Elīna Baltskara: Kas ir bijuši pieci tavi pagājušā gada lielākie notikumi, spilgtākie mirkļi? Angliski teiktu, highlights?
Keitija Bārbale: Veseli pieci? Es laikam dzīvi dzīvoju tā, ka man neizsitās kaut kādas konkrētas dienas prātā vai notikums, jo es reti kad piedzīvoju tādu īslaicīgu saviļņojumu, ar ko man asociējas [vārds] highlights. Tas ir tad, kad ar tevi vienā dienā notiek kaut kas tik orģināls vai tu jūties kaut kā pilnīgi citādāk. Bet mana dzīve ir kā plūstoša upe, un tā ir ļoti tāda mērena, līdzena. Es nevarētu teikt, ka kaut kas izceļas tajā, tāpēc man nav bijuši tādi mirkļi, kurus es varētu atcerēties. Tas, protams, izklausās pesimistiski, bet tas nav tā domāts.
Tas neizklausās pesimistiski, tas izklausās tā rāmi.
Tas ir konstantas apziņas plūsmas stāvoklis, kurā es esmu.
Tad es tev pajautāšu – plūstot pa to upi 2022. gadā, kas ir bijušas tās tēmas, kas ir visvairāk nodarbinājušas tavu prātu?
Šķiet, dziļums un jūtas, un iekšējās pasaules ne gluži trenēšana, bet sadzirdēšana, sevis saklausīšana. Jo tas, kas tomēr ir noticis, plūstot pa to 2022. gadu, esmu vairāk sevi sadzirdējusi un iemācījusies rīkoties, nevis filozofēt, un attīstīt sevi kā personību, attīstīt savu raksturu un kļūt labākai.
Vai, tavuprāt, mums katram sava dzīve ir jākontrolē, un cik lielā mērā?
Jā, mums ir jākontrolē sava dzīve, bet ir jāsaprot, ka ir lietas mūsu dzīvē, kuras kontrolēt nevaram, un ir lietas, ko varam. Tas, ko mēs nevaram kontrolēt, ir iznākums, bet tas, ko varam, ir mūsu darbības. Darbības arī noved pie tā iznākuma, bet mēs nekad nezinām, kāds tas būs.
Kas ir tavas vietas, un ko tu šajās vietās dari?
Man ļoti patīk Mangaļsala, es nezinu kāpēc; tur ir tiešām ļoti jauki, foršas taciņas. Otra vieta, kas uzreiz ienāca prātā, bet varbūt uzreiz to negribējās teikt – dažkārt gulta ir ļoti jauka vieta. Man laikam patīk būt vietā... nevis, kas ir vieta, jo vieta var arī būt ceļš no darba līdz mājām vai pastaiga bezmērķīga. Vieta ir atkarīga arī no laika. Tādā ziņā, ka man daudz labāk patīk vietas vakaros, lai arī kādas tās būtu.
Kāpēc vakaros?
Es nezinu, šķiet kaut kā, pirmkārt, mierīgāk, lai gan varētu šķist, ka būtu jābūt pretēji. Man laikam tie ceļi, ko es staigāju, ir tādi mierīgāki. Un man ļoti patīk vakaros gaismas pilsētā, jo tās ņirb gar acīm un ieved tevi kaut kādā transa sajūtā dažkārt, stimulē arī smadzeņu darbību dažkārt.
Kas tevi iedvesmo būt tev pašai, ja kaut kas tāds tavā dzīvē vispār ir?
Tas ir tāds paradokss, ka tā jau esmu es pati, kas sevi iedvesmo. Tas viss, kas ir manī, no kā tas arī iznāk ārā. Bieži cilvēki domā, ka tas ir kaut kas ārējs, kas tevi iedvesmo, – vai tu aizgāji uz kādu vietu, vai sajuti kādas smaržas, vai tās ir atmiņas, vai cilvēki. Tas viss, protams, kaut kādā veidā summējas, bet beigu beigās viss jau iznāk caur cilvēku, caur kaut kādu iekšējo stāvokli un pasauli, kuru arī nevar izskaidrot un savā ziņā kontrolēt. Tu vari pie tās nokļūt, bet nevari kontrolēt, kas no tās iznāks. Ja tu kontrolē, kas no tās iznāks, piemēram, mūzikā, tad jau tas ir produkts.
Vai tu vari atšķetināt, kas ir tās lietas tevī, uz kurām tu paskaties tajā brīdī, kad meklē iedvesmu?
Tas, ka es pati sevi iedvesmoju, tas strādā tā, ka tajā brīdī, kad man ir iedvesma, es par to nedomāju, es to neapzinos, bet tas, ko es jūtu, ir, kad es dziedu, ierakstu kādas frāzes, spēlēju ģitāru, ka tas viss iznāk ārā caur mani, un man patīk tas, ko es dzirdu. Tas mani saviļņo. Es jūtos gandarīta un tāpēc varu teikt, ka sevi iedvesmoju.
Kā tu domā, kur ir robeža starp iedvesmu, kas var būt gan ārēja, gan iekšēja, un starp ticību sev? Tas reizēm kaut kur savērpjas kopā.
Es neesmu domājusi par ticību sev, jo man šķiet, ka man tas zemapziņā šā vai tā ir iekodēts, ka man nevajag mēģināt to savienot, jo tā jau ir konstanta daļa no manis – ticība sev.
Ko tu vispār domā par iedvesmu kā tādu? Izklausās skaisti, bet ne vienmēr iedvesma ir kaut kas skaists un ar puķītēm. Es varu nolasīt iedvesmas definīciju: 1. Iekšējās aktivitātes un jūtu intensitātes palielināšanās, garīgo un fizisko spēku sasprindzinājums, kas pēkšņi paaugstina radošā darba produktivitāti. 1.1. Spēcīga vēlēšanās strādāt, darboties, darba prieks, enerģija. 2. Psihiska iedarbība uz cilvēku, kura bez viņa gribas un apziņas līdzdalības vai pret tām izraisa noteiktu psihisku stāvokli, attieksmi, izturēšanos; suģestija.
Es no sākuma par tām pirmajām divām. Ko es pamanīju definīcijā vārdam "iedvesma"? To, ka tā paaugstina radošā darba produktivitāti, bet, kas šķiet interesanti, ka no sākuma, piemēram, kad tu apsēdies un sāc kaut ko rakstīt vai dziedāt, tev jau nav iedvesmas vēl, bet tikai tad, kad tu vispār sāc kaut ko darīt, tu vari nokļūt līdz iedvesmai. Tāpēc ir interesanti, ka iedvesma patiesībā nāk no iekšpuses, jo tu sāc kaut ko darīt, tad tu sevi sadzirdi, un tad arī notiek emociju kulminācija, kāpināšanās, sajūtu refleksija. Tas viss nāk uz āru, jo vairāk tu to dari. Bet tā trešā [definīcija] ir vairāk par to, ka tev nav kontroles pār to [iedvesmu], un tā man arī ir bijis. Citreiz pat nevajag sākt vai domāt par to, kad kaut kādas dziesmas frāzes jau ir manā galvā un skan uz riņķi. Tad jau patiesībā iedvesma ir diezgan akurāti definēts vārds. Lai gan parasti man tā izraisa nepatiku. Nu, cik var par to iedvesmu? Jo ir sajūta, ka tam jābūt kaut kādam salkanam stāstam vai kaut kam klišejiskam, bet pēc definīcijas tā nemaz nav.
Man arī liekas, ka tas ir vārds, ko mēs esam nedaudz novazājuši.
Jā, jo ir cilvēki, kas to laikam nepareizi lieto. Vai, piemēram, kas tevi iedvesmo? Un tad tās atbildes… Lai gan klišejiskās atbildes jau arī ir patiesas. Vai tad mani neiedvesmo saule, jūra, vējš? (smejas) Bet vajag uzmanīties ar šiem vārdiem šā vai tā.
Ja tev vajadzētu pašai definēt vārdu "iedvesma", kā tu rakstītu? Kā tu gribētu, lai cilvēki to izmanto?
Pēc tikko izlasītās definīcijas jau šķiet ļoti akurāti, un patiesībā jau visiem ir taisnība, arī tiem, kas saka, ka kaut kāds notikums viņus iespaido, jo, protams, kad kaut kas notiek, tas var atsegt iekšējo konfliktu vai sajūtas, kas ir bijušas notušētas, un tad par to tiek rakstīts. Dažreiz tas šķiet izplatītākais veids – ar mani kaut kas notika vai kāds kaut ko izdarīja. Manā skatījumā tas nedaudz nodeldē to vērtību, jo mūsos pašos iekšā, manuprāt, notiek tik daudz kas gan sajūtu, gan emocionālajā līmenī. Bieži dziesmas tiek saistītas ar kādu notikumu, vietu, laiku un telpu, bet mēs jau savā ziņā esam ļoti garīgas būtnes, kurām nevajag pie kaut kā piesaistīties, lai izjustu pasauli un Visuma eksistenci.
Kas ir tās lietas, kas notiek tevī?
Es pat nezinu, tā vienkārši ir kaut kādu sajūtu risināšana. Tā ir mīlestība, kas no paša cilvēka nāk ārā. Tas ir arī par sevis pieņemšanu un to, vai tu pats sevi mīli, vai tu spēj sevi saskatīt.
Mums jau visu laiku, katru dienu, 24/7 ir attiecības ar sevi, vai mēs to gribam vai ne. Bet ir cilvēki, kas varbūt pat par to neaizdomājas un kas sevi vispār neredz kā cilvēku, ar kuru būtu vērts runāt un veltīt tam laiku, lai iedziļinātos viņā.
Kad to sāk darīt, paliek interesanti.
Kā tu sadzīvo ar sevi?
Šķiet, ka pēdējā laikā jau diezgan labi, jo esmu iemācījusies rīkoties, ne tikai runāt un domāt.
Kur ir tā starpība, kas tevi pamudināja iemācīties rīkoties?
Es neatcerēšos, kas uz to pamudināja, bet visi zina, ka darbība pie kaut kā noved, nevis domāšana, un tas ir arī par to saņemšanos vai ieradumu laušanu, kad tu esi pieradis visu laiku domāt un domāt, bet tas jau ne pie kā nenovedīs. Tad, kad tu sāc darīt, arī tavs ķermenis un prāts saprot, ka tā ir daudz foršāk dzīvot. Tas noved pie jaunām iespējām, jauniem atklājumiem, un tad ir daudz interesantāk. Tas jāpatur prātā katru reizi, kad kaut ko negribas darīt. Vienkārša rakstura audzināšana.
Mūzikas industrijā ne visi var izsisties. Cik daudz tu par to domā? Cik daudz tavā prātā ir šī izsišanās, ka tev tas ir vai nav jāizdara?
Es domāju, kaut kādi četri procenti.
Jo man ir apziņa, ka es taisīšu mūziku, kas ir patiesa, pirmkārt, pret mani pašu. Es nevaru galvot, ka citus tas tāpat aizskars kā mani, bet, ja es sākšu rakstīt mūziku citiem, tas vairs nebūs mans dzīves aicinājums.
Mūzikas rakstīšana man ir dvēseles atkailināšana un pārvēršana mūzikā. Un es to daru tāpēc, ka tā ir māksla, man patīk to darīt, man patīk nezināmais. Tāpēc neko nevar zināt, tas nav manā varā, tas ir ārpus manas kontroles, un es arī negribu to kontrolēt. Ja cilvēkiem patiks, es par to priecāšos. Ja viņiem tas neliksies svarīgi, es par to neuztraukšos.
Bet joprojām turpināsi darīt?
Jā. Bet nu labās ziņas ir, ka man ir sajūta, ka cilvēkiem patīk mana mūzika koncertos. Ir forša enerģijas apmaiņa starp mani un manu publiku. Tur ir salasījušies cilvēki, kas, šķiet, saprot mani, manus jokus, manu mūziku. Un es uzskatu, ka es varu aizskart un sasniegt cilvēkus, kuri paši ir atklāti pret sevi, jo tāda esmu arī es, un tādus cilvēkus es aicinu klausīties manu mūziku.
Es uzskatu, ka kaut ko, kas ir nācis no tiešām tīras vietas, uzreiz var atpazīt starp kaut ko, kas ir falšs un neīsts. Es nesatraucos, jo es zinu, ka tas, ko es radu, tas ir kaut kas ļoti kvalitatīvs un īsts, un unikāls.
Cik daudziem tas patīk, tas jau ir otršķirīgs jautājums.
Vai tev arī šī sajūta ir iedzimta, līdzīgi kā tu teici par ticību sev, vai šī sajūta tomēr ir kas tāds, ko tu caur domu procesu saprati?
Ticība sev laikam man ir iedzimta, jā, bet par citu viedokļiem es vienkārši apzinos, ka tas, kas nāk no manis, ka tā tam ir jābūt un nav vajadzības to mainīt, un cik cilvēku, tik viedokļu. Es kaut kā vienkārši neņemu to pie sirds, kas gan dažkārt ir grūti. Jo mana attieksme pret labiem komentāriem ir gandrīz tāda pati kā pret sliktiem – ir ok. Tad dažkārt draugi man saka, bet tev pēc koncerta pienāca meitene klāt un tik labas lietas sacīja, bet tu tur stāvēji ar poker face. Es tad saku, ka tā nebija, es intensīvi klausījos, bet laikam man viss gandarījums jau ir tajā brīdī, kad tu to dziesmu saraksti vai izpildi, un tas, vai citiem patīk, vai nepatīk, tas ir tāds ok moments. Ja patīk, es priecājos, ja nepatīk, neko darīt, nu nesaprata cilvēks, neesmu priekš viņa domāta. Tāpēc es ar kritiku labi tieku galā.
Kādas ir tavas attiecības ar emocionālo veselību?
Tagad ir labas.
Kādas ir bijušas?
Es pat agrāk nezināju, ka ir jābūt attiecībām ar emocionālo veselību – tādas bija tās attiecības. Šķiet, diezgan ilgu dzīves daļu man bija depresija, un es pat to neapzinājos. Lai gan man trīs reizes noteica diagnozi veģetatīvā distonija, bet es domāju, kas tas tāds, ka tā nevar būt, jo man šķita, ka es nejūtu emocijas, jo emocijas ar laiku visas var kļūt par vienu pelēku masu. Es domāju, kā gan es varu stresot, ja es neko nejūtu? Tie tik bija laiki. Tikai pēc laika es sapratu, ka tas jau nav iespējams – neko nejust. Tad sapratu, ka daudzas emocijas tiek apspiestas. Tas ceļš uz atveseļošanos sākās, kad es sapratu – labi, es gribētu just labas emocijas. Bet tas bija tikpat grūti, kā just sliktās emocijas. Es sapratu, cik nepareizi tas ir. Kaut kas bija jādara lietas labā. Tas bija ilgs process. Tur palīdzēja citi cilvēki. Tas, ka tu vispār satiecies ar citiem, iepazīsties, tev pamainās vispār redzesloks, skatījums uz to, kādas var būt attiecības ar cilvēkiem, kādi vispār var būt cilvēki. Viens otram var palīdzēt ar to, ka jūs esat un saprotaties.
Ar ko atšķiras tava tagadējā dzīvē no tās, kad tu, kā pati saki, neko nejuti?
Ar daudz ko. Pirmkārt, jau ar to emociju spektru, ko varu sajust vienā dienā. Otrkārt, ar to, ka es iemācījos smaidīt, man šķiet. Treškārt, jā, ka es jūtu tik daudz emocijas – entuziasms, interese, ziņkāre, pacilātība. Tas, ka esmu iemācījusies arī sākt rīkoties. Lai gan es tikai diezgan nesen patiesībā saņēmos. Vai nevis saņēmos, bet drīzāk sapratu, ka man vienkārši pašai ar sevi vairāk jākomunicē, nevis jāignorē. Ja tu ignorē lietas, tu mūžīgi ignorēsi. Var pilēt mājai jumts, bet, ja tu to ignorēsi, tad vienā brīdī tas iebruks. Un tā ir tava izvēle – vai sākt remontēt to jumtu, vai vienkārši ļaut, lai visa māja sabrūk. Ar to arī atšķiras jaunā Keitija, ka viņa tomēr ar sevi parunājas nedaudz un izlemj, kas būtu labāk, kas sliktāk, kā būtu pareizi rīkoties un kā es vispār vēlos dzīvot. Arī notic tam, ka es varu dzīvot tā, kā es vēlos.
