"Lineamentum" – tā sauca arhitektu biroja "SZK – Sīlis, Zābers, Kļava" projektētās Rīgas koncertzāles projektu, kas tieši pirms desmit gadiem uzvarēja Kultūras ministrijas rīkotā starptautiskā konkursā. 12 tumši pulēto dažādas formas ēku "puduri" uz AB dambja ar skatu uz Vecrīgas torņiem plānoja uzcelt līdz 2009.gada beigām.
Taču krīze projektu iesaldēja tikpat spēji kā novembra sals, kas šonedēļ apskāvis Rīgu. Un no "jaunajiem trīs brāļiem" izdzīvoja tikai viens – Nacionālā bibliotēka Akmens tilta otrā pusē. Bet uz AB dambja šaurās garās strēles Daugavā arī šodien ieskrienas vējš, un pēc pagājušās nedēļas valdības lēmuma sapnis par koncertzāli tur rādās izsapņots. Vai koncertzāles virzītājiem izdosies ar trešo mēģinājumu uzjāt stikla kalnā, rādīs laiks.
- LNSO vadītāja Lūkina: Mūziķiem darba apstākļi ir katastrofāli
- KM: Rīgas koncertzāle varētu līdzināties Rēzeknes "Goram"
- Mariss Jansons: Ceru, ka Rīgā parādīsies jauna koncertzāle
- Koncertzāles izmaksas reālistiskas, ambīcijas – piezemētas
- "Skanstes" vīzija – atturīga un skandināviska arhitektūra
- Otra iespēja – koncertzāle starp Salu tiltu un televīziju
- Ar līdzīgu koncertzāles projektu Malmē muziķi apmierināti
- Vietējo mūziķu vērtējums – no skepses līdz piesardzīgam optimismam
Necienīgi darba apstākļi
"Pēc tehniskajiem parametriem šī koncertzāle neatbilst nevienā pozīcijā. Šeit, skatītāju daļā, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām vispār nav iespējams nokļūt uz zāli," atzīst Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) direktore Indra Lūkina. Orķestra mājvieta ir Lielā ģilde – nams ar saknēm 14.gadsimtā, kas savā garajā mūžā redzējis daudz pārbūvju. Pēc ugunsgrēka 60.gados arhitekts Modris Ģelzis to pielāgoja koncertzālei.
"Publikas daļa jau šeit izskatās jauki, skaisti un veclaicīgi,” saka Lūkina.
Bet publikas acīm neredzamos mūziķu ikdienas darba apstākļus Lielajā ģildē ir grūti nosaukt citādi kā par necienīgiem.
Piemēram, šaurs gaiteņa stūris ar orķestra iesauku "kontrabasu kāpnes" ir mājvieta lielākajiem orķestra stīgu instrumentiem. Tie atstutēti uz pakāpieniem pie vienas sienas, pie otras karājas smokings un mūziķu virsdrēbes. Tālāk caur šauriem zemskatuves gaiteņiem nonākam pažobelēs, kur zem kailiem, zemiem betona griestiem atkal grandiozā šaurībā sadzīvo mūziķu tērpi, instrumenti un improvizētas atpūtas vietas.
"Jā, šī ir gan noliktava, gan ģērbtuve, gan atpūtas telpa. Te mums ir aizsarglentītes pret galvas sasišanu. Griestu augstums ir 1,80 metri. Man vēl ir ok, bet mani kolēģi te ienāk ar pieliekšanos," pagraba noliktavai līdzīgo sitaminstrumentu telpu, kur cieši līdzās stāv bungu vālītes, koncerttērpi un pašu sagādāts 70.gadu dīvāns, rāda mūziķe Elīna Endzele. Viņai un kolēģiem LNSO šī ir ikdiena, pie kā negribot nācies pierast.
"Gribētos jau atrisināt šo jautājumu, jo reģionos tas jau veiksmīgi tiek darīts," nopūšas trombonu grupas koncertmeistars Kaspars Majors, kurš paralēli strādā arī kā skatuves meistars.
"Mūziķi ir ļoti pacietīga tauta. Mēs neejam uz āru, lai vaimanātu, cik mums ir slikti. Bet, ja tā vienā teikumā jāsaka, tie apstākļi ir katastrofāli," rezumē LNSO direktore Lūkina.
"Un, ja iebrauc kāds viesu orķestris, tad arī viņi nonāk šajās telpās." Vaicāta, ko viesu orķestri saka par redzēto, Lūkina nosaka: "Es labāk neatkārtošu."
KM: Koncertzāle būs LNSO mājvieta
Kultūras ministrijas (KM) nostāja ir stingra – jaunajai koncertzālei, arī ja tā top ar privātā partnera iesaisti, jābūt arī LNSO mājvietai un jāatbilst augstākajiem akustikas standartiem. Ministrija pašlaik strādā pie visu prasību programmas.
"Kā pamatu mēs ņemam [Rēzeknes] "Gora"tipa zāli un akustiku un pēc tā arī konstruējam to, kas būs Rīgā. Tikai Rīgā būs mazliet lielāks sēdvietu skaits – 1400.
Rīgā plānojam arī atsevišķus balkonus gar malām kā klasiskās koncertzālēs. Plānojam arī ieprojektēt vietu ērģelēm un podestūru korim. Tur, protams, ir dažādas izmaiņas, bet visumā jau kā tās koncertzāles nāk tajos noteiktajos parametros – 18 x 36 x 18 metri, ar noteiktu kubatūru – tas īpaši nemainās. Tas visiem jau vien ir tāds standarta lielums," stāsta KM valsts sekretārs Sandis Voldiņš.
Diskusijām 30 gadu sena vēsture
Diskusijām par koncertzāli Rīgā ir vismaz 30 gadu sena vēsture, jo galvaspilsētā gluži vienkārši nav akustikas un vietu skaita ziņā simfoniskajai mūzikai piemērotas koncertvietas un esošajās skanējums ir nepilnvērtīgs. Lielā ģilde ar savām 670 vietām drīzāk ir kamerzāle, operā akustika ir sausa un orķestriem faktiski nepielāgojama.
Tāpēc Bavārijas, Birmingemas, Londonas un citu pasaules slavenāko orķestru koncerti Rīgā ir rets notikums.
Vietu ir maz, līdz ar to biļetes dārgas, bet pasaules klases diriģenti taktiski norāda, ka šādos apstākļos muzicēt ir grūti.
"Tas ir ļoti žēl, ka Rīgā tā koncertzāle ir tik maziņa. Man uzreiz ir pirmais jautājums – vai šajā zālē tas darbs nebūs par stipru, vai nebūs tāda rupja skaņa... Es ceru, ka tomēr Rīgā parādīsies jauna koncertzāle. (..) Pēc manām domām, ja mēs runājam par kultūru, tas ir jautājums numur viens," nesenā intervijā LR3 "Klasika" uzsvēra Mariss Jansons.
Uz viņa koncertu ar Raimondu Paulu Lielajā ģildē mazā vietu skaita dēļ biļetes dabūt bija gandrīz neiespējami.
Valstij neizmaksās daudz
Valdība nupat devusi zaļo gaismu trešajam mēģinājumam tikt pie koncertzāles Rīgā. Izmaksu ziņā tas šķiet reālistiskākais, bet ambīciju ziņā – piezemētākais.
"Tās ambīcijas jau var paaugstināt, tāpēc jau nav jāatgriežas pie tīra valsts projekta," valdības sēdē sprieda premjers Māris Kučinskis (Zaļo un zemnieku savienība), kura vadībā ministri diezgan lielā vienprātībā izšķīrās par labu koncertu un konferenču centram partnerībā ar privātu investoru.
Tas valstij nozīmētu vismazākās izmaksas. Sākumā viss taptu par privātu un Eiropas naudu, bet valsts koncertzāles daļu nosacīti ņemtu "līzingā" jeb laika gaitā izpirktu. 15 miljonus eiro varētu piesaistīt no Eiropas fondiem, un komplekss būtu jāuzceļ tuvākajos piecos gados.
"Tur nemaz nav citu variantu, jo Eiropas Savienības finansējums ir jāapgūst līdz 2020.-2021.gadam. Ja to šajā laikā neuzceļ, tad viss – pasākums beidzas," norāda KM valsts sekretārs.
Valdības lēmums gan ir tikai starta šāviens. Līdz nākamā gada vidum KM jāizstrādā tehniski ekonomiskais pamatojums, un tikai tad varēs meklēt privāto partneri. Eiropas nauda uzliek ierobežojumus vietas izvēlē – koncertzālei jātop līdz šim neattīstītā teritorijā.
Atturīga un skandināviska arhitektūra
"Kvalificējas visas degradētās teritorijas, cik nu mums to Rīgā ir. Publiskajās diskusijās parasti figurē divi pretendenti, kas nāk un par to runā – tā ir Zaķusala un, protams, Skanste. Bet jebkurā gadījumā tas ir atvērts konkurss. (..) No mūsu puses – jo vairāk pretendentu, jo labāk," uzsver KM pārstāvis.
"Mēs saskatījām, ka Rīgā ir, moderni sakot, niša vai vajadzība gan pēc koncertzāles, gan pēc starptautiska konferenču centra," saka Mārtiņš Vanags, "Skanstes attīstības aģentūras" valdes priekšsēdētājs.
"Skanste" ar savu piedāvājumu tikusi vistālāk – vietai iepretim arēnai "Rīga" jau izstrādāts projekts, kura autors ir "Gora" arhitekts Uldis Balodis. "Skanstes" vīzijā kompleksu veido koncertzāle ar apmēram 1400 vietām, konferenču centrs, kas varētu uzņemt līdz 3000 delegātu, un viesnīca. Iespējamās izmaksas Vanags pagaidām atturas nosaukt.
"Tas, ko es varu teikt – mēs orientējamies uz īstenojamu projektu. Uz atturīgu, skandināvisku arhitektūru, racionāla plānojuma projektu,
kas pilnībā atbilstu gan koncertu, gan konferenču vajadzībām. Šeit nav runas par kādu simtos miljonu mērāmu projektu, kādus esam pieraduši redzēt Dubaijā, Azerbaidžānā vai kādā līdzīgā galamērķī," skaidro "Skanstes attīstības aģentūras" vadītājs.
Vanaga teikto par atturīgo arhitektūru un "Goru" kā paraugu lielā mērā atkārto arī KM, lai gan oficiāli konkurss vēl tikai priekšā, un "Skanste" nebūt nav vienīgie, kurus interesē valsts un Eiropas līdzfinansējums konferenču un koncertu kompleksam.
Starp Salu tiltu un televīziju
Otrs ministrijas pieminētais interesents ir "Biznesa centrs Zaķusala", kas nomā zemi līdzās Latvijas Televīzijai.
"Tas būtu teritorijā starp Salu tiltu un televīziju. Mēs apzināmies, ka atrašanās vieta ir izcila," saka projektētāju SIA "Jonika" arhitekte Dace Vulfa. Viņas tēvs pirms gadiem 40 izstrādāja televīzijas un radio kompleksa projektu, no kura uzcēla vien pusi – to, ko tagad zinām kā televīzijas augstceltni.
"Sākās pārmaiņu laiki un diemžēl tika uzcelts tikai televīzijas tornis. Pamati ar pāļiem 21 metra dziļumā tika iedzīti arī radio tornī, kur šobrīd ir tikai zālīte. Šobrīd zemes gabals jau gadus astoņus ir iznomāts privātam investoram ar noteikumu, ka viņam tur jāizbūvē konferenču centrs," teritorijas vēsturi ieskicē Vulfa.
"Biznesa centrs Zaķusala", kura valdē ir pazīstamie uzņēmēji Vitālijs Gavrilovs un Vasilijs Meļņiks, koncertzāli šajā projektā gatavs īstenot vien ar valsts atbalstu.
"Ja nebūs šīs publiskās partnerības, tad arī koncertzāle šajā vietā netiks izskatīta kā variants," norāda arhitekte Vulfa.
"Mēs taisījām arī nopietnu biznesa plānu, rēķinājām, un tur arī atklājās, ka koncertzāle – tas nav bizness," piebilst viņas kolēģe Dita Melbārde.
To pašu saka arī "Skanstes attīstības aģentūra", norādot – līdzīgi modeļi, kas ļauj savas intereses īstenot gan valsts, gan privātajam partnerim, ir daudzviet pasaulē. Abi interesenti uzskata – šāds variants ir labāks par nekādu.
"Atceros, kad man bija 17 gadu un es mācījos mākslas skolā, palīdzēju tēvam piedalīties konkursā par koncertzāli. Tas ir vairāk nekā 30 gadus atpakaļ, toreiz koncertzāle bija paredzēta vietā, kur šobrīd ir "Citadele". Ir pagājuši 30 gadi, un Rīgā šajā jomā nav noticis it nekas," atceras arhitekte Vulfa.
Malmē līdzīgs projekts
"Cilvēkiem, kas ir skeptiski, es ierosinātu aizbraukt uz Malmi Zviedrijas dienvidos, kur atrodas "Malmö Live" – koncertzāle, konferenču centrs un viesnīca vienā kompleksā. Mēs esam tur bijuši, ar to iepazinušies (..) un jāteic, ka visi, sākot jau ar Malmes Simfoniskā orķestra vadību, ir ar to ļoti apmierināti," saka "Skanstes attīstības aģentūras" vadītājs Mārtiņš Vanags.
Malmes Simfoniskā orķestra vecākais padomnieks Lenarts Stenkvists patiešām apstiprina, ka vietējos mūziķus jaunā koncertzāle ļoti apmierina. Uz to viņi pārcēlās pirms gada.
"Es pats rakstīju prasību programmu projektēšanas konkursam, kurā orķestrim bija stingras prasības – koncertzālei jābūt atsevišķi no kongresu centra, mūziķiem vajadzīgas pienācīgas mēģinājumu telpas, ansambļu telpas, sava ēdnīca.
Un viss, ko prasījām, tai skaitā attiecībā uz akustikas prasībām, ir ievērots. Nav bijis nekādu kompromisu. Mūziķi var dzirdēt viens otru tik labi kā nekad iepriekš.
Tā kā no mūziķu un arī no skatītāju viedokļa pati zāle ir perfekta," saka Stenkvists.
Malmē koncertzāles daļa pieder pilsētai, pārējais – privātajam partnerim. Lai gan vienlaikus mēdz notikt gan kongresi, gan koncerti, sadzīvot zem viena jumta daudz grūtību neesot.
"Ar skaņu problēmu nav. Teorētiski varētu būt loģistikas problēmas, ja vienlaikus foajē ir trīs tūkstoši cilvēku no abiem pasākumiem, bet tā nav gadījies. Mums ir pašiem savs foajē, un ir arī kopīgs foajē ar kongresu centru un viesnīcu. Un viņiem tajā pieder bārs. Tā principā ir vienīgā problēma, ar ko saskaramies, jo viņi lāgā neizprot koncertu auditorijas vajadzības," viņš atzīst.
Tomēr uz jautājumu, vai ideālā variantā tomēr dotu priekšroku atsevišķai koncertzālei, Malmes simfoniskā orķestra padomnieks atbild: nē.
"Jo mēs gribējām, lai šajā ēkā visu laiku ir dzīvība. Lai cilvēki te nāk gan no rīta, gan pa dienu, ne tikai uz koncertiem vakarā.
Jā, mēs gribētu labāku kontroli pār ēkas kopīgajām telpām un vienotāku redzējumu par šī kompleksa mērķiem. Bet to visu var uzlabot. Salīdzinājumā ar iespējām šie trūkumi ir sīkums," teica Stenkvists.
No skepses līdz piesardzīgam optimismam
Lai gan Malmes koncertu un konferenču centrs, vismaz pēc orķestra padomnieka Stenkvista teiktā, uzskatāms par veiksmes stāstu, Latvijas profesionālo mūziķu vidū publiskās – privātās partnerības ieceri vērtē atturīgi.
Kā iepriekš Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atzina orķestra "Sinfonietta Rīga" mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē, ir ļoti svarīgi, lai šī celtne netiktu realizēta vienkārši kā "ķeksītis".
"Jo ir pilnīgi skaidrs – ja tiks uzbūvēts šis projekts, mēs tuvākos 100 gadus vairāk neko tādu nebūvēsim. (..)
Mani uztrauc, vai ir iespējams šajā procesā ar valsts un privāto partnerību pietiekami kontrolēt un panākt to, lai šī koncertzāle nav pārāk liels kompromiss."
Vēl daudz skeptiskāki par šādu modeli ir vairāki citi mūzikas profesionāļi. Diriģents Mariss Jansons iepriekš "Klasikā" asi kritizēja multifunkcionālas zāles ideju. "Tā ir ļoti bīstama ideja. Mans paps kādreiz labi teica – par to, ko tu gribi lēti nopirkt, tev pēc tam vajadzēs dārgi samaksāt," uzsvēra pasaulslavenais diriģents.
Cik valstij izmaksās koncertzāles celtniecība ar privātā partnera dalību, varētu būt skaidrāks pēc pusgada, kad KM būs izstrādājusi tehniski ekonomisko pamatojumu.
Ministrijas valsts sekretārs Sandis Voldiņš pagaidām lēš, ka tie varētu būt apmēram 12 miljoni eiro,
kas pret AB dambja koncertzāles projekta vismaz 90 miljoniem eiro, protams, ir krietni lētāk.
Šī nav bijusi ērta izvēle – to atzīst gan mūziķi, gan par kultūrpolitiku atbildīgie ierēdņi. Tomēr, rēķinoties ar vajadzībām un prioritātēm, acīmredzami vienīgā pašlaik īstenojamā. Lai gan pašu koncertzāles ideju valdošo politiķu vidū publiski neviens vairs neatļaujas apšaubīt, tiek pieprasītas maksimālas ambīcijas par minimāliem līdzekļiem. Iespējamo klupšanas akmeņu priekšā vēl daudz – iespaidīga ar projektu saistīta birokrātija ierēdņu pusē, prasību izstrāde un uzraudzība, būvniecības kvalitāte. Taču skaidrs – ja līdz 2021.gadam Rīgas koncertzāli izraudzītajā variantā neuzcels, tuvākajā desmitgadē pilsētai to neieraudzīt.
