“Ir tāda sfēra, kurā tu vari mūziku konservēt un uzlabot. Un, ja cilvēkam par to ir interese, viņš vienkārši pa to ceļu aiziet,” saka skaņu režisors Kārlis Pinnis, kura augstskolas diplomā ir rakstīts “kordiriģents”. Viņš skolojies pie Imanta Kokara, ilgus gadus bijis kora “Ave Sol” dziedātājs, bet jau kopš skolas gadiem un tēva uzdāvinātā pirmā magnetofona viņa kaislība bija tieši skaņu ieraksti. Vissavienības skaņuplašu firmas “Melodija” Rīgas ierakstu studijā Reformātu baznīcā viņš nonāca īsi pēc augstskolas.
“Un tā es kopš 1973. gada biju “Melodijas” kadrs. Pēc tam strādāju radio, tad atpakaļ uz skaņu ierakstu studiju. Tā nu es visu mūžu pa skaņu ierakstiem dzīvojos,” stāsta Pinnis.
Viņa kontā ir gan daudzi septiņdesmito un astoņdesmito gadu populārās mūzikas ieraksti – grupas “Modo”, “Credo”, “Eolika” skaņuplates, Gunāra Rozenberga leģendārais albums “Laura”, Raimonda Paula mūzikls “Māsa Kerija” un daudzi citi, gan klasiskās mūzikas pērles – Alfrēda Kalniņa opera “Baņuta”, Ineses Galantes debijas albums, Elīnas Garančas un Aleksandra Antoņenko pirmie ieraksti, un vēl un vēl. Bet pašu pirmo patstāvīgi veikto skaņu ierakstu Kārlis Pinnis atceras bez domāšanas.
“Pirmais bija Raimonda Paula “Manai dzimtenei”. Tas bija pagrūts ieraksts, jo bija jau fonogramma ar orķestri, tad koris un solisti – Viktors Lapčenoks un Nora Bumbiere. Ziniet, slapjām padusēm rakstīju, atbildība milzīga! Bet sanāca labi, pat platē iegāja. Tā ir iznācis, ka esmu pirmais, kas ierakstīja Paula “Manai dzimtenei”,” nosmejas vecmeistars.
“No kā veidojas labs skaņu ieraksts?" viņš vaicā un pats arī atbild: "Pirmkārt, ja tev ir materiāls, izpildītājs. Otrkārt, ja tu pats kaut ko saproti. Un, treškārt, ir tehnika, kas palīdz. Tāda, manuprāt, ir pareizā secība.”
Bet skaņu režisora arsenālā jābūt ne vien labai dzirdei, bet arī plašām zināšanām par tehniku, izrunu, mūzikas stiliem un cilvēka psiholoģiju, lai palīdzētu māksliniekam studijā justies brīvi.
“Kad es strādāju radio, daudzus no konservatorijas mēģināja ņemt, kas varētu strādāt. Bet tas laikam ir tāpat kā gleznotājam – es, piemēram, neko nevaru uzzīmēt. Bet, kam tas ir dots – perspektīva un viss pārējais, viņš to var izdarīt. Ar skaņu ierakstiem ir tas pats – tev ir jājūt tas ieraksts, kā ir pareizi, kā tas ir jāveido. Un, ja tu to nejūti, tad diemžēl nekas nebūs. Tad ieraksts būs plakans un neinteresants,” atzīst Kārlis Pinnis.
Skaņas ierakstus viņš veic joprojām, strādā arī ar klientiem ārzemēs. Šodien Piņņa lauciņš ir klasiskā mūzika.
“Nākot vecumam, to skaļo mūziku vairs negribas klausīties. Un es jau arī esmu klasiskais tips, nevaru ģērbties ar saplēstiem džinsiem. Tas man nepiestāv. Arī klasiskā mūzika man piestāv labāk. Ļoti daudz mājās klausos. Man ir televizors ar divām “Mezzo” programmām, es uz ausīm klausos koncertus un visu laiku trenēju ausis. Lai tad, ja mani izsauc uz ierakstu, es esmu gatavs. Tas ir kā sportistam – visu laiku jātrenējas, nevar atlaist!” mundri saka skaņu režisors.
Otrs “Zelta mikrofona” mūža balvas ieguvējs, dzejnieks Viks jeb Viktors Kalniņš neslēpj, ka balva mūzikas ierakstu jomā nākusi negaidīti.
“Atzīšos, biju pārsteigts. Nekad nebiju iedomājies, ka kaut kas tāds varētu gadīties,” nosmejas dzejnieks.
Ar Vika dzeju komponētas daudzas populāras Ulda Stabulnieka, Jura Kulakova, Zigmara Liepiņa un visupirms, protams, – Vika jaunākā brāļa Imanta Kalniņa dziesmas.
“Tā nu ir sanācis, ka daļa no manas profesionālās darbības, kā es dēvēju rakstniecību, ir materializējusies dzejā un dažkārt – arī dziesmu tekstos, ja izdalām šādu žanru. Tomēr gribas uzsvērt, ka šis žanrs ir ļoti margināls aspekts manā profesijā. Jo pamatā jau es strādāju ar dzeju, kas nav paredzēta mūzikai,” norāda dzejnieks.
Vika pirmā publikācija presē – dzejolis “Pasaciņa” – datēta ar 1968. gadu. Brālis Imants Kalniņš to sakomponēja ar nosaukumu “Smilšu rausis”. Kalniņa dziesmas ar Vika vārdiem izpildījušas grupas "Menuets", "Līvi", "Autobuss debesīs", "Turaidas Roze", tās skanējušas Liepājas, Nacionālā un citu teātru izrādēs.
“Nesen pa radio klausījos vienu raidījumu, kurā skanēja vairākas dziesmas ar maniem vārdiem. Tur bija Kulakova mūzika tekstam “Mēs pārtiekam viens no otra”, tur bija Ķiģeļa mūzika “Laika dziesmiņai” – “Laid, lai iet, laid, lai pulkstenis iet…”. Ar šo Ķiģeļa dziesmu ir kuriozs, jo interesanti, ka vispirms šo tekstu komponēja mans brālis. To pat ieskaņoja Latvijas Radio, un man vienu reizi laimējās to dzirdēt. Un tas pilnīgi atšķīrās no mūzikas, ko Ēriks Ķiģelis šim tekstam piekomponēja. Imanta mūzikai bija tāda kā austrumnieciska intonācija,” atceras Viks.
Mūzikas ierakstu gada balvu “Zelta mikrofons” pasniegs un mūža balvas ieguvējus suminās ceremonijā otrdien, 18. februārī, Dailes teātrī.
