Tā kā novembris ir Ojāra Vācieša mēnesis, atzīmējot gan dzejnieka astoņdesmito dzīves, gan trīsdesmito nāves gadskārtu – un "Klavierkoncertu" dēvē par Vācieša ģeniālāko sacerējumu, Artura Maskata dziesmās ar Ojāra Vācieša dzeju skan gan jūtu vieglums un ironiska smeldze, gan pat dramatisku emociju virpulis.
Latvijas Nacionālajā operā Ojāra Vācieša Klavierkoncerts iesākās ar klusuma brīdi.
Artura Maskata sacerētais Ojāra Vācieša "Klavierkoncerts", kas pirmoreiz tika uzvests Dailes teātrī pirms desmit gadiem, vakar uzmirdzēja pavisam citā toņkārtā un ar citiem akcentiem, bet radošā komanda tā pati - Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā, kā arī režisors Mihails Gruzdovs un scenogrāfs Andris Freibergs, un, protams, Ojāra Vācieša vārds un balss.
"Tas bija laiks, kad vajadzēja ieklausīties šī brīža sajūtās un arī Vācietis palīdzēja," norāda Sigvards Kļava . "Tur ir tas lielums, ka viņā var sameklēt jebkura brīža būtisku spēku."
Sakarā ar traģēdiju gribējās uztaisīt kaut ko labu, godīgu un patiesu, jo, kā teica kāds mācītājs, - ļaunums nāk tad, kad tu nepaspēj izdarīt kaut ko labu," stāsta režisors Mihails Gruzdovs.
Veļu laiks, Ojāra Vācieša piemiņas mēnesis, bet visvairāk - pēdējo dienu traģiskie notikumi, iepriekš iecerēto izrādi radošajai komandai lika pārradīt burtiski divu nakšu laikā. Tāpēc šo var uzskatīt par unikālu koncertizrādi, kas nekad vairs neatkārtosies. Bet Ojāra Vācieša atstātais mantojums paliek un mūsu spēkos ir to apjaust, saglabāt vai atklāt sev no jauna.
"Ir sajūta, ka Ojars Vācietis ietekmē un iespaido manu dzīvi, ietekmē daudzas manas sajūtas un pat lēmumus! Bieži vien Vācieša daiļrade ir līdzīga Svētajiem Rakstiem, kas sniedz ļoti būtiskas atbildes tad, kad dvēseli tas ir ļoti nepieciešams," uzskata Sigvards Kļava.
Ojāra Vācieša mēnesis ar izrādēm, atmiņu vakariem, izstādi un dzejas lasījumiem vēl turpinās.
