Liene Jakovļeva: Tu laikam savās dzimšanas dienās vienmēr esi uz skatuves?
Kaspars Zemītis: Bet tas ir tikai loģiski! Kad biju maziņš, Valentīna diena vēl nebija modē un tā bija tikai mana dzimšanas diena. Bet tagad tā vienkārši ir Valentīna diena, un agrākos gados uzstājāmies kopā ar Lindu Leen, kura arī iemīļojusi šo datumu.
Un tā nu svinēšana turpinās, un šoreiz uz skatuves būsim visi kopā. Tas interesantākais, ka man vairs nav jāpieaicina kāds cits mūziķis, jo Zemīšu sastāvs jau nokomplektējies. (smejas) Kāds gan teica, ka foršāk izklausītos "Zemītis un dēli", bet arī mana sieviņa Anda iznāks nodziedāt duetu, kuru manā iepriekšējā albumā viņa dziedāja kopā ar Renāru Kauperu. Tagad Anda varēs to izdarīt ar kādu no dēliem...
Koncerta nosaukums ir "Zemītis. Kaspars Zemītis. 50 atspulgi". Gandrīz kā Bonds. Džeimss Bonds.
Nujā... (smejas) Šīs visas ir mazās atsauces.
Man jau puikas arī teica – tikai, Dieva dēļ, netaisām tā, kā tu parasti dari: uznāc, paņem kādu flažoletu un spēlē savu romantisko, veco mūziku – ieplēšam kaut ko normālu! (smejas)
Un man jāsaka, ka, jā, būs šis tas arī no Bonda sajūtas šajā koncertā un vēl šis tas. Mani puikas ieteica: sak', gribam pielikt klāt te kaut ko enerģisku, lai tā ir ballīte! Jā, un tā nu 14. februāris mūzikas namā "Daile" jau ir izpārdots, koncerts šeit būs arī 15. februārī, bet 19. februārī būsim Ventspils koncertzālē "Latvija", bet 5. martā – Vidzemes koncertzālē "Cēsis".
Cēsis tāpēc, ka esi Cēsu puika?
Jā, jā! Protams, ka šobrīd Rīga mani ir ievilkusi sevī, tomēr Cēsis ir mana pilsēta, tur ir arī mani bērnības draugi un skolasbiedri, mana skola un arī koncertzāle (kādreizējais Kultūras nams - red.), kurā jaunībā esmu ballītes spēlējis. Tādas atmiņas, manuprāt, ikvienam no mums ir svarīgas.
Droši vien tavas jubilejas koncertos ne tikai kaut ko "iebliezīsiet", bet būs arī kādas klasiskas atskaņas no tiem "piecdesmit atspulgiem".
Tieši tā es uz šiem koncertiem skatos – kā uz iespēju nospēlēt to, kas vijies cauri šiem gadiem.
Tas pats "Melanholiskais valsis". Nezinu, kā tas tā sagadījies, ka šī mūzika uz ģitāras var skanēt tik labi! Domāju, ja Dārziņš būtu zinājis, ka ir iespēja to rakstīt ģitārai, viņš uzreiz to tā būtu arī rakstījis! (smejas)
Un vēl skanēs daudzi skaņdarbi, kas ir klausītāju iemīļoti un, protams, arī kaut kas jauns. Īstenībā es šobrīd cītīgi strādāju un top jaunas lietas.
Neprecizēsim vēl datumu un laiku, bet zinu, ka arī Aigars Meri ar Jelgavas kamerorķestri kaut ko iecerējis tavā jubilejas gadā. Tas droši vien būs klasiskāks virziens.
Jau tagad tas man ir aktuāli, jā: kad telefona displejā redzu Aigara numuru, uzreiz zinu, ka būs kaut kas interesants, kaut kas tāds, kur ir kaut kas jāsaštuko. To gaidu ar prieku. Arī ar Liepājas Simfonisko orķestri esam jau vienojušies, ka koncertzālē "Pūt, vējiņi!" vasaras beigās būs koncerts, kurā skanēs mana mūzika un arī daži mani draugi būs uz skatuves. Man liekas, ka arī šī būs ļoti, ļoti īpaša satikšanās!
Runājot par taviem dēliem – Kārli, Mārtiņu un Jēkabu. Katram no viņiem ir savs ceļš, bet kā tu viņus ievirzīji mūzikā?
Vecākais dēls Kārlis pabeidza klavierspēles nodaļu Pāvula Jurjāna bērnu mūzikas skolā. Gāja visādi, bet šobrīd, kaut izmācījies video un filmēšanas lietas, viņš ar prieku muzicē kopā ar savu grupu. Vidējais dēls Mārtiņš Latvijas Mūzikas akadēmijā šobrīd studē sitaminstrumentus un spēlē kopā ar grupu "Sudden Lights".
Un labi spēlē!
Jā, labi spēlē!
Ar milzīgu prieku un lepnumu skatos, kā puikas šobrīd jau iekarojuši savu vietu uz Latvijas skatuves, un nebija neviena mirkļa, kad viņi tā nopietni man lūgtu kādu palīdzību. Pirmo albumu ierakstīja tā, ka pat nezināju, kur puika pazudis. (smejas)
Kad man parādīja "demo" ierakstu, teicu – paskatāmies, varbūt kaut kādas miksēšanas lietas jāsakārto.
Un juniors mācās Rīgas Doma kora skolā.
Nu, tieši tā! (smejas) Vienā brīdī domāju – kaut viens no viņiem izvēlētos kādu jēdzīgu profesiju, ar kuru varētu nopelnīt naudu! (smejas) Protams, arī mūzikā var nopelnīt naudu, ja atrodi savu vietu un savu talantu salāgo ar pārējām lietām. Bet nu – Jēcis dzied, paralēli studē Rīgas Valsts tehnikumā datorlietas. Puikas mums prātīgi, paši atradīs īsto vietu dzīvē.
Tevis paša dziedāšanas izpausme ir sena?
Jā, sena! Daudzi varbūt izbrīnīsies, bet esmu rokenrola ansambļa "Keksi" pirmais dziedātājs... Saša Sircovs jeb Murovejs man toreiz teica – nāc, spēlēsim rokenrolu! Pat nezinu, cik gadus biju šīs grupas dziedātājs: ar prieku spēlēju rokenrolu un izbaudīju rokenrola dzīvi un bohēmu. Tas mani vienmēr aizrāvis, arī kopā dziedāšana – ja ir kāda ballīte un kāds man saka – nu, Kaspar, uzspēlē! – man kaut kā [negribas]... Jo tā solo spēlēšana ir atsevišķa lieta. Tāpēc saku – labāk dziedāsim! Dziedam kopā! Un es patiešām ārkārtīgi izbaudu to, ka cilvēki svētkos dzied. Kā Ziedonis teica – "Tu vari polšu izdzert, bet vai vari polšu izdziedāt?" (smejas)
Kāds tu biji kā puika toreiz Cēsīs?
Laikam jau diezgan prātīgs un pareizs: [pionieru] pulciņa padomes priekšsēdētājs un komandieris. Pionieru pulciņa vadītājs! Gāju uz mūzikas skolu, gāju uz sporta skolu, kā jau visi bērni. Pēc tam, kad aizgāju uz tehnikumu, sāku ieraudzīt, ko tik dzīvē nevar sadarīt! (smejas)
Par šo pavērsienu gan man gribētos izzināt mazliet vairāk: Priekuļu lauksaimniecības tehnikums un vēlāk arī Latvijas Lauksaimniecības universitāte.
Tas nebija gari – viens semestris, lai saprastu, ka šis virziens [nav manējais]. Ar tehnikumu bija tā: tolaik Cēsīs tā bija ārkārtīgi prestiža iestāde un katrs, kurš dzīvē kaut ko gribēja sasniegt, gāja uz Priekuļiem. Bet bija vēl viena lieta – tur bija vokāli instrumentālais ansamblis… Tur bija bungas, tur bija ģitāras, un es pat šobrīd teiktu, ka, visticamāk, mans skatiens uz turieni krita tāpēc! Tur bija grupa "Ferrum" no Cēsīm, kas darbojās un roku spēlēja. Tajā brīdī jau spēlēju ģitāru – ar citiem mūziķiem spēlējām ballītes Cēsīs un katrā ziņā biju ar to ļoti aizrāvies.
Bet tā lauksaimniecība... Jā, man ir profesija! Lauksaimniecības mehanizācija ar specializāciju lauksaimniecības darbu vadībā. (smejas)
Tiek arī izmantota dzīvē?
Īsti jau ne. Ceru, kad būs vairāk laika, varēšu savas dobes apkopt.
Tu minēji vārdu "uzdrošināšanās". Ka vienā brīdī izlēmi par labu ģitārai. Vai lietuviešu profesors Juliuss Karausks bija tas, kurš tev palīdzēja?
Tas bija mirklis, kad Latvijas Mūzikas akadēmijā tika atvērta klasiskās ģitāras klase. Sapratu, ka man vajadzētu mēģināt! [Iestājeksāmenā] apsēdos tā, kā neviens klasiskais ģitārists nesēž. Biju izdomājis, ko spēlēšu, uz galda uzliku arī Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma diplomu. Baltābolas kundze (Irēna Baltābola – JVLMA Studiju programmu direktore – red.) uz mani paskatījās un prasīja, kas tas ir. Teicu – tas, kas jāuzrāda saskaņā ar nolikumu – dokuments par vidējo speciālo izglītību.
Nospēlēju programmu, un Juliuss teica – tu saproti, ka visu dari nepareizi? Atbildēju – nu, ja jūs tā sakāt, tad tā arī ir... Viņš saka – tu būsi gatavs to mainīt uz to, ko tev ieteikšu? Teicu – JĀ!
Tā pagāja gadi, akadēmijā ieguvu bakalaura un maģistra grādu, un par to esmu pateicīgs Juliusam… Joprojām sazinos ar profesoru – jo viņš ir mainījis manu dzīvi un parādījis, kā skatīties uz ģitāru nevis kā uz ballīšu instrumentu, kas arī ir superīgi, bet kā uz instrumentu, ar kuru var radīt mākslu. Kā uz skatuves instrumentu. Un es to joprojām izbaudu, esmu pilnīgi saslimis ar to! Ja man kāds prasa – Kaspar, ko man izvēlēties – klasisko vai akustisko ģitāru, es viņam saku – neprasi man, tu taču zini, ka esmu "sists" uz klasisko ģitāru, un nevaru būt objektīvs šajā jautājumā. (smejas)
Tu esot pirmais ģitārspēles maģistrs Latvijā.
Tā apgalvo, bet neesmu pētījis.
Šobrīd tu pats esi docents Mūzikas akadēmijas kokles un ģitāras klasē. Studentu tev daudz?
Četri. Un divi no viņiem man par milzīgu prieku tikuši "Erasmus" apmaiņas programmā – jā, mani studenti sāk uz turieni braukt un sāk vest interesantas lietas no Zviedrijas, no Itālijas, no Sicīlijas. Kustība notiek.
Mēs jau saprotam, ka saražot klasiskos ģitāristus dikti daudz nebūtu pārāk atbildīgi, tomēr tiem, kuri redz sevi mūzikā, jābūt iespējai tikt pie labas izglītības. Tā ka esmu ļoti priecīgs par šo procesu.
Un tu jau māci ne tikai akadēmijā, bet arī skolā.
Jā gan – Rīgas 1. mūzikas skolā darbojos ar vidusskolniekiem, kuri gatavojas akadēmijai. Un nu jau strādāju arī Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā. Visi tie jaunieši, kuri plāno studēt Mūzikas akadēmijā, satiek mani, un es savukārt esmu priecīgs, ka satieku viņus. Jo viņi ir ārkārtīgi motivēti! Varbūt ne gluži visi, bet tajos, kuri ir, redzu milzīgu potenciālu! Jo tas atspēriena punkts, kāds bija mums – par to mēs ar Aivaru Hermani nesen runājām – ir ļoti izmainījies un līmenis ir pavisam cits. Mēs varam sagaidīt lielas lietas.
Bet tu taču apzinies, ka audzini sev konkurentus? Pats esi vēl aktīvs mūziķis...
Apzinos.
Agri vai vēlu labo ģitāristu Latvijā būs daudz un man, visticamāk, darba paliks mazāk, bet tad es pie sevis domāju: bet kādu man atstāt ziņu – ka es kaut kādā veidā esmu mēģinājis tam pretoties? Vai labāk tomēr atstāt ziņu, ka esmu palīdzējis viņiem apgūt zināšanas un atrast savu vietu?
Jo šī niša ir ļoti specifiska – ko un kā tu spēlē, ko piedāvā savam klausītājam, un kā tu vispār atrodi klausītāju. Tā ka šai ziņā esmu mazliet pieaugušāks. (smejas)
Mazliet esi gan, tūlīt jau piecdesmit. Atspulgi no tiem arī koncertos. Un esi ne tikai ģitārists, bet arī pedagogs un komponists. Tev bijusi īpaša sadarbība ar daudziem, arī ar Valsts akadēmisko kori "Latvija", piemēram, kad tapa tava "Mesa". Ne katrs ģitārists var uzrakstīt Mesu korim un ģitārai!
Es to saucu par svētību, kuru kāds droši vien sauktu par veiksmi – satikt īstos cilvēkus, kas saka – klausies, Kaspar, darām šādi! Un man pat prātā nebūtu ienācis, ka no tā var pēkšņi aiziet vesela notikumu ķēde. Piemēram, mana tikšanās ar Māri Sirmo un Māri Ošleju, kuri Valsts akadēmiskā kora vārdā mani uzrunāja. Tieši tāpat arī sadarbība ar Sigvardu Kļavu un Aigaru Meri. Vesela virkne interesantu sadarbību, kur kāds saka – klausies, pamēģinām?
Vai arī mūzikas radīšanu korim tu sauktu par uzdrošināšanos?
Toreiz biju samulsis. Domāju – vai vispār to varu? Bet tas ir vienīgais veids, kā uzzināt – pamēģināt.
Un zini, ko Māris Sirmais pateica, kad runājām par vienu koncertprogrammu un es par kaut ko biju neizpratnē, sak, ko mēs tur un kā? Viņš saka – kas, tev fantāzijas nav? Uzraksti! (smejas)
Savukārt tie brīži, kad spēlē Vivaldi, ir cita atbildības latiņa.
Jā, un tas ir ārkārtīgi reti, kad cilvēki grib dzirdēt kaut ko ļoti konkrētu. Tie ir izaicinājumi, kad spēlē to, kas nav tavos pirkstos ikdienā un kas jāiestudē atsevišķi. Vai arī, piemēram, Vivaldi koncerti: divi tiek spēlēti Mūzikas akadēmijā un vidusskolā – tos spēlē studenti. Tomēr trešo interesanto Vivaldi koncerta pārlikumu, ko nospēlējām kopā ar Aigaru [Meri], izrakām atsevišķi. Tās ir milzīgas svētības manā dzīvē, ka ir tādi cilvēki, kuri mani izaicina.
Un tu savukārt izaicini arī citus – gan mācot, gan esot tik ļoti daudzveidīgs. Nevaram nepieminēt visus tos daudzos māksliniekus, ar kuriem esi sadarbojies – Daumants Kalniņš, Intars Busulis, "Time after Time": esat izbaudījuši dažādas skatuves, tostarp arī mūzikas nams "Daile" visdažādākajos veidos pieskandēts ar jūsu mūziku. Tā ir tāda milzīga bagātība – plašais repertuāra spektrs, ko esi apguvis.
Šis plašums pirmkārt jau pašam ir milzīgs gandarījums – ka vari spēlēt gan akustisko, gan elektrisko ģitāru, un tā ir dažādība, kas neļauj ieslīgt rutīnā. Tas, protams, vienlaikus ir arī mans vājais punkts, jo katra instrumenta spēle ir ļoti atšķirīga – piemēram, klasiskās ģitāras spēle tehnikas ziņā ļoti, ļoti atšķiras no elektriskās ģitāras spēles, un tas nozīmē, ka turēt sevi formā abu instrumentu spēlē – nu, tas nozīmē kā minimums dubultu darbu.
Un pieļauju, ka elektriskā ģitāra šad un tad uz mani nedaudz apvainojas, jo, zinot to atbildību, ko nozīmē spēlēt vienam pašam, elektrisko ģitāru rokās paņemu mazāk.
Jo tas nav tā, kā šad un tad izskatās – ka tie slavenie cilvēki iet uz skatuves un vienkārši spēlē. Viņi sevi formā tur ļoti aktīvi – vismaz ja runājam par mūziku, kuru nevar nospēlēt katrs. Jo arī es ikdienā mācos! Saku – mīļie draugi, jums interesē trīs akordi uz ģitāras? To var iemācīties nedēļas laikā. Jau šajos Jāņos jūs visi varat spēlēt ar ģitāru – Jāņu dziesmas un vēl kādas sev mīļas dziesmas. Tas nav sarežģīti. Es runāju par to līmeni, kur gribas nospēlēt vairāk par šīm trim harmonijām.
Tu esi pat grāmatu uzrakstījis par sešām stīgām. Vai var to paņemt un pilnīgi bez skolotāja iemācīties ģitāru?
Satiku kādu meiteni, kura atnāca pie manis un teica, ka gribētu satikties privātā nodarbībā. Viņa bija nopirkusi manu grāmatu un… nospēlēja visu! Es jau biju cerējis, ka tas ir iespējams – ka cilvēks, nopērkot šo grāmatu, mierīgā garā lasot un darbojoties, to var izdarīt. Un tiešām – tas tā arī bija! Viņa spēlēja visu – bija tikai mazi sīkumiņi. Tā ka domāju, ka tas ir iespējams. Pamatlietas, kuras atkārtoju gandrīz katru dienu, strādājot ar dažādu līmeņu studentiem, esmu centies šeit pateikt. Bet nu, protams, tādas īstas skolotāja un skolēna attiecības jau var būt tikai dzīvā veidā. Attālinātie formāti darbā ar skaņu īsti nestrādā.
Cik tev ģitāru ir pašam?
Jāsāk skaitīt. Divas elektriskās, divas klasiskās, viena akustiskā. Vēl ukulele, mandolīna, balalaika – nemaz jau tik daudz nav. Vjačeslavam Mitrohinam, man liekas, ir trīsdesmit vai piecdesmit! Bet es nekolekcionēju.
Un kura ģitāra skan "Vasaras noktirnē", kas dzirdama mūsu sarunas fonā?
Šī ir mana klasiskā ģitāra, kuru nu jau pirms daudziem gadiem nopirku Frankfurtes mesē – speciāli lidoju uz turieni. Joprojām šī ģitāra dzied tā, kā man gribas. Jo man ir svarīgi, lai ģitāra dzied. Ja vienkārši skan notis vai var dzirdēt, kā tiek parautas stīgas, tas nav man. Šo skaņdarbu pirms diviem gadiem uzdāvināju savai sieviņai kāzu jubilejā – man likās, ka man ir svarīgi uzrakstīt šo mūziku. Un esmu priecīgs, ka sieviņa neiebilst, ka klausās arī citi.
