Henrieta Verhoustinska: Egil, es zinu, ka šobrīd, neraugoties ne uz ko, operā notiek gatavošanās jaunai pirmizrādei. Vai jūs varat mazliet vairāk par to pastāstīt?
Egils Siliņš: Jā, mēs esam praktiski sagatavojuši Verdi operai “Simons Bokanegra” jauniestudējumu, pie kura strādā angļu režisors Stīvens Lauless, jāpiebilst gan, ka viņš strādāja attālināti, jo attālināti notiek ne tikai valdības sēdes, bet var arī veikt režiju, ja šai režijai sākumā tiek uzlikts skelets. Ir arī šādi iespējams strādāt. Es domāju, ka visiem šie laiki ir grūti, un mēs tiešām meklējam iespējas, lai skatītājiem būtu sagatavots kāds jaundarbs, un, tikko varēsim vērt vaļā operu, tad būs mums gatavs darbs, ko likt priekšā.
Jūs esat viens no zināmākajiem Vāgnera lomu interpretiem basbaritonu balsu grupā. Kāpēc būt Vāgnera dziedātājam ir tik īpaši?
Vāgners kā komponists rakstīja ļoti lielam orķestrim. Piemēram, operas mistērijā “Parsifāls” paredzēti 100–110 mūziķi orķestra bedrē, bet solists uz skatuves ir viens. Agrīnajos Vāgnera darbos, tādos kā “Klīstošais holandietis”, viņam kā komponistam orķestris bieži vien bija dubults, piemēram, divas reizes vairāk pūtēju. Tā kā dziedātājam ir vēl grūtāk tikt pāri šim orķestra skanējumam. Pluss noteikti ir tas, ka visi šie dziedājumi ir ļoti izvērsti. Viens skats, piemēram, holandieša monologs – tas ir 10 minūtes, un pēc tā seko duets, kas ir vēl 20 minūtes garš. Parasti citi komponisti tā saudzīgāk ir komponējuši, lai dziedātājam ir iespēja nodziedāt nelielu āriju, un tad sižets tiek atrisināts. Citādi – kad viņš atkal var atpūsties? Tie varbūt tādi divi aspekti Vāgneram. Vēl arī tas, ka ir ļoti plašs diapazons, jo Vāgners izmanto tiešām maksimāli visu diapazonu.
Vāgnera operas ilgst četras, piecas stundas...
Jā, vidēji viņam šīs operas ir četrarpus stundas tīrā mūzika, ja vēl starpbrīži pa vidu; piemēram, lielie teātri starpbrīžus liek vairāk nekā 20 minūtes. Es pats dziedāju Minhenē, kur starpbrīdis ir 50 minūtes starp pirmo un otro cēlienu. Man personīgi ir labāk, ja starpbrīži ir īsāki, bet opera jau ir tāda māksla, kas domā ne tikai par dziedātājiem, bet domā arī par skatītājiem. Viņi domā, lai tie klausītāji atpūšas, bet tev kā dziedātājam jāpaliek visu laiku gatavībā.
Tu jau nevari starpbrīdī iet un vienkārši ēst kaut kādu Vīnes šniceli, jo tūlīt pēc tam ir jādzied, balsij jābūt brīvai un tīrai.
Neraugoties uz to visu, jūs esat minējis, ka Vāgners ir jūsu iemīļotākais komponists. Jūs pat esat dziedājis stacijas tunelī Rīgas Vāgnera biedrības atbalstam “Klīstošo holandieti”. Kāpēc Vāgners jums ir tik svarīgs?
Tā ir iegājies, ka kopš šī gadsimta sākuma es Vāgneru iesāku dziedāt nejauši. Pirms tam es dziedāju tikai itāļu komponistus vai franču, krievu, bet ne vācu. Es zinu, ka pirmais Vāgnera projekts man bija Čikāgas operā, Vāgnera “Parsifāls”. Čikāgas operas direktors toreiz mani dzirdēja Bellīni operā Vīnē dziedot, un toreiz es visu laiku brīnījos, kā var, klausoties Bellīni, izdomāt, ka es varētu dziedāt Vāgneru…
Es zinu, ka jūs esat minējis, ka diriģents Daniels Barenboims bija tas, kurš izcēla Vāgneru saulītē pēc tam, kad tas Hitlera simpātiju dēļ pret šo komponistu bija mazliet nostumts no pasaules operu skatuvēm.
Tas tiesa, bet mani visvairāk priecē un arī izbrīna tas, ka tieši Āzijas valstis ļoti un arvien biežāk grib spēlēt Vāgneru. Gan Dienvidkoreja, gan Ķīna, gan Japāna. Man pašam šajās valstīs arī ir bijuši līgumi un vēl stāv priekšā. Jā, un tas ir apsveicami, ka Ķīnā, kur vispār opermūzika ir tikai tāda modes lieta un tikai pirms padsmit gadiem šī lieta ir iešūpojusies, viņi tomēr liek priekšā Vāgneru un plāno no 2021. gada rudens arī uzvest visu Vāgnera ciklu, kur arī es esmu uzrunāts.
Jūs esat dziedājis arī faktiski visos lielajos TOP 5 operas namos – Ņujorkā, Milānā, Parīzē, Berlīnē, Vīnē, bet vai mūsu opernams ir kaut kādā kategorijā? Vai jūs varētu kategorizēt, salīdzināt ar kaut kādām citām operām mūsu Latvijas Nacionālo operu, kādā mēs esam līmenī pasaulē?
Mums ir ļoti labi mūziķi gan Latvijā, gan operā. Mūsu solistu sastāvs ir tiešām apsveicami labs, tas mani ļoti priecē. Un par to jūs varēsiet arī pārliecināties, ja atnāksiet uz mūsu pirmizrādi “Simons Bokanegra”. Visi solisti ir mūsu pašu.
Bet tiešām šis Covid-19 laiks ir ļāvis viņiem rūpīgi, lēnām, nesteidzoties sagatavot šīs lomas, slīpējot tās, un katrai lomai ir sava veida laiks vajadzīgs, šai lomai ir jānosēžas.
Viņi jau gadu iepriekš zināja, ka šī opera tiks uzvesta, un nebija tā, kā ikdienā, kad mums ir ne-Covid laiks, – tad viņiem jādzied dažādas citas izrādes. Laika lomu riktīgi apdziedāt nemaz nav tik daudz. Jūs tiešām redzēsiet šīs kvalitātes, ko mūsu solisti spēj veikt, un, atbildot precīzi uz jūsu jautājumu – mūsu opera ir ļoti labā vidus līmenī, es pat teiktu augstāk par vidus līmeni kvalitātes ziņā.
Ja jums būtu jānosauc kādas operas, piemēram, Vācijas operas, kuru jūs droši varētu likt mūsējai līdzās?
Es varētu saukt, varbūt nepieminot pašas trīs lielākās – Minheni, abas Berlīnes operas, varbūt Hamburgu, taču mēs esam tūlīt aiz tām.
Grāmatā par jums ar lielu sajūsmu stāstāt par Vīnes Valsts operas gada balli, tur ir vairākas lappuses par to, cik brīnišķīga ir šī balle. Mūsu opernamā ir kaut kādas izkopjamas tradīcijas šādā virzienā?
Vispirms es gribu piebilst, ka Vīnes Valsts operas balli neorganizē pati opera. Tur ir vesela biedrība, kura to dara, bet tas notiek operā, tāpēc tā ir operas balle, un, protams, viņi iesaista operas solistus. Ja mums Latvijā būtu biedrība, kura uzņemtos to visu organizēt…
Mums jau ir operas biedrība.
Biedrība, kura organizē tieši operas balli. Līdzīgi jau šo operas balli pirms pāris gadiem iesāka Drēzdenes opera, mazliet citā formātā, bet arī tomēr mazliet kopējot no Vīnes. Es domāju, ka mums tādu krāšņu notikumu pietrūkst, sevišķi ziemā. Parasti operas balle norisinās februāra sākumā. Ir pagājis Jaunais gads, Vecgada koncerti aizmirsušies, tā kā tieši būtu laiks. Varbūt kādas dzirdīgas ausis un turīgi cilvēki apvienojas, mēs palīdzēsim.
Jūs esat operas vadītājs jau vairāk nekā gadu, un, kad jūs sākāt šo darbu, bija arī dažādas pretestības un bija arī apgalvojums, ka jūsu menedžmenta pieredze nav pietiekama, lai vadītu operu. Kas ir lielākie izaicinājumi, ar kuriem jūs esat saskāries šī vairāk nekā gada laikā, un vai jūsu menedžmenta pieredze ir izrādījusies pietiekama?
Es domāju, ka lielākais ir tas, ka tev vienmēr ir jābūt plānam B, ja kaut kas nobrūk tajā momentā un tev nav laika apdomāt ilgi.
Brīnumainā kārtā man vienmēr ir šie plāni B.
Mums bija ļoti saspringts tieši “Simona Bokanegra” mēģinājumu process, kur arī viens no šīs komandas cilvēkiem, scenogrāfs, pirms tam martā, aprīlī bija smagi izslimojis Covid-19, tāpēc režisors bija ļoti uzmanīgs, bailīgs, jo viņam ir pāri 60. Tad mums visu laiku, katru otro dienu bija jādomā, kā risināt šo problēmu, lai tomēr šo procesu novestu līdz galam. Tā kā, jā, šeit vajag vēsu prātu, jo tu nevari vienkārši pateikt, ka nedarām tālāk.
Vai jūs uz operu iestudējumiem aicināsiet arī latviešu režisorus? Es redzu, ka jūs šobrīd dodat priekšroku vairāk ārzemju režisoriem.
Ir jau uzaicināta arī latviešu režisore Kristīne Vuss kopā ar Andri Eglīti iestudēt Jāņa Kalniņa operu “Hamlets”.
Kristīne Vuss tomēr ir vācu režisore, lai gan viņa ir latviešu izcelsmes.
Viņa ir latviešu izcelsmes. Viņa runā perfektā latviešu valodā, atrodiet vēl kādu, kas ar vācu jauktām asinīm tik labi runā latviski. Viņa var visu izdarīt latviešu valodā, to nevar daudzi uz vietas dzīvojošie.
Vai vēl kādu?
Pašreiz negribu steigties pa priekšu lietām, bet mums ir viena iecere, iespējams, nopirkt Alvja Hermaņa iestudētu darbu Briseles operā. Patlaban notiek sarunas, jo Alvim Hermanim bija noteikums, ka viņš pie mums operā nāks strādāt tad, kad Jaunais Rīgas teātris darbosies vienu vai divus gadus.
Tā kā teātra pārbūve ieilgst, es meklēju citus ceļus, lai Alvis Hermanis būtu arī pie mums, bet tas vēl ir procesā.
Kā, jūsuprāt, Latvijā norisinās darbs ar nākamo operdziedātāju paaudzi?
Kā mēs zinām, tad mums ir tikai viena Mūzikas akadēmija, savukārt ir atsevišķas mūzikas vidusskolas, kuras sagatavo vokālos dziedātājus. Godīgi sakot, cik augstā kvalitātē norisinās darbs Mūzikas akadēmijā, man nav bijusi iespēja par to pārliecināties, jo jau septiņus mēnešus ir Covid-19 periods. Kaut gan biju to plānojis darīt.
Tie esošie dziedātāji, kas mums ir operā, viņi ir jauni, varoši, un viņiem var dot daudzus uzdevumus, kas pierāda, ka darbs ir pareizā virzienā.
