Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Kaut arī pēdējā piecgadē mandolīnu – šo interesanto strinkšķināmo instrumentu – iemīļojuši un sākuši spēlēt krietns pulciņš Latvijas iedzīvotāju, nevarētu teikt, ka tas ir plaši atpazīstams un iecienīts mūzikas instruments.
Pirms gadiem desmit situācija ar mandolīnu bija pavisam "pamirusi" – to nespēlēja folkloras kopas, to nespēlēja tautas mūzikas kapelas, nedz arī citi muzikanti. Kad kāds etnomuzikologs tās spēli mēģināja citiem demonstrēt, tad lielākoties klausītāji mandolīnu neatpazina vai sauca par slāvu instrumenta balalaikas māsu. Tomēr,
pārcilājot vecus preses materiālus un senas fotogrāfijas, nu jau droši varam apgalvot, ka mandolīna ir pilntiesīgs latviešu tautas mūzikas instruments – pagājušā gadsimta sākumā un līdz pat 50. gadiem tas bijis tautā iemīļots.
Gan tāpēc, ka viegli apgūstams, gan tāpēc, ka salīdzinoši lēts un arī – ērti pārnēsājams, jo neliels izmērā.
Par to, ka droši mandolīnas varam pieskaitīt mūsu tautas mūzikas instrumentu pulkam, liecina vairākas pazīmes. Kā raksta etnomuzikologs Ilmārs Pumpurs biedrības "Skaņumāja" izdevumā "Tradicionālās mandolīnas spēle", Latvijā mandolīnas plaši sāka parādīties 19. gadsimta beigās. Sākotnēji vairāk pilsētas smalkajā sabiedrībā, bet pavisam drīz arī tradicionālo mūzikas ansambļu jeb kapelu sastāvos. Piemēram, 20. gadsimta 30. gados Rīgas krievu prese rakstīja par "vectēvu laiku" kadriļu dejošanu pie "pašķidras mandolīnas strinkšķināšanas".
20. gadsimta sākumā mandolīnu cienītāju skaits jau bija pieaudzis tiktāl, ka tie sāka apvienoties mandolīnu ansambļos un pat orķestros.
Ar brīnišķīgu bildi nesen "Facebook" dalījās Saldus vēstures un mākslas muzejs: 1928. gada attēlā redzams Pampāļu pamatskolas mandolīnu orķestris patiešām iespaidīgā sastāvā – vairāk nekā 50 jauniešu!
Arī Iecavā darbojušies vismaz divi mandolīnu orķestri – ir gan fotogrāfijas, gan arī stāsti no cilvēkiem, kas tajos muzicējuši.
Šķiet, vai ikviens Latvijas iedzīvotājs arī var lepoties ar kādu senci, kas reiz bērnībā spēlējis mandolīnu vai atceras, ka viņa radagabals vai kaimiņš labprāt strinkšķinājis to.
Kaut arī Latvijā daudz spēlētas Vācijā, Itālijā un citur gatavotās mandolīnas, arī šeit, uz vietas, kā raksta Ilmārs Pumpurs, darbojušies vairāki instrumentu meistari – A. Ieviņš, V. Saulītis, O. Zutis, kā arī salīdzinoši daudzi lauku amatnieki. Tam kā pierādījums ir visā Latvijā atrastie instrumenti. Tas ir vēl viens apliecinājums tam, ka mandolīnas bija ļoti iecienīts tautas mūzikas instruments vēl pirms 100 gadiem.
Līdz ar Ilmāra Pumpura un biedrības "Skaņumāja" aktivitātēm mandolīnas kā tautas instrumenta izplatība šobrīd Latvijā ir atdzimusi –
tās spēli apgūst bērni tautas mūzikas nometnēs, folkloras kopās, arī pieaugušie tautas mūzikas instrumentu kursos.
Mandolīna atkal atradusi vietu tautas mūzikas kapelās, kur tiek spēlēta kopā ar vijolēm, basi, ermoņikām, kā arī ar lielu mīlestību un aizrautību skan manis vadītajā mandolīnistu ansamblī "Tarkšķu mandolīnisti", kur darbojas ap 15 bērnu un jauniešu, kurus vieno mīlestība uz šo savdabīgi un interesanti skanošo tautas mūzikas instrumentu – mandolīnu.
