Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Par to jau padomāju, stāstot par norvēģu kultūras būvēm un izcilo Oslo operas namu. Tieši laiks Oslo un kopā ar Oslo filharmonijas orķestri Marisa Jansona radošajā karjerā ir visilgākais – 21 gads. Pēc puslegālas emigrācijas no PSRS 1979. gadā līdz 2000. gadam. Divos gadu desmitos Maestro ar Oslo orķestri bija sasniedzis izcilu kvalitāti un īpašu sapratni. Viņš 20 gados neatlaida nevienu mūziķi un jokoja, ka visi kopā aiziešot pensijā. Bija radīti pasaulē atzīti ieraksti un nospēlēti neaizmirstami koncerti. Turpinājumam – un tāda bija gan orķestra mūziķu, gan diriģenta vēlme – bija vajadzīgs kāds īpašs stimuls.
Lai arī Jansons ieradās Oslo tikai divus gadus pēc pilsētas koncertzāles atklāšanas 1977. gadā, Maestro pēdējos gadus izaugsmes iespējas saskatīja tieši jaunas koncertzāles būvniecībā.
Sarkanbrūnā koka panelējumā tērptā zāle 1600 vietām nebija apveltīta ar izcilu akustiku – jaunas zāles būvniecība vai esošās pārbūve bija Maestro sarunas temats ar Oslo pilsētas vadību. Bez rezultāta.
Darbs ar Pitsburgas orķestri līdz 2004. gadam ASV bija izcils piedāvājums. Orķestra mājvieta, vēsturiskā "Heinz Hall" ar 2661 vietu un teicamu akustiku! Un tomēr tā nebija vecā pasaule.
Jansons atgriezās Eiropā 21. gs. sākumā nebijušā statusā – kā Amsterdamas karaliskā "Concertgebouw" un Bavārijas radio simfoniskā orķestra galvenais diriģents. Divi izcili orķestri un viens galvenais diriģents! Bet orķestru koncertzāles bija ar atšķirīgu kvalitāti. Ja Amsterdamas zāle ir starp pasaules skanīgākajām, tad to nevar teikt par Bavārijas radio simfoniskā orķestra mājvietu. Un Minhenē ir veseli četri orķestri! Jansons intervijā Florianam Zinnekeram saka, ka labās koncertzāles izglīto orķestri, bet tādu ir maz, zālēm jābūt ar savu siltumu, skaņas skaistumu un vibrāciju, nemaz nerunājot par obligātiem tehniskiem parametriem. Orķestra vizuālais kontakts ar skatītājiem arī ir īpaša kvalitāte. Minhenes Herkulesa zālē ir daudz problēmu.
Un tad Bavārijas Ministru prezidenta teiktais neilgi pēc Jansona ierašanās Minhenē, šķiet, 2004. gadā: "Ar latviešu Maestro Marisu Jansonu man bija pēdējo gadu dārgākā saruna – viņš paģēr, ka Minhenē jābūvē jauna koncertzāle!"
Tad seko Marisa Jansona iniciētas izpētes un analīzes, neveiksmīgs konkurss, Jeila Universitātes studentu speciāli Bavārijas radio orķestra mājvietai veltīti darbi slavenā Frenka Gerija vadībā, bet jaunas koncertzāles nav.
Nīderlandes karalienes vizītes Latvijā centrālais notikums bija Amsterdamas "Concertgebouw" orķestra ierašanās ar Jansonu pie diriģenta pults. Bet Operā.
Centienos tikt pie savas Nacionālās koncertzāles mēs sakām, ka dosim tai Marisa Jansona vārdu. Bet tad jau jābūt samērībai ar Jansona diriģenta ģēniju, tad jābūt šim īpašajam arhitektūras žestam un kvalitātēm. Vai pusnojauktu un pārbūvētu Politiskās izglītības namu sauksim par Marisa Jansona koncertzāli?
Var jau cerēt uz necerētu veiksmi šajā procesā, bet droša pamata tādai cerībai nav.
Maestro aizgāja, sevi piepildījis mūzikā, bet savu koncertzāli nesagaidījis ne Oslo, ne Minhenē, ne Rīgā.
