Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Andrē Šenjē bija 18. gadsimta franču dzejnieks, diplomāts un politiskais žurnālists, kas vienlīdz kritizēja gan monarhistus, gan asiņaino revolūcijas teroru, iestājoties par morālo veselumu pāri visam. Gan dzīvē, gan Luidži Illikas libretā Andrē Šenjē tiek piespriests nāvessods zem giljotīnas asmens.
Šenjē loma rakstīta spinto tenoram – spēcīgai un vīrišķīgai balsij ar metāliski spožām, bez piepūles sasniegtām virsotnēm augstā tesitūrā. Plasido Domingo reiz izteicies, ka Andrē Šenjē ir, iespējams, grūtākā tenora partija, taču noteikti arī viena no skaistākajām. Operas pēdējā cēlienā ir tenora emocionālākā ārija Un bel di del maggio ("Kādā skaistā maija dienā") – viens no Šenjē pēdējiem dzejoļiem, ko viņš nolasa, gaidīdams savu nāves stundu, un tajā ir rindas "Ak, dzejas dieviete, aizdedzini vēl liesmu, kura, dzīvi kvēlodama, no sirds pārvēršas vārsmās, lai arī dzejnieka gars jau kļuvis salts nāves priekšā."
Starp latviešu tenoriem leģendārs Andrē Šenjē ir Jānis Vītiņš – viens no izcilākajiem 20. gadsimta 20.–30. gadu latviešu dziedātājiem ar veiksmīgu karjeru Eiropas opernamos, galvenokārt Vācijā – Desavā, Berlīnē, Leipcigā un citur.
Rīgā Andrē Šenjē lomu Vītiņš dziedājis divreiz – 1928. un 1937. gadā. Tās arī ir vienīgās reizes, kad opera tikusi iestudēta Latvijas Nacionālajā operā. 1928. gadā kritiķis Eduards Ramats par Vītiņu raksta: "Jaunais dziedonis spīdoši izturēja grūto pārbaudījumu, parādīdams savas balss izcilās īpašības. Nopietnā darbā veidojies, Vītiņš ar šo partiju uzstājās kā rutinēts spēks. Viņa tenoram kā tembra, tā plašuma ziņā [piemīt] visas saistošās īpašības."
Tenora Jāņa Vītiņa biogrāfijā līdzās spilgtai opermākslinieka karjerai Eiropā ir arī militārais dienests – Pirmā pasaules kara laikā krievu, pēc tam Latvijas armijā 1919. gadā, vēlāk Vītiņš organizē zemessargu mācības, formē brīvprātīgo rotas, dien militārajā policijā un 8. Daugavpils kājnieku pulkā. 1940. gadā padomju okupācijas sākumā Jānis Vītiņš iesaistījās pretošanās kustībā "Tēvijas sargi", tika apcietināts un apsūdzēts spiegošanā Vācijas labā.
Staļingradas garnizona kara tribunālā viņu notiesā uz nāvi par dzimtenes nodevību gluži kā Andrē Šenjē operā. 1941. gadā pirms nošaušanas Astrahaņas cietumā Vītiņš lūdz atļauju nodziedāt Andrē Šenjē āriju, un tā viņam tiek dota.
Jānis Vītiņš ir latviešu Andrē Šenjē, kas sava likteņa dēļ padomju laikā tika pilnībā izdzēsts no latviešu opermākslas vēstures.
Pirmoreiz pēc 1937. gada opera "Andrē Šenjē" skatuves iestudējumu piedzīvoja 2018. gadā Siguldas Opermūzikas svētkos.
Vai zini?
