Dāvis Eņģelis: Kā jūsu līdzšinējās radošās idejas atvedušas līdz šim vakaram?
Gunta Gelgote: Tas bija pagājušogad ap šādu laiku.
Karantīna mājās ilga, ilga un ilga, kļuva nedaudz smagi, un es jutu, ka man gribas dziedāt tautasdziesmas.
Dziedāju tās, ko zinu no galvas, tad paņēmu pat savu lielo, biezo grāmatu, šķīru vaļā, dziedāju un jutu, ka man kļūst labi. Tad atcerējos, ka mājās jau sen uz klavierēm stāv un savu laiku gaida Pētera Vaska un Viļņa Šmīdberga tautasdziesmas, arī Imants Zemzaris mums bija devis savu ciklu, un tad es Aijai pametu ideju – varbūt ķeramies pie tautasdziesmām, uz ko viņa momentā atsaucās. Bet tad gāja laiks, gatavojām Franča Šūberta dziesmu programmu, un ideja par tautasdziesmām no galvas mazliet izplēnēja. Un tad savukārt Aija man vienubrīd saka – kā tad palika ar tautasdziesmām? Darām!
Vai tautasdziesma jūsu dzīvē kaut ko nozīmē arī ārpus muzikālā konteksta? Kādas ir jūsu personīgās attiecības ar tautasdziesmu?
Gunta Gelgote: Nemitīgi viscaur pat no bērnības tā ritējusi. Varbūt kādā brīdī manas aizraušanās dēļ ar operu tā mazliet attālinājusies, bet domāju, ka tautasdziesma mūs ir veidojusi un turpina veidot.
Gatavojot šo programmu, man gandrīz visas tautasdziesmas un dziesmas bija jaunas, un es, tās mācoties, atkal sasmēlos ne tikai materiālu, bet noteikti arī citu dimensiju sevī. Varbūt paši esam izveidojušies ar tautasdziesmu.
Aija Kuzmane: Arī man tautasdziesma jau no bērnības bijusi kā pamats. Ļoti labi atceros, ka mājās bija tautasdziesmu vācelīte ,un gan bērnudārzā, gan mājās dziedāju no tās vienu dziesmu pēc otras. Tā man liekas neizsmeļama bagātība! Kā jau Gunta teica – veidojot šo programmu, mēs tik daudz jauna atklājām! Piemēram, tās pašas Volfganga Dārziņa tautasdziesmu apdares – it kā visiem zināms, ka tās eksistē, bet tur ir tādas bagātības... Jā, varbūt tās nav tik bieži atskaņotas. Mums varbūt šī programma sanākusi tāda nopietnāka.
Ja es pati iedomājos vārdu "tautasdziesma", man liekas – tas ir kaut kas pavisam vienkāršs, gaišs, bet tur ir arī ļoti daudz sāpju, vēl citādu daudz dažādu pārdzīvojumu.
Tautasdziesmās ir dzīve visā tās pilnībā, un jebkurā situācijā varam piemeklēt tieši to, kas vajadzīgs. Domāju, ne velti tautasdziesma bijusi kā stiprinājums visai latviešu tautai un cilvēkiem cauri laikiem.
Klausoties, kā tautasdziesmu savā mūzikā ievij 20. gadsimta latviešu komponisti, jums pamainās skats uz to, ko ar tautasdziesmu vispār var izdarīt un kā tautasdziesma var skanēt?
Gunta Gelgote: Jā, katram komponistam raksturīgs kaut kas cits, un arī tajā mazajā daļiņā, ko šovakar no visa lielā krājuma esam ietvēruši programmā, dzirdēsim, cik tas ir ļoti atšķirīgi. Katrs uz tautasdziesmu skatās citādāk, jūt citādāk.
Vai komponisti dod arī norādes, kā viņi vēlas, lai balss skanētu?
Gunta Gelgote: Paldies tev par jautājumu...Tas man ir liels izaicinājums saistībā ar šo koncertu... Brīnišķīgā Aiga Bokanova, ar kuru pirms koncerta konsultējos, man teica – ka tikai klasiskie mūziķi to tautasdziesmu mazliet neapskādē. Ļoti labi saprotu, ka tautasdziesmā jābūt vienkāršībai.
Beidzamās pāris nedēļas esmu atteikusies no sava koloratūrsoprāna repertuāra, atlikusi to malā un dziedu tikai vienkārši. Un tad mēģinājumā satieku Mārtiņu Viļumu, dziedu viņa dziesmu ļoti vienkārši, bet viņš man saka – Gunta, nevari vienkāršāk?
(smejas) Tāpat arī Imants Zemzaris saka – varbūt vienkāršāk, tā meitenīgāk? Mēs centīsimies, lai tas ir dabiski. Un tajā pašā laikā – ja mēs dziedātu to pašu melodiju ikdienā, paņemtu sev ērtu tonalitāti, kas vienmēr būtu zemāka, un tad to ritinātu. Bet šajās apdarēs, kas ir kā mākslas dziesmas, tautasdziesma tiek tā kā piepacelta, un tie tomēr ir citi uzdevumi, bet mēs mēģināsim arī tajās gavilēt. Būs gan jāgavilē, gan jāsauc, gan jāčukst.
Koncertprogramma "Variācijas par tautasdziesmu" būs klausāma tiešraidē 10. maijā pulksten 18.00 LR3 "Klasika" un portālā LSM.lv.
