"Bēthovena klaviersonātes – tā ir vesela pasaule! Mūzikas un emociju pasaule, arī intelektuāla un strukturāla pasaule. Un ļoti liela daļa no manas pianistiskās dzīves,” apliecina pianists, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Sergejs Osokins, kuram ļoti patīk strādāt ar Bēthovena sonātēm:
"Jaunajiem pianistiem tā ir laba skola, lai saprastu, kas ir sonātes forma. Otra lieta – arī katra Bēthovena sonāte ir kā atsevišķa pasaule, katra ir ļoti individuāla."
Ideja atskaņot visas Bēthovena 32 klaviersonātes nav jauna – vēl Latvijas filharmonijas laikā cikls skanēja Kaļķu ielas kamerzālē, un ar šādu ideju jaunā gadu tūkstoša mijā klajā nāca arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas speciālās klavierklases mācībspēki, toskait Sergejs Osokins. Tas bija varens koncertmaratons, kas noslēdzās 2000. gada aprīlī. Tolaik Sergejs Osokins spēlējis Trešo un 29. klaviersonāti.
Mūziķis atklāj, ka šoreiz ideja par visu Bēthovena sonāšu iestudējumu radusies Arturam Maskatam. "Tā ir ļoti, ļoti, ļoti laba doma,” sajūsminās pianists.
"Sonāšu izvēlē mums bija gandrīz brīvas rokas. Ja ņem vērā, ka mans un Andreja koncerts ir trešais vai ceturtais pēc kārtas, bija interesanti to sastādīt. Otrs dēls Georgijs nevarēja atļauties ne laika, ne ģeogrāfijas dēļ, taču arī divatā ar Andreju mums būs interesanti. Andrejs izvēlējās Trīsdesmit pirmo sonāti un "Apasionātu" – tās ir ļoti dažādas. Es savukārt spēlēšu Četrpadsmito, Astoņpadsmito un Divdesmit septīto – arī tās ir ļoti dažādas gan pēc idejas, gan rakstura. Turklāt Astoņpadsmitā ir četrdaļīga, Četrpadsmitā – trīsdaļīga, bet Divdesmit septītā – divdaļīga. Man patīk visas Bēthovena sonātes, taču diezgan ātri izlēmu tieši par šīm.”
Mūzikas vēsturnieki Bēthovena sonātes dēvē par viņa daiļrades laboratoriju jeb dienasgrāmatām. Ko tajās varam lasīt? "Reiz lieliskajam pianistam Grigorijam Sokolovam prasīja, kāpēc viņš tik reti spēlē mūsdienu mūziku. Viņš atbildēja – un man viņa atbilde ļoti patīk! – ka viņš spēlē TIKAI mūsdienu mūziku. Jo tas ir paradokss, bet māksla un mūzika – tā nekad nav rekonstrukcija; skaņdarbs dzīvo kopā ar mums.
Jā, varam teikt, ka Bēthovena sonātes ir viņa dienasgrāmatas, taču ne mazāk viņa mūzika runā par katru no mums, arī par mūsu dzīves atmosfēru.
Tāpēc ik pa laikam gribas pie tām atgriezties – ne tikai Bēthovena laikā, par ko zinām maz. Vienkārši skaņdarbs mainās kopā ar mums.”
Sonātes, kuras Sergejs Osokins atskaņos 19. decembra koncertā, viņš savulaik jau spēlējis. Vaicāts, vai laika gaitā mainījies skatījums, lasījums un detaļas, mākslinieks atbild apstiprinoši: "Jā, galvenajās līnijās tas patiešām būs pilnīgi jauns lasījums.
Ne tikai man, arī citiem mūziķiem ir tā, ka atgriešanās pie kāda skaņdarba, ko esi spēlējis pirms vairākiem gadiem, nekad nav vienkārša atkārtošanās. Svarīgās lietas jāizdomā no jauna.
Īpaši tas attiecas uz lielformas darbiem. Tas jau nav tikai mūzikā – arī sen lasīta grāmata pēc daudziem gadiem šķiet kā jauna."
19. decembra koncerts būs kā divi vienā – katram pianistam atvēlēta sava koncerta daļa, katrai sonātei – sava vieta, ideja un koncepcija.
Vai kādreiz Sergejs Osokins gribētu iestudēt visas 32 sonātes viens pats? "Tas būtu interesanti… Nezinu, vai pietiktu jaudas. Bet kā sapnis tas varētu būt."
