Ērģelnieka maizes darbs vairākumā gadījumu ir spēlēšana baznīcā, dievkalpojumos. Arī Alfrēds Kalniņš nebija izņēmums. Viņa spēles mākslu Rīgas Domā savulaik speciāli ir gājuši klausīties jaunie mūziķi, arī diriģents Haralds Mednis, kurš, starp citu, vidusskolas gados mācījies Alfrēda Kalniņa mūzikas studijā.
Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Kā stāstījuši laikabiedri, dievkalpojuma laikā Alfrēdam Kalniņam uz ērģelēm ir bijusi tikai dziesmu grāmata ar korāļu tekstiem – un, izejot no teksta satura, viņš ir veidojis korāļu apdares, jo visas melodijas bijušas galvā.
Mūža otrajā pusē Alfrēds Kalniņš šīs savas korāļu apdares ir pierakstījis, bet zinātāji saka, ka tā ir tikai patāla atblāzma no tā, kas ir bijis dzirdams improvizācijās.
Starp citu, Alfrēds Kalniņš korāļus ir spēlējis diezgan raitā tempā, tāpēc viņam bijusi opozīcija dažu gados vecāko draudzes dāmu aprindās. Komponists Helmers Pavasars stāstījis par piedzīvotu muzikālu dueli –
vienreiz Rīgas Domā Alfrēds Kalniņš spēlē un dzird, ka viena dāma dzied tikpat skaļi, kā viņš spēlē, tikai uz pusi lēnāk. Kalniņš pielicis reģistrus klāt, dāma dziedājusi skaļāk.
Atkal pielicis reģistrus, dāma arī kāpinājusi decibelus. Beigās korāli Alfrēds Kalniņš ir beidzis uz volleswerk – visām balsīm (tutti), bet dāma pēc tam vēl gandrīz vai ķērkusi korāļa puspantu.
Alfrēda Kalniņa muzikālajā mantojumā ir 15 oriģināldarbi ērģelēm, arī Variācijas par Jāņa Kalniņa tēmu ("Lai līgo lepna dziesma"), bet pati apjomīgākā kompozīcija ir Variācijas par Jāzepa Vītola tēmu. Daudzējādā ziņā tas ir ļoti simbolisks opuss. Variācijas tapušas 1949. gadā, divus gadus pirms autora aiziešanas mūžībā. Tas ir komponista pēdējais un plašākais ērģeļdarbs, kurā koncentrēta ilgajos darbības gados uzkrātā komponista, ērģelnieka, improvizatora pieredze. Reizē tas ir arī kā ticības apliecinājums, jo cikla pamatā liktā tēma ir korālis "Jēzu, saule mana". Un vēl – tas ir Jāzepa Vītola komponēts korālis, turklāt viens no Latvijas brīvvalsts laikā luterāņu draudzēs visvairāk dziedātajiem. Bet Jāzeps Vītols, latviešu mūzikas pīlārs, savas šīs zemes gaitas ir beidzis.
Par darbu pie Vītola variācijām savā 70. dzimšanas dienā Alfrēds Kalniņš raksta savā dienasgrāmatā 1949. gada 28. augustā: "28. VIII. Jau maijā i Mediņu. i Zālīti no Komponistu savienības, i Grīnfeldu no Filharmonijas biju lūdzis manu 70. dzimšanas dienu atstāt bez ievērības — šādas un līdzīgas dienas uzskatīdams varbūt tikai par tuvinieku interesi skarošiem notikumiem, privāta rakstura — brīdinot, ka neieradīšos ne koncertā, ne "goda aktā", nepieņemšu nedz sakolektētu naudu, nedz veltes, bet noteikti izbraukšu uz Igauniju vai Lietuvu.
Ārēji nebija ne mazāko pazīmju kaut kādiem jampadračiem ap mani, a la Melngaiļa, Endzelīna u. c. vīru 75 g. dzimšanas dienās. Tamdēļ arī neizbraucu, bet, pie Mellužu mājas durvīm piespraudis zīmīti ar tekstu "izbraucis", 22., 23. un 24. augustu [VIII] pavadīju Rīgas dzīvoklī.
Paņēmu līdz jaunās variācijas par Vītola tēmu, kuras tur krietni izrevidēju, spēlējot uz klusināta pianino sievas patālā istabā, lai mani ārpusē pie parādes durvīm nedzirdētu uz flīģeļa salonā muzicējam. Viss izdevās, lai gan pēc avīžu iznākšanas laika priekšpusdienās, kurās bija īsi aizrādījumi uz manu dzimšanas dienu, laikam pastnieki jeb apsveicēji pie durvīm un arī pie tālruņa ļoti bieži zvanīja. Neliku sevi traucēt un 3 dienas neatsaucos, kamdēļ variācijas pamatīgi izrevidēju. 25. augustā [VIII] atņēmis sētniekam telegrāfa kantorī un konservatorijā nodotās vēstules, telegrammas un puķes, devos uz Mellužiem, kur daži apsveicēji tomēr ieradušies.
Pateicības vēstulīšu, 82 skaitā, rakstīšana mani nodarbināja 13 stundas, pa divām dienām sadalot: vizītkartēm un labam papīram pietrūkstot, izpalīdzoties ar Mellužu pasta veikalā sadabūtām ļoti primitīvām aploksnēm un papīrloksnītēm. [..]"
Vītola variāciju cikla XI variāciju – Sēru maršu – komponists pats instrumentēja simfoniskajam orķestrim, ar piezīmi, ka tas atskaņojams tad, kad Jāzeps Vītols tiks pārapbedīts Latvijas zemē. Jāzeps un Annija Vītoli uz mūžīgu palikšanu atgriezās 1993. gadā, taču par Sēru marša atskaņojumu šī notikuma organizatori bija pavisam piemirsuši.
