Koncertprogramma “Suni ārā nedzenama nakts” pirmatskaņojumu piedzīvos 13. novembrī mūzikas namā “Daile”. Fantāziju par Ojāru Vācieti izspēlēs Andris Keišs, Raimonds Pauls un trompetists Oskars Ozoliņš, brīžiem pārkāpjot, brīžiem respektējot, brīžiem sapludinot un nojaucot laika robežas.
Henrieta Verhoustinska: “Suni ārā nedzenama nakts”. Kāpēc tāds nosaukums?
Andris Keišs: Tāpēc, ka Ojāram Vācietim bija viens tāds dzejolis, un sižets varētu būt tā līdzīgs pēc noskaņas šim dzejoļa nosaukumam.
Kā skan tāda nakts, maestro?
Raimonds Pauls: Te jau atkal jāpieskaras man mūžīgai tēmai, kas ir dziedošie aktieri.
No vienas puses, es viņus ciest nevaru, bet, no otras puses, visu laiku ar viņiem sadarbojos.
Arī šoreiz. Es uz to cienījamo kungu īpašu vērību piegriezu pēc filmas “Homo Novus”. Man arī bija šis tas jādara, un viņam arī, man tā liekas, tā bija viena no spožākajām lomām. Es jau iekšēji domāju, ka varbūt pamēģināsim vēl kopā iet uz skatuves.
Nepagāja ne 20 gadi teātrī, kad tu arī kļuvi par dziedošo aktieri un tagad esi dziedošajā programmā. Kā tas notika, kurš no jums kuru pirmo uzrunāja?
Andris Keišs: Tas, ka mēs abi grozāmies ap mūzikas namu “Daile”. Maestro tur uzstājas, es tikai tagad caur Vācieti uzstāšos. Tā ir ļoti radoša vide. “Dailes” direktore Anna Zadovska vienmēr tā kā provocē māksliniekus uz to, lai radītu. Maestro bija tas, kurš piedāvāja, ka varētu taisīt vienu programmu, kas īsti nebija par Ojāru Vācieti, bet pēc tam mēs kaut kā novienojāmies, ka jātaisa ir par Vācieti, jo par brīnumu – jums jau nav to dziesmu nemaz tik daudz.
Raimonds Pauls: Jā, es nebiju tāds Ojāra Vācieša fans tajā laikā.
“Tu esi Latvija” – visi koristi zina šo dziesmu.
Raimonds Pauls: Nu jā, bet pamatā man bija sadarbība ar [Jāni] Peteru un Imantu Ziedoni daudz, bet nenoliedzami, ka Ojārs Vācietis – tā ir lieliska dzeja. Es varēju to grāmatu paņemt nejauši, kas man tika uzdāvināta. Man būs cikls ar Elīnu Garanču, tieši ar Ojāra Vācieša vārdiem. Pēc tās dziedāšanas vajag kaut ko tādu, kas ir pilnīgi pretēji.
Andris Keišs: Jā, pilnīgi ar šķībām notīm, vārdu sakot.
Raimonds Pauls: Viņam gan ir labs konsultants mājās pa dziedāšanas līniju.
Andris Keišs: Tas tur nenotiek nekādā veidā, tici man, ģimenē nekādi darbi.
Ar to maestro domā Kristīni Zadovsku?
Andris Keišs: Jā.
Raimonds Pauls: Viņa ir ļoti laba māksliniece, nu skaidrs, ka viņš tur dzied, tad viņai droši vien ir, par ko runāt.
Andris Keišs: Ir par ko pasmaidīt, jā. Līdz ar to radās mūsu gadījumā 11, manuprāt, brīnišķīgas dziesmas. Izrāde būs divās daļās. Pirmā daļa, kur mēs ar Oskaru Ozoliņu kopā, viņš spēlējot trompeti, es runājot – mēs lasīsim skatītājiem nepublicētu Vācieša dzeju, kas ir vienkārši neticami jaudīga. Otrā daļa būs koncerts, tāda melodeklamēšana no manas puses, un maestro pie klavierēm, un Oskars Ozoliņš pie trompetes.
Kā jums iet ar mēģinājumiem, salīdzinājumā – kā bija un kā ir tagad?
Andris Keišs: Mēs laiku pa laikam satiekamies šobrīd. Vairāk šobrīd tiek strādāts pie pirmās daļas, jo sākumā mēs pie otrās strādājām. Pirmizrāde mums būs 13. novembrī, un līdz tam tā kā ir laiks. Kad īsi pirms, tad jau mēs tā biežāk tiksimies.
Bet kā tu to vari apvienot? Tu pirms intervijas atzinies, ka tev ir astoņas ''Lindas'' [izrāde ''Linda Vista''], visas pēc kārtas, – vai vispār ir pie samaņas cilvēks mēģinājumos?
Andris Keišs: Es atbildēšu maestro vietā, jo tagad ''Lindu'' laikā tie mēģinājumi nebija ar maestro. Es esmu pieradis visu mūžu tā strādāt. Es atceros – Rostovā pie Donas bija filmēšana. Es vakarā aizbraucu uz lidostu, pa nakti lidoju, no rīta izkāpu tur, izrādās – pie arbūzu laukiem nofilmējos, vakarā iekāpu lidmašīnā, atbraucu atpakaļ uz mēģinājumu, vakarā izrāde. Tas sanāk divas negulētas naktis. Es kaut kā to baudu. Mans sapnis piepildās.
Es tad, kad biju students vai arī tad, kad mēs ar Artūru Skrastiņu braukājām Rīga–Jelgava vilcienā, mēs sapņojām par to, ka mēs spēlēsim lielas lomas.
Bet vai tavā Ojārā Vācietī neienāks kaut kas no šī dzīves sagurušā četrdesmitgadnieka.
Andris Keišs: Paldies. Nē, Ojārs Vācietis taču pats arī nepārtraukti strādāja, vienkārši nepārtraukti.
Jūs pazināt Ojāru Vācieti pats, maestro?
Raimonds Pauls: Ļoti tālu, nē. Es domāju, ka te vajadzētu arī atcerēties, ka daudz ko mums pastāstīja par Ojāru Vācieti tieši Jānis Peters, kas bija ļoti tuvās attiecībās, jo viņš darbojās Rakstnieku savienībā. Viņš, man liekas, daudz ko arī palīdzēja Ojāram Vācietim.
Es saprotu, ka viņš daudz ir arī Ojāru Vācieti glābis dažādās situācijās.
Raimonds Pauls: Diemžēl ar viņu bija visādas situācijas dzīvē, bet Jānis Peters daudz ko labu izdarīja un izstāstīja, kāds viņš ir. Priekš mums viņš vienmēr bija tāds nopietns, filozofisks, bet izrādās, ka ir citādāk. Par ko mēs arī vairāk virzīsim to otru pusi viņa dzīvē, un tur ir daudzi interesanti, asprātīgi izteikumi. Tos jau tagad publiski nevaram.
Andris Keišs: Piemēram, ka viņam ļoti ir patikusi Larisa Latiņina. Tā, kas bija tā vingrotāja. Viņš ir bijis kaislīgs cilvēks un asprātīgs. Mēs viņa biogrāfiju lasām tajā padomju manierē, ka tāds ir bijis tautas dzejnieks. Visu bērnību, sieva, bērns, viss un cauri. Bet kur tad trakais Ojārs Vācietis?
Man savukārt agrīnākās atmiņas ar Ojāru Vācieti bija pionieru pulciņā. Mana pionieru pulciņa dziesma bija “Tev nav laika ar līkumu iet” no krājuma “Krāces apiet nav laika”. Vai jūs savā kopuzvedumā pieskaraties arī tai Vācieša dzejai, kas tapa viņa komjaunieša entuziasma periodā?
Andris Keišs: Nē, es tikai varu pateikt to, ka viņa jaunības draugs Gunārs, piemēram, par stāšanos komjaunatnē, par to dzejoli, kurš ir par to, kā viņi ar mašīnu brauc caur sniegu un iestrēgst, tad atbrīvo, brauc un ir – ka tā esot bijusi ļoti dokumentāli aprakstīta situācija dzejolī. Viņi brauca stāties komjaunatnē, viņi iestrēga, tā kā izraka to ceļu un aizbrauca tālāk.
Tas nav patoss, bet dzīve, un viņš, protams, neatsakās no tiem dzejoļiem un pareizi dara, tāpēc, ka tā bija tā viņa pārliecība.
Maestro pieminēja Jāni Peteru, un es ar viņu arī sazinājos, un diezgan daudz mēs runājām par to. Viņš vienmēr ir palicis pie saviem dzejoļiem un ļoti mīlējis Krieviju, ārkārtīgi mīlējis Krieviju. Tas nav viennozīmīgi. Vienīgais dzejnieks, kurš visu mūžu zem cenzūras nodzīvojis.
Maestro, kā jūs vērtējat to, ka šodien Ojāra Vācieša devums tiek pārskatīts arī tādā politiskā prizmā un tiek izvērtēta arī tā viņa kolaboracionistiskā līnija?
Raimonds Pauls: Es nezinu. Es ar to nenodarbotos, kas ir bijis, tas ir bijis. Es ļoti labi atceros tos laikus. Es atceros, ko mēs tur rakstījām, es atceros, kādas skulptūras mēs taisījām, kādas gleznas mēs gleznojām. Vai tāpēc to pārmest? Nē, tāds bija laiks. Bija arī jāizdzīvo, atklāti runājot, bet tajā pašā laikā tika radīts arī ļoti daudz kas vērtīgs. Tāpat kā Ojārs Vācietis – kā dzejnieks ir izcils. Es ļoti brīnījos, ka man aktieris mēģinājumā pateica, ka vajadzīga ir viena trompete. Es uz viņu ilgi skatījos. Es nesapratu, es domāju, vai orķestris viņam, vai kāpēc tieši viena trompete? Bet izrādījās, ka viņš tur viens pats nodabā kaut ko spēlē. Tas man kaut kā sasaucās ar Nino Rotas kino paņēmieniem, tas ir skaisti, jā.
Es domāju, ka nevērtēsim šodien to, kas bija tajā laikā.
Kā nu bija, tā bija. Atstāsim to pagātnei un domāsim vairāk, kas notiek šodien un kas notiek tālāk. Šodienas dzeja – vai ir tādas personības, kas var pietuvoties Ojāram Vācietim.
Vai ir?
Raimonds Pauls: Es nezinu. Cerams, ka viņi būs kādreiz. Pagaidām, ja man bija tā laime dzīvot un sadarboties tajā laikā, kad parādījās vesela rinda kopā ar Ojāru Vācieti – Imants Ziedonis, Knuts Skujenieks, Vizma Belševica, tur bija Jānis Peters, tur bija Māris Čaklais. Paskatieties, kas tā par plejādi. Viens par otru labāks.
