Liene Jakovļeva: Jau labu laiku tev strauji sākusies muzikālā vasara. Daudzi brīnišķīgi muzikāli piedzīvojumi jau aiz muguras, bet 8. augusta vakarā tava trompete skanēs Cēsīs – kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, diriģentu Andri Pogu un pianistu Reini Zariņu. Kā parasti trompete un vispār orķestra instrumenti jūtas brīvdabā?
Jānis Porietis: Tā jancīgi jau nedaudz ir – nevar to akustiku saprast. Skaņa it kā skan no nekurienes, no kokiem vai lapām varbūt atstarojas, bet kā nu kurā vietā.
Bet vakara vēsmas? Tumsa, rasa, migla – tādi apstākļi nopietni neietekmē skanējumu?
Jā, ar intonāciju ļoti jāuzmanās –
ja ilgāku brīdi ir vēss, visu laiku instruments jāsilda, lai to uzturētu vienā temperatūrā, jo citādi, iesākot spēlēt, var gadīties, ka ir krietni par zemu.
Ja karsts – krietni par augstu, kā gadījās pirms vienas iespēles Vācijā, kad nejauši sasildīju instrumentu uz radiatora...
Cēsu mākslas festivāla koncertā "Mēmais melnbaltais un Šostakovičs" atkal uz skatuves satiksies ar Reini Zariņu. Ar “Sinfonietta Rīga” un Reini jau spēlējāt šo koncertu 2014. gadā. Tas ir klavierkoncerts, kurā trompetei ir tikpat liela loma. Pagājšgad to spēlēji kopā ar Plamenu Mangovu. Kādas ir atšķirības, saspēlējoties ar šiem pianistiem?
Man šķiet, ka Reinis ir asāks – ne jau sliktā ziņā, protams. Šostakovičā tas iederas.
Un ko tas prasa no trompetista?
Koncentrēšanos. Ātrās daļas ir diezgan straujas,
arī Reinim patīk izveicīgi spēlēt, un tad nu tās iestājas trompetei ir ļoti pēkšņas – kā braucošā vilcienā jāmēģina ielēkt un nenosisties. (smejas)
Kāpēc ir tā, ka tieši metālpūšamos instrumentus klausoties, publikai ir visvairāk bail – būs vai nebūs? Klausoties vijoli vai flautu, nekad tā nav.
Tā ir atsevišķa saruna... (smejas) Tur ir visādi aspekti. Kaut vai tas, ka
mums, kuri spēlē metālpūšamos, nekas cits kā mēs paši skaņu veidot nepalīdz – piemēram, oktāvu lēcieni ir tieši atkarīgi no tā, ko mutes dobumā darām ar mēli vai kaklu.
Koka pūšamajiem ir oktāvu klapītes, kas palīdz. Tāpēc tie instrumenti vēsturiski ir virtuozāki pēc būtības. Tagad, protams, pasaule strauji gājusi uz priekšu – trompetes spēlē arī vijolncertus un ko tikai vēl ne. Jā, ekstra piepūle tajā ir.
Kuri ir trompetisti, kuri tavā vērtējumā šobrīd ir virtuozākie?
Noteikti – un jau ilgstoši – Sergejs Nakarjakovs un mūsu skandināvu draugs Hokans Hardenbergers.
Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī esi trompešu grupas koncertmeistars. Kāda ir sajūta, kad piecelies no sava krēsla un izej kolēģu priekšā?
Tas noteikti nav tas ierastākais.
Tev bija skaists piedzīvojums Rīgas Domā – koncerts "Garīgās paralēles" ar Valsts akadēmisko kori "Latvija", kurā tiki pieteikts kā pūšaminstrumentu ansambļa vadītājs. Kā skanēja?
Skanēja jauki! Lai gan, to atceroties, mazliet nāk smiekli par to, ka bija digitālās ērģeles. Doma baznīcā un digitālās ērģeles – komisks notikums. Protams, tas viss bija saistībā ar ierobežojumiem. (..) Taču klausītājiem bija interesantāk, jo varēja apskatīties, kā tas notiek – visi bijām lejā.
Ar ērģelēm tev ir bieža sastapšanās, tāpat arī ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" – jau atkal 20. augustā būs koncerts, kurā skanēs Gijas Kančeli pēdējais skaņdarbs vīru korim un trompetei. Esi sācis mācīties?
Notis ir, uzdevums ir saprasts. Studēju ierakstu. Bet šajā gadījumā tas pat nav tik būtiski, jo tā ir tāda kā improvizācija trompetei – svarīgi saprast kopējo koncepciju.
Procesā tev ir arī ieraksts ar ērģelnieci llzi Reini.
Jā, šobrīd notiek aktīvi ierakstu darbi – Rīgas Domā ieskaņojam latviešu komponistu skaņdarbus trompetei un ērģelēm. Šobrīd mums ir finansējums veikt pašu ierakstu.
Mums ir Maija Einfelde – prieks, ka komponiste tik cienījami strādā ar mūziķiem, nevis vienkārši uzraksta un – še, ņem. Tas ir ļoti patīkami.
Tad mums ir arī Renāte Stivriņa, Ilze Arne, Rihards Dubra, Alvils Altmanis, Dzintra Kurme-Gedroica. Ja esmu kādu piemirsis, ļoti atvainojos.
Kāpēc trompete tik labi skan kopā ar ērģelēm?
Domāju, ka trompete vienkārši spēj ar tām sacensties. Nav jābaidās. Ar klavierēm tomēr nespēlēsi tik skaļi, bet kopā ar ērģelēm vajadzības gadījumā var "izlikties" tik, cik vajag. Tapat arī uz otru pusi – ērģelēm ir tik daudz reģistru, arī kluso. Ļoti krāšņs instruments.
Vēl viens aspekts tavā darbībā ir tavs 'brass', par ko daudzi pat nenojauš. Bet tavā "Youtube" kanālā var atrast ierakstus, un ne tikai audio, bet arī video. Ko tu tur esi sapulcējis?
Esmu tajā sapulcējis četrus jaukus cilvēkus – dāņu trompetistu Jensu Emīlu Holmu, trombonistu Artūru Bērziņu, tubistu Robertu Brantu un mežradznieku Kārli Rērihu. Pamatā nododamies ierakstiem un video taisīšanai sava prieka pēc, nevis tāpēc, lai izvērstu papildus peļņas pasākumus vai rīkotu koncertus. Esmu redzējis, kā tādas grupas izšķīst, jo nevienam īsti nav laika – visi ir aizņemti cilvēki, strādā vismaz vienā orķestrī vai kaut kur kaut ko māca. Mēs šādā vienkāršā veidā klusiņām kaut ko darām.
Ko jūs spēlējat, kā notiek izvēle un kādi ir aranžējumi šādam sastāvam?
Kad izdzirdu kādu jauku melodiju, nodomāju – o, tas būtu labi... Kā, piemēram, notika ar Raimonda Tigula opusu "Mīlestības jūra", kas skanēja Ventspils koncertzāles atklāšanā. Tādos gadījumos uzrunāju mūsu ģeniālo aranžētāju un trompetistu Aivaru Krūmiņu, viņš piekrīt, un tad taisām ierakstu.
Un ne tikai audioierakstu – braucat uz tālām jūrām, mežiem un veidojat videoierakstus.
Jā, kas attiecas uz "Mīlestības jūru", tā bija vieta, kur Raimondam patīk pastaigāties, smelties iedvesmu, izbaudīt dabas tuvību. Man šķita, tas būtu pašā laikā.
Tad tu esi atbildīgais arī par bildi?
Lokācija šajā gadījumā bija Raimonda izvēle – viņš ieminējās, un man izdevās savus domubiedrus pierunāt uz attālo izbraucienu. Bijusi arī Liepāja, bet nākamo gan taisīsim tepat uz vietas.
Daudzi, kuri tevi pazīst vai varbūt arī nepazīst kā trompetistu, būs pamanījuši tevi kā fotogrāfu. Kaut vai katra žurnāla "Mūzikas Saule" vāks ir tavējais. Vai mūzika un fotografēšana tev ir līdzsvarā?
Tā gluži vēl nav, jo instruments tomēr paņem ļoti daudz laika. Tas ir jāvingrinās.
Fotoaparātu varu paņemt rokā kaut vai pēc mēneša un uztaisīt portretu – pirksts joprojām mācēs atrast kameras slēdzi. Bet ar trompeti tā īsti nav – nevaru uzreiz uzkāpt uz skatuves un vienkārši sākt solo spēlēt.
Nu, labi, slēdzi jau mācētu atrast arī es, bet nekas nesanāktu. Tā tomēr ir milzīga pieredze. Cik ilgi tu vari saukt sevi par profesionālu fotogrāfu?
Daudzi saka – tas atkarīgs no tā, kad bijusi pirmā apmaksātā fotosesija... Varbūt to varu sākt uzskatīt kopš "Mūzikas Saules" vākiem. Tas varētu būt atskaites punkts. Bet par to pogas atrašanu... Protams, no katras sesijas kaut ko iemācos, jo cilvēki ir ļoti dažādi, un tas vienmēr ir interesanti. Skaidrs, ja to nedara ilgstoši, tad – jā, piemirstas. Pēkšņi domā – varēja taču no tāda vai šitāda rakursa.
Bet ir jau tā burvīgā pasaule, ko sauc par pēcapstrādi – ja nu gadījumā kas, var saglābt daudz ko.
Fotografēt koncertus un mēģināt iemūžināt mūziku – tur jābūt īpašai prasmei un pieredzei, vai arī vienkārši talantam un izjūtai? Šajā ziņā taču ir labi, ka esi mūziķis?
Protams, tas ir labi.
Varētu jau stāstīt un mānīt sabiedrību, ka pirms tam rūpīgi studēju partitūras, lai zinātu, kurā brīdī vislabāk kādu klikšķi uztaisīt...
Bet tā jau nav. Protams, palīdz, ka esmu mūziķis – daļu skaņdarbu es zinu, īpaši tas attiecas uz klasiskās mūzikas koncertiem.
Vai arī pirms tam paprasu mūziķiem, kas konkrētajā darbā notiek, lai varu izdomāt, kurā vietā man atrasties vislabāk, lai neiestrēgtu kaut kur starp skatītājiem kādā ēteriski klusā vietā, kur vijole piecas minūtes velk vienu trauslu stīgu, un es tur tupu un pamazām jūtu, ka ķermenis sāk vienkārši uzdot.
Īpaši klasiskās mūzikas koncertos ir fiziski grūti.
Vai kādreiz fotografē arī nenoskārstai vajadzībai?
Gribētos vairāk. Bet laika ir maz, un tad, kad ir, nav īsti spēka sevi "piecelt" – paņemt to tehniku un kaut kur doties. Kad vakaros redzu skaistas debesis, tajā brīdī jau ir par vēlu – kamēr nonākšu līdz vietai, kur to var iemūžināt, tikmēr debesis jau būs citas, vairs nebūs tik interesantas.
Jau pieminētajā "Youtube" kanālā pamanīju, ka reizi pa reizei tu noķer kādu interesantu personību un intervē. Piemēram, obojistu Albrehtu Meijeru pēc Pētera Vaska obojas koncerta ieraksta esi iesēdinājis krēslā un kārtīgi iztirpinājis mīļā, sirsnīgā, ļoti cilvēciskā un humorīgā sarunā.
Līdz šim šīs intervijas ir angliski, kaut gan tas nav obligāti. Man padomā arī citi cilvēki, ar kuriem gribētu runāties, bet viņi ne vienmēr ir Latvijā. Man tas šķiet interesanti, es vienkārši
gribu dzirdēt, ko šie cilvēki saka – nevis par to, kurš vingrinājums palīdzējis viņiem sasniegt augstienes, bet vairāk par viņu dzīvi un attieksmi pret mūziku –
kādi viņi ir, kādas īpašības viņiem piemīt, lai saprastu, kāpēc viņi ir tur, kur ir.
Un viņi nespirinās pretī un piekrīt sarunāties ar tevi, zinot, ka tas nav sabiedriskais medijs?
Par laimi, nespirinās. (smejas). Albrehts, piemēram, bija vienkārši fantastisks, lielisks cilvēks. Pirms tam viņu nepazinu.
Tu esi arī Mūzikas akadēmijas mācībspēks, tavā "Youtube"| kanālā ir arī daudzas meistarklases, stundas. Mūsu nesenajā "zoom" laikmetā tas bija ļoti svarīgi. Tavas prasmes lieti noderēja arī kolēģiem. Kāds bija tas laiks ar studentiem? Diezgan traki laikam mācīt tiešsaistē.
Interesanti. Protams, tas ir kā ielāps, bet otra alternatīva bija nedarīt neko. Domāju, šis variants bija labāks. Jo skaidrs, ka nevar līdz galam novērtēt skaņas kvalitāti un nav iespējams spēlēt kopā ar koncertmeistaru, bet tajā pašā laikā cilvēki daudz ko iemācījās arī no tehnoloģiskās puses, kas būs vērtīgi uz priekšdienām, neatkarīgi ne no kā.
Vai trompetistu Latvijā pietiek?
Nepietiek. Mums vajag vēl foršus zēnus un meitenes.
Cilvēki kļūdaini domā – kur es strādāšu, ja to un to studēšu? Visas vietas jau ir pilnas. Bet cik nav redzēts, ka pēkšņi kāds cilvēks aiziet no darba un vieta atbrīvojas, bet tu visu laiku esi dzīvojis ar ilūziju, ka "tāpat jau nekā nebūs un priekš kam man censties".
Bet tas brīdis pienāk, un tu neesi ne tuvu gatavs, lai pat mēģinātu.
Kura ir labākā Latvijas koncertzāle tev?
Latgales "Gors".
Un kur Rīgā, tavuprāt, jābūt koncertzālei?
Galvenais, lai tā vienkārši būtu! Jo tā matu skaldīšana par īpašumiem – to mēs, "mirstīgie", tāpat neizlemsim, lai kā arī gribētu piedalīties. Mums tikai tiek dota ilūzija, ka ir kaut kāda iespēja to ietekmēt.
Cik tev ir trompešu?
Daudz...
Vairāk nekā fotoaparātu?
Jā, noteikti. Jāpaskaita. Kādas astoņas vai deviņas. Citas tiek izmantotas biežāk, citas retāk. Uz visām vienlaicīgi tāpat nevar spēlēt. Dažas ir specifiskākas.
Un kura būs Cēsu koncertā?
Tradicionālā.
