Konkurss notika Katalonijas Mūzikas pilī Barselonā, kas savas neparastās arhitektūras un greznās, 'artmodern' stilā veidotās fasādes un interjera dēļ iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Te notika arī konkursa atklāšanas koncerts, kurā līdz ar visiem deviņiem šī gada finālistu kolektīviem piedalījās arī Katalonijas kora "Orfeo" dziedātāji, jo šis greznais nams 20. gadsimta sākumā būvēts kā mājvieta koriem.
Šodien šajā Mūzikas pilī ar 2000 klausītāju vietām notiek arī simfoniskie un kamermūzikas koncerti, džeza un tautas mūzikai veltīti pasākumi, bet divas dienas - 12. un 13. oktobrī - šis nams bija pilnībā kormūzikas pārņemts Katalonijas Radio un Televīzijas starmešu gaismā, kuri nodrošināja tiešraidi daudzās Eiroradio dalībvalstīs. Šajā starmešu, publikas un žūrijas uzmanības centrā nonāca arī 12 latviešu meitenes no vokālā ansambļa "Anima Solla", piedaloties Atvērtajā kategorijā, kurā konkurēja ar bulgāru ansambli "Fortissimo" un dāņu puišiem no "BarbAros". Kaut arī par kategorijas uzvarētāju un arī par visa konkursa Grand Prix ieguvēju kļuva 'barbershop' koris, arī
mūsu meitenes saņēma milzīgas publikas ovācijas un žūrijas komplimentus.
Kaut arī grupas "Anima Solla" pamatsatāvu veido sešas dziedātājas, uz Barselonu devās 12 - gan esošais sastāvs, gan arī tas, kurš pirms gada piedalījās pusfināla ierakstos Latvijas Radio 1. studijā. Konkursa nolikums pieļāva šādu skaitu, un labi vien bija, jo zāles akustika nebija draudzīga maziem sastāviem...
Kārdinošais "burkāns"
Tūlīt pēc konkursa rezultātu paziņošanas savus iespaidus un emocijas atklāj grupas dalībnieces Kristiana Krieva, Nora Vanaga, Agneta Krilova-Bērziņa, Sniedze Prauliņa un Sintija Šmite-Smidrovska, kā arī ansambļa vadītāja Mārīte Puriņa. Ansambļa dziedātājas atzīmē, ka šāda veida uzstāšanās plašākas starptautiskas auditorijas priekšā vienmēr ir izaicinājums un piedzīvojums, kura laikā, neatkarīgi no rezultāta, tiek iepazīti jauni cilvēki, paveras jaunas iespējas, un tā kaut kādā ziņā ir arī sevis pārvarēšana, īpaši jau konkursā.
Dziedātājas uzsver, ka šādi konkursi "uzsit asinis" – viena lieta ir koncertēt, bet pavisam cita – piedalīties konkursos, kuros, gribot negribot, tevi salīdzina ar citiem. Visbeidzot, šāda veida konkursi ir savā ziņā labs un kārdinošs "burkāns" – Latvijas māksliniekiem tā ir iespēja ceļot, redzēt daudzas pasaules valstis un pilsētas. Dziedāt šāda līmeņa konkursa finālā – tā jau ir uzvara.
No skaistās Barselonas "Anima Solla" dziedātājām atmiņā paliks gan konkursa organizācijas augstais līmenis, gan patīkamā, mierīgā atmosfēra, ko nodrošinājuši konkursa rīkotāji. Un vēl: pašām dziedātājām šķiet, ka priekšnesums konkursa finālā bijis izdevies – pašām ir ļoti laba sajūta, arī labās skudriņas noķertas, kas nebūt nenotiek bieži. Meitenes arī atzīst – zāle bijusi brīnišķīga, bet ar savu noslēpumu, kas jāatklāj.
Savā grupā – otrās
Žūrijas priekšsēdētājs Bents Grēnholds, kurš vada mūzikas redakciju Dānijas Radio un ilgus gadus arī žūrijas darbu šajā konkursā, neslēpj, ka ar žūrijai izvirzītajiem uzdevumiem šogad nebūt nav bijis viegli tikt galā: "Bija grūti, jo mums bija jāizlemj ļoti ātri – liekam atzīmes un tad skaitām tās kopā. Nekādu diskusiju un apspriežu, tomēr rezultāti bija visai skaidri. Manuprāt, konkursa līmenis bija augsts, īpaši pirmajās divās kategorijās – bērnu un jauniešu koru grupā bija laba kvalitāte, un par to esmu īpaši priecīgs, jo bērni ir mūsu nākotne, viņi izaugs un būs labi. Arī atvērtā kategorija bija interesanta, jo tā atšķiras no tradicionāla kora, un mums bija arī lielisks uzvarētājs. Bet pieaugušo kategorijā rezultāti bija ļoti blīvi, ja salīdzinām žūrijas piešķirtos punktus."
Grēnholds atklāj, ka daži tiesneši uzskatījuši, ka tieši latviešu meitenēm ir jāuzvar.
"Tomēr, saskaitot rezultātus, izrādījās, ka viņas savā kategorijā ieguvušas otro vietu. Viņu sniegums bija ļoti izjusts un emocionāli ļoti aizkustināja klausītājus, un arī es varēju to just."
Septiņu vērtētāju komandā darbojās arī starptautiski pazīstamais igauņu diriģents Tenu Kaljuste. Kādas ir viņa domas par šo konkursu? "Šis konkurss ir īpašs ar to, ka tā auditorija līdz ar televīzijas un radio skatītājiem un klausītājiem pārsniedz divus miljonus. Turklāt desmit fināla minūtēs, kas katram korim atvēlētas, mēs dzirdam ļoti dažādu mūziku – tas arī ir tas atšķirīgais no ierastajiem konkursiem," skaidro Kaljuste. Viņš neslēpj, ka tieši latviešu meitenes bijušas viņa favorītes: "Ja godīgi, latviešu ansamblis bija mans šī vakara favorīts. Man ļoti patika viņu programma, kas bija man pilnībā nezināma. Uzskatu, ka tie bija ļoti labi darbi! Tajā pašā laikā gan horeogrāfija, gan visas detaļas bija tik pārdomātas, ka veidojās organisks priekšnesums."
Uz minējumu, ka ansambļa priekšnesumam par labu nav nākusi zāles akustika, Tenu Kaljuste piebilst, ka akustiskie apstākļi visiem bijuši līdzīgi. "Protams, šī programma labāk skanētu baznīcā, bet mūziķiem tomēr jāmāk uzstāties jebkuros apstākļos, turklāt šī ir skaista zāle...
Galvenais, lai "Anima Solla" meitenes uzticas sev un daudz nepārdzīvo par situāciju. Viņas ir uz pareizā ceļa."
Apmierināt trīs maņas
"Anima Solla" 20 gadu pastāvēšanas vēsturē konkursu pieredze ir iespaidīga – veseli astoņpadsmit! Kā uz tā fona izskatās Barselona un šis koru ierakstu konkurss? "Šis ir diezgan grūts konkurss," uzsver grupas vadītāja Mārīte Puriņa. "Vienmēr savām dziedātājām esmu sacījusi – ja gribam kaut ko publikai pavēstīt, mums vispirms jāsaprot, kas tad ir šis klausītājs un skatītājs. Jo koncertā skatītājs grib dzirdēt, redzēt un just.
Lūk, trīs maņas! Skatītāju apmierināt ar skaņu, kustību un atdevi – tas ir mūsu moto," skaidro Puriņa.
Viņa arī uzsver: "Šajā konkursā sapratām, ka virsmērķis – tas ir Eiroradio konkurss. Tātad ir cilvēki, kuri klausās, taču tajā pašā laikā klātesošā publika atnākusi ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt. Šie dubultie uzdevumi – apmierināt gan radioklausītājus ar perfekto skaņu un kvalitatīvo skanisko izpildījumu, kurā ielikta arī dvēsele, tai pat laikā saprotot, ka televīzijai vajadzīgs kas pilnīgi cits (attieksme, kustība, emocija) – to visu apvienot ir tiešām diezgan grūts uzdevums. Gribētos cerēt, ka šajos sarežģītajos, grūtajos apstākļos diezgan labi ar šo uzdevumu tikām galā, jo teikšu godīgi – šī zāle akustiski nav draudzīga vokālajām grupām, īpaši tad, ja tās nav skaitliski lielas. Jāiespringst uz tehniku, lai varētu tikt cauri akustiskajam aizkaram. Jau pēc konkursa noskatoties televīzijas ierakstu, saprotu, ka savu uzdevumu esam veikušas diezgan labi. (..) Jebkura šāda pieredze ceļ augstāk varēšanas latiņu. (..) Kopumā šis laiks bija brīnišķīgs – izbaudīt ko tādu, ko ikdienas rutīnā nespēj uztvert."
Vārds komponistiem
Kā sadarbību ar vokālo grupu vērtē komponisti Rihards Dubra un Rihards Zaļupe, kuru mūzika tika izvēlēta konkursa finālam Barselonā?
"Esmu dzirdējis meitenes sakām, ka es viņām piedāvājot izaicinājumus," sirsnīgi pasmaida Dubra. "Bet viņas arī man vienmēr piedāvājušas izaicinājumu ar to, ka es uzrakstu sarežģīti, un viņas to var izdziedāt! Un tad man uzreiz bijusi vēlēšanās – nu, tad vēl drusciņ sarežģītāk uzrakstīt un paskatīties, kas sanāk. Un atkal var! Šī ļoti pozitīvā sacensība mūsu vidū bijusi viena no pamatlietām, kas man radījusi lielu interesi un vēlmi viņām rakstīt."
"Atzīšos, ka "Anima Solla" bija pirmais vokālais ansamblis, kam uzrakstīju skaņdarbu – tas gan bija Ziemassvētku skaņdarbs, kas labi aizgāja, pat uzvaru guva kādā konkursā," atminas Zaļupe. "Pēcāk arī tika pasūtināts skaņdarbs "Lietus meža dziesmas" – trīsdaļīgais cikls, kura otrā daļa ir īpaša un meitenēm patīk atskaņot: esmu ļoti priecīgs un laimīgs, ka šis skaņdarbs turpina dzīvot! Prieks arī, ka meitenes joprojām mēģina šajā darbā atrast ko jaunu. Kā komponists esmu par to ļoti gandarīts."
Grupas priekšnesumu Barselonā Rihards Zaļupe vērtē atzinīgi. "Varēja dzirdēt, ka apstākļi liek forsēt dziedājumu. (..) "Anima Solla" tur savu noteiktu muzikālo virzību, nebaidās atklāt ko jaunu. Nāk līdzi savs rokraksts, kuru uzreiz iespējams atšķirt."
Pamatmērķis nav mainījies
Kāds īsti ir "Anima Solla" ilggadības noslēpums, un kā iespējams, ka šajā ansamblī tik labi kopā jūtas sievietes ar ļoti dažādām interesēm mūzikā (grupā dzied kordiriģentes, senās mūzikas un alternatīvās dziedāšanas piekritējas, komponistes, pedagoģes, žurnālistes un tulkotājas)? Ar kādu mērķi ansamblis 1998. gadā tika dibināts, un vai pa šo laiku mērķis ir mainījies?
"Pamatmērķis nav mainījies," apgalvo Mārīte Puriņa. "Dziedāšana nav mūsu pašmērķis. Ar lielu pietāti izturos pret skatuvi – tā ir svēta vieta, un, ja reiz esi izredzēts uz tās atrasties, tad tikai tāpēc vien, ka tev ir, ko teikt. Un, lai tev būtu, ko teikt, sevi jāpilnveido, jāaudzē, jāmāca, jāpiepilda.
Un tikai tad, kad esi kā pilns trauks līdz malām, tu vari izlīt pār klausītājiem."
Grupa lielākoties pievērsusies nopietnām kompozīcijām, un repertuārā tikpat kā neatrast izklaidējošus opusus. Šai sakarībā ansambļa vadītāja neslēpj: "Esam domājušas par to, ka, būdamas pietiekoši profesionālas, varētu pelnīt naudu un dziedāt to, ko skatītājs pieprasa, bet esam ātri sapratušas, ka tas nav mūsu ceļš, tas mūs nedara brīvas! Mūs brīvas dara tas, ka varam dziedāt to, kas mums pašām patīk, un tas savukārt ne vienmēr ir tas, kas ļoti patīk klausītājam. Bet tā ir mūsu brīvība darīt to, kas dara laimīgu. Esam iegājušas raibajā, interesantajā latviešu mūzikas laukā.
Un tā ir mūsu brīvība – izvēlēties."
"Anima Solla" skaņu klausītājs atpazīst. Puriņa prāto – tas tāpēc, ka pamatlietas un vērtības gadu gaitā saglabājušās. "Skaņas veidošanas maniere, kultūra, domāšanas veids, attieksme ir tas, kas katru dziedātāju ļauj identificēt ar "Anima Solla". Ikkatrai jaunai dziedātājai grupā ienākot, ātri vien jāapgūst gan zīmīgā dziedāšanas maniere, gan domāšanas veids."
Mārītes Puriņas darba stilu no sirds slavē ansambļa dalībnieces.
Kristiānai Krievai ir maģistra grāds kordiriģēšanā, šobrīd pati vada bērnu korus un ansambļus, tāpat nodarbojas ar pedagoģiju un piedalās arī baroka kora projektos.
Nora Vanaga ir jaunākā ansambļa dalībniece, šobrīd studē Kultūras Akadēmijas maģistrantūrā kultūras menedžmentu, bet pirms tam studējusi muzikologos Mūzika Akadēmijā, kā arī pabeigusi kordiriģentus Jāz.Mediņa mūzikas skolā.
Agneta Krilova-Bērziņa plašāk zināma kā komponiste, kura gatavojas nākamgad svinēt jubileju ar autorkoncertiem un šobrīd raksta Otro simfoniju kamerorķestrim Sinfonietta Rīga. Agnetai ir diploms mūzikas terapijā un viņa vada arī projektus Emīla Dārziņa mūzikas skolā.
Sniedze Prauliņa šobrīd veido solo karjeru, kas rezultējusies jau divos albumos. Viņai ir daudzu gadu pieredze korī Ave Sol, tāpat Sniedze spēlē flautu un raksta pati savu mūziku.
Sintija Šmite-Smidrovska ir kordiriģente un Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāja.
Situācijā, kad kolektīvā ir ļoti daudz profesionālu cilvēku ar lielu pieredzi, katram ir savs pienesums darba procesā. Tajā pašā laikā ansambļa vadītājs viennozīmīgi ir tas, kuram jāspēj visu personību spēkus apvienot, vienlaikus veidojot savu vīziju par šo ansambli un norādot tā virzienu. Citādi ceļš var aiziet uz ļoti, ļoti dažādām pusēm. Tāpēc svarīgi, ka ir tāds cilvēks kā Mārīte Puriņa, kura uzklausa savu dziedātāju pienesumu un spēj to apvienot vienotā ceļā. Turklāt Puriņa esot ļoti toleranta.
Un vēl ansambļa dalībnieces prāto, ka šobrīd esot ļoti moderni runāt par piesaistes terminu audzināšanā starp vecākiem un bērniem. Lūk, Mārīte Puriņa tad arī esot pozitīvās disciplinēšanas paraugs! Viņa lepojas ar dziedātājām, gatava tās uzklausīt un viņām tic. Turklāt viņa ir lieliska profesionāle, kura pārredz starptautisko kopainu, un viņai ir ļoti laba intuīcija, kuras dziesmas izvēlēties.
Lielais Noslēpums
Visbeidzot, kas īsti ir vokālās grupas "Anima Solla" ilggadības noslēpums? "Pirmkārt, repertuārs, vēlme dziedāt, vēlme sevi izaicināt un atdot mūzikai," uzskata Puriņa. "Jā, mēs šo divdsmit gadu laikā esam ļoti mainījušies.
Savā jubilejā saskaitījām, ka kopā esam 35 dziedātājas! Un "Anima Solla" patiesībā ir dzīvesveids – tas nevar būt ilgstošs, jo paņem tevi visu...
Tas var būt uz kādu brīdi, bet tajā brīdī, kad esi "Anima Solla", saproti, ko tu dari, kāpēc tur esi, ko dziedi un ko tu gribi ar to vēstīt cilvēkiem. Protams, mūsdienās ir ļoti grūti ilgstoši noturēt vienu un to pašu sastāvu – brīžiem tas mainās ik pa pusgadam vai gadam. Un katram nākamajam atnācējam ir arvien grūtāki un grūtāki uzdevumi, jo viņam jāielec vecajā repertuārā plus vēl jāiemācās jaunais. Tas ir liels izaicinājums un cilvēki, kas uz grupu atnāk, saprot, kas būs jādara, un ir gatavi tam. Tas, ko meitenes šeit iegūst, ir krietna pieredze, kas viņām pēc tam noder tālākajā profesionālajā dzīvē.
Lepojamies ar to, ka "Anima Solla" ir tāda mazliet laboratorija profesionālajiem kolektīviem –
esam izaudzinājuši ļoti labas altus Latvijas Radio korim un ļoti labus soprānus Valsts akadēmiskajam korim "Latvija", arī labus dziedātājas korim "Ave Sol".
Domāju, ka pieredze, ko meitenes guvušas "Anima Solla", noderēs viņām visu turpmāko dzīvi."
