir svarīga izpēte. Tāpat bija arī ar manu priekšpēdējo skaņdarbu, "Carmen Sibyllae” orķestrim un korim. Toreiz lasīju ļoti interesantu grāmatu, kas apskatīja dažādas sibillas. Un tāpat arī šeit un "Koku operā" –
man patīk paskatīties, kas ir zem zemes un kas lācītim vēderā. Tur paldies jāsaka maniem vecākiem, kuri abi ir ķirurgi. Tas laikam radies no tā.
Atgriežoties pie "Mundus Invisibilis" – vai un kā kvantu fizika ir saistīta ar mākslu? Šajā projektā, kas norisinās Latvijā, lasīju formulējumu, ka māksla visu laiku it kā mijiedarbojas. Kā tu to redzi?
Kopīgā stīga noteikti ir radošums: lai veiktu dažādus atklājumus kvantu fizikā vai citās disciplīnās, ir nepieciešams radošums un dzīva dzirkstele, ko es novēroju arī lekcijās, kuras apmeklēju šajā sestdienā Morberga namā. Abi brīnišķīgie speciālisti tiešām iemiesoja radošumu un dzīvības dzirksti.
Kad sāki rakstīt "Mundus Invisibilis" pirmo daļu, un tagad tapusi arī otrā – vai sajūtu un arī konceptuālajā līmenī mērķi, kas saistīti tieši ar šo darbu, laika gaitā ir pamainījušies?
Jā! Un domāju, ka trešā un ceturtā daļa noteikti būs krietni atšķirīgākas nekā pirmā un otrā. Pirmajās divās daļās diezgan daudz esmu strādājusi ar impulsiem, no kuriem kaut kas dzimst – notiek kaut kādi sprādzieni un tā tālāk. Tagad gribētos vienu daļu, kas būtu vairāk nekustīga – man tas būtu diezgan liels izaicinājums, jo pārsvarā man viss ir kustīgs un visa kā ir daudz.
Vai rakstot savus darbus, tu domā arī par klausītāja psihi un uztveri, kā viņi varētu uzņemt tavu skaņu pasauli?
Nē, diemžēl par to īsti nedomāju. (smejas) Jo katrs klausītājs ir ļoti individuāls, un nekad arī nevar zināt, kas tie būs par cilvēkiem, kuri atnāks uz koncertu. Šajā koncertā man bija milzīgs pārsteigums, cik dažādi bija cilvēki, kuri bija atnākuši, un tie nebija tikai mūzikas profesionāļi. Vienmēr jau priecē gan tas, ka atnāk kolēģi, gan tas, ka ir cilvēki no dažādām disciplīnām – līdz ar to darba procesā nespēju izsekot, kāda varētu būt uztveramība:
man ir ļoti svarīgi pašai sev izteikt to, ko vēlos. Ja tas nenotiek, esmu neiecietīgs, kašķīgs cilvēks, un nevienam no tā nav nekāda labuma.
Tava kvarteta pirmās divas daļas "Sinfonietta Rīga" stīgu kvartets jau ieskaņojis profesionālā studijā.
Tas ir tādēļ, lai šo skaņdarbu kopā ar elektroniku varētu atskaņot daudzkanālu sistēmā. Tādā vienkāršā izpratnē tas ir tā, ka mums ir, piemēram, četras vai deviņas, vai 32 skandas, un programmēšanas ceļā ir iespējams ieprogrammēt skaņas kustību. Tas ir neprātīgi interesanti – gan to darīt, gan pēc tam klausītājiem to pieredzēt, tāpēc aicinu klausītājus doties uz šo izstādi Morberga namā, jo tur ir iespējams dzirdēt arī Jākoba un Tī Jan skaņdarbus. Tā ir pilnīgi cita pieredze – apstāties telpas vidū ar daudzajām skandām apkārt un baudīt skaņdarbus.
Vai izstādē fonā visu laiku skan jūsu darbi?
Kad notiek lekcijas, tad nē, bet pārsvarā skan. Tur ir iespējams noklausīties mūsu darbus.
Ko tu klausītājam – šīs izstādes apmeklētājam un tava darba dzirdētājam – gribētu novēlēt tieši tava skaņdarba kontekstā?
Droši vien to pašu, ko vienmēr vēlētos novēlēt – saglabāt atvērtu prātu un nebīties no sarežģīto struktūru skaņām. Atvērtība – tas ir galvenais. Atskatoties uz orķestra un kora skaņdarbu "Carmen Sibyllae", man bija svarīgi iedomāties, kā skan sibillas balss. Tāpat ar "Koku operu" – kā skan saknes un tā tālāk. Un tagad kvanti. Tā visa ir mana interpretācija par to, kā tas varētu skanēt.
