Vērtē Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesore Vija Zaiga Kluša, žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps un topošā muzikoloģe Gunda Miķelsone.
Mans favorīts
Kurš no nominētajiem mūzikas notikumiem atstājis spēcīgāku iespaidu?
Pauls Raudseps: Man bija grūti izvēlēties starp nomināciju: Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, kas pagājušajā sezonā uz mani atstāja sevišķi spēcīgu iespaidu, man liekas, ka viņi tiešām ir spējuši gan programmas veidot ļoti interesantas, gan piesaistīt ārkārtīgi spēcīgus viesmāksliniekus. Arī vienkārši orķestris ar diriģentu Andri Pogu. Šostakovičs – komponists, pret kuru man ir dalītas jūtas, man viņa stīgu kvarteti ir ļoti aizkustinājuši, man dažas viņa simfonijas ļoti patīk, citas atkal mazāk, bet
Pogas interpretācijā Ceturtā simfonija bija fantastiska, tas bija tiešām viens no spilgtākajiem pagājušā gada iespaidiem.
No otras puses, "Karmelīšu dialogi", kas ir opera, ko esmu redzējis sen atpakaļ un kas man drausmīgi toreiz nepatika gan satura ziņā, gan arī kaut kā tā mūzika man toreiz neuzrunāja. Šoreiz operā es aizgāju ar tādiem diezgan "gariem zobiem". Domāju, ja reiz esmu redzējis un nezinu, vai man patiks. Bet šis iestudējums mani ļoti aizrāva.
Vija Zaiga Kluša: Man ļoti liels prieks, ka sakrīt ar nominācijas komisijas izvirzīto Pulenka operas "Karmelīšu dialogi" uzvedumu, kas, man liekas, tiešām bija notikums mūsu mūzikas dzīvē ar lielo burtu. Man liekas, ka šeit ir ļoti jāpateicas franču režisoram Busāram ar viņa komandu, kas padarīja šo uzvedumu ārkārtīgi kompaktu, skaistu, saprotamu, motivētu.
Es zināmā mērā gāju uz šo izrādi ar bažām, jo nedēļu pirms tam biju uz ''Metropoliten'' operas tiešraidi, arī "Karmelīšu dialogiem". Es pat esmu sajūsmā par mūsu uzvedumu, jo tur bija savādāka pieeja, tur varbūt nebija tā brutālā revolūcijas izpausme, te bija vairāk cilvēciskuma. Un dziedātāja, pirmoreiz es viņu dzirdēju, Perīna Madefa brīnišķīgi izpildīja lomu. Tas viss aizgāja līdz finālam, kas bija, protams, traģisks, bet šeit bija tik oriģināla režisora iecere tām karmelītu māsām sadoties rokās pusizģērbtām. Un vēl kustību režisore Elīna Lutce ļoti skaisti bija piestrādājusi, ka tas katrs nošaušanas kritiens bija kā tāda horeogrāfiski etīde.
Līdz ar to izrāde, protams, dramatiska un skumja, bet nebija tas depresīvais noslēgums, kaut kāds gaišums iekšā tajā. Tas man ļoti pārsteidza, ļoti patika, un, es domāju, ir vērts tādu izrādi visai pasaulei rādīt.
Gunda Miķelsone: Man noteikti pirmais vistuvākais būs gada koncerts, un tas būs klavieru kvarteta "Quadra" koncerts 30. oktobrī, kas notika festivāla "Arēna" ietvaros.
Visnotaļ patīkami pārsteidza mūziķu sniegums. Īstenībā pat nepārsteidza, tas jau bija sagaidāms. Visi četri ir ārkārtīgi talantīgi, un komplektā ar mūziku, ar izvēlētajiem skaņdarbiem tas bija vienkārši kaut kas fenomenāls. Pirms tam arī bija filma par Tālivaldi Ķeniņu, ko nebiju līdz šim iepazinusi, un tas uzreiz tā atsvaidzināja šo sajūtu par komponistu, par kuru varbūt vairāk lasīts grāmatās vai kaut kādos aprakstos pirms tam. Tad viņš pēkšņi parādījās kā dzīvs priekšā, un pēc tam arī Ķeniņa darbi "Quadras" atskaņojumā un arī Oskara Herliņa pirmatskaņojums, kas bija arī ļoti brīnišķīgs.
No citiem kolēģiem gan dzirdēju pretrunīgas atsauksmes, bet man personīgi ļoti patika.
Mans gada mūziķis
Kuru no individuālajiem sniegumiem vēlaties izcelt šajā gadā?
Vija Zaiga Kluša: Bieži vien tas mūziķis ir, teiksim, operā viens, kas mani ļoti aizrauj un noved līdz katarsei. Varbūt tā jau sen dzirdēta opera, bet kaut kāda jauna dvēsma nāk.
Es biju ļoti pārsteigta un priecīga, kad jau nezinu kuro reizi skatījos "Bohēmu" brīnišķīgā Pētera Krilova režijā. Skatos, Marsela lomā ir Rinalds Kandalincevs, es viņu nebiju pirms tam dzirdējusi. Un man patīk, patīk viņa balss, patīk viņa baritons, viņa spēle, viņa stāja, viņa dikcija. Es sāku par viņu interesēties, ko viņš vēl dzied un kā dzied, mēģināju tikt uz koncertiem, kur viņš dzied, un operām. Es par viņu balsotu abām rokām.
Gunda Miķelsone: Tas ir tīri personīgs viedoklis. Man gada mūziķis būs Aigars Raumanis, tāpēc, ka viņš ir mans skolasbiedrs un kā draugs. Tad ir citādas sajūtas – prieks par drauga paveikto, bet varbūt tas arī nav tik objektīvs viedoklis. Un nav jau tā, ka vienkārši laimes krekliņā piedzimis, bet kaut vai pēdējais Platona Buravicka Saksofona koncerts, nu tur tiešām ir liels darbs ieguldīts un ļoti pelnīti.
Edgaru Cīruli es tik labi nepazīstu. Viņš arī ir J.Mediņa Mūzikas vidusskolu beidzis, bet prieks, ka džeza mūziķi arī pamanīti, jo ne tik bieži vispār parādās. (..) Lai viņam arī veicas.
Mani novērojumi
Vai esat pamanījis kādu tendenci mūzikas dzīvē šīgada balvas kontekstā?
Pauls Raudseps: Man liekas, ka viena tendence simfoniskā orķestra kontekstā ir tas, ka LNSO 2019. gadā ir spējis piesaistīt ļoti daudz interesantus, spēcīgus interpretus viesus. Bet tas ir ne tikai simfoniskais orķestris. Arī festivāls "Rīga Jūrmala", protams, izcēlās uz to, ka mums bija iespēja noklausīties tik daudz dažādus pasaules līmeņa māksliniekus.
Varbūt man nav taisnība, bet man liekas, ka tieši pagājušais gads izcēlās ar to, ka mums bija iespēja dzirdēt ļoti daudzus gan ar pasaules vārdu, gan varbūt ne tik slavenus, bet tomēr ļoti izcilus interpretus, kas uzstājās Rīgā. Tas man liekas, ka ir liels ieguvums.
Vija Zaiga Kluša: Es nezinu, vai tieši balvas kontekstā, bet šā gada mūzikā es, protams, redzu patīkamo tendenci svinēt Bēthovena 250 gadus. Un tas ir ļoti daudz "Simfonietta Rīga" koncertos, ļoti daudz arī LNSO koncertos. Bēthovens ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem, un man ļoti patīk tas, ka šī tendence ir parādījusies.
Mana neizpratne
Kas raisa neizpratni šajā nominācijā kopumā?
Vija Zaiga Kluša: Es brīnos, kā šajā nominācijā nonākusi Imanta Kalniņa opera "Spēlēju, dancoju". Man liekas, ka režisore darījusi visu, lai neierindotu šo uzvedumu paliekošās vērtībās. Atšķirībā no dažiem muzikologiem, kuri sajūsminās par tautiskumu un latviešu simboliku, man jau sākumā "Kāzas Daugavmalā" uz degošās pils fona, kad Zemgus pazudis un Lelde meklē savu saderināto, kad viņš nav atrodams, nosēžos galda galā un ierauj no pudeles, tas man likās, tā prasti, maigi sakot.
Gunda Miķelsone: Man personīgi Aināra Rubiķa Artura Onegēra Trešās simfonijas interpretācija nelikās varbūt tik spēcīga, lai to ieliktu nominācijā "Par izcilu interpretāciju", bet es neesmu žūrijā un nezinu, žūrijai ir visas tiesības.
Bet tā nav neizpratne, nav tā, ka grozu galvu, ai-ai, kāpēc viņš ir šeit.
Ārpus borta
Vai vēlaties izcelt kādu mūzikas notikumu, kurš nav nominēts Lielajai mūzikas balvai?
Pauls Raudseps: Vēlētos pievērst uzmanību Georgijam Osokinam. Tas ir izpildītājs, uz kura koncertiem ar sievu vienmēr cenšamies iet, mēs esam ļoti aizrāvušies ar interpretācijām, kas, es zinu, bieži vien mēdz būt tādas neparastas, interesantas, oriģinālas, kas, iespējams, dažiem cilvēkiem nepatīk, bet mums tas liekas aizraujoši un interesanti.
Man sevišķi palicis prātā viņa koncerts šovasar Cēsīs. Viņš spēlēja komponistu, ko es labi pazīstu un kas man ļoti patīk, Skarlati, bet viņš spēlēja tik atšķirīgi un tādā veidā, kā es nekad nebūtu pat iedomājies, ka Skarlati var spēlēt, jo viņš man saistās ar tādu barokālu precizitāti. Un viņš Skarlati nospēlēja it kā tā būtu vasaras nakts mēnesnīca, kaut kas tāds pavisam pastelīgs un, es negribētu teikt - izplūdis, bet tāds mākoņains un romantisks. Bet interpretācija bija perfekta, man likās ļoti, ļoti atbilstoša tiem gabaliem, ko viņš spēlēja. Tas bija tāds atklājums, un arī atklājums bija Rahmaņinovs, kurš ir vēl viens no komponistiem, kas nav no maniem mīļākajiem, bet, man liekas, viņa interpretācija ir ļoti interesanta un saistoša.
Vija Zaiga Kluša: Nesen, novembrī, tāds negaidīts pavērsiens bija, kad viesojās un "Sinfonietta Rīga”spēlēja vijolnieks Enriko Nofrī, pēc tam mežragu spēlēja Hinterholcers ar Mocarta laika mežragu. Tas bija ļoti interesanta un ļoti skaisti.
Gunda Miķelsone: Koncerts, kas man arī pašai ļoti iespiedās atmiņā, bija no vasaras beigām, tas turklāt nebija Rīgā, tas bija festivāla "Sansusī" ietvaros. Pirmajā dienā atklāšanas koncerts, kurā muzicēja Ieva Saliete ar diviem Nīderlandes kolēģiem, blokflautistu un cilvēku, kas atbildēja par elektroniku. Viņi saspēlējās un tā visa kopējā atmosfēra – mežs, blokflauta, klavesīns un elektronika, kas vēl vairāk tieši īstajos brīžos pasvītroja to, kas tajā brīdī bija vajadzīgs, piemēram, putnu skaņu atveidus, vēja šalkoņu – tas viss radīja tādu netveramu iespaidu.
Vispār tās trīs dienas bija lietainas, aukstas, briesmīgas, viss bija slikti, bet tajā brīdī spīdēs saule.
Pauls Raudseps: Pagājušais gads kaut kādā veidā iezīmējies ar to, ka vai nu komponisti, kurus es labi pazīstu un mīlu, man tika atklāti kādā negaidītā faktūrā, vai arī komponistus, kas nav man nav tik tuvi, pēkšņi kāds atrada veidu, kā viņus man pasniegt tā, lai man viņi liktos interesanta un saistoši.
KONTEKSTS:
"Lielās mūzikas balvas 2019" pasniegšanas ceremonija notiks 25. februārī pulksten 19.00 Latvijas Nacionālajā operā. Tiešraidē ceremoniju varēs vērot sabiedrisko mediju portālā LSM.lv un vēlāk arī Latvijas Televīzijā.
Lielās mūzikas gada balvas 2019 nominanti
Gada uzvedums
- Fransisa Pulenka opera “Karmelīšu dialogi” Latvijas Nacionālajā operā, diriģents Mārtiņš Ozoliņš, režisors Vensāns Busārs (rīkotājs – Latvijas Nacionālā opera un balets (LNOB))
- Leonarda Bernsteina mūzikls “Vestsaidas stāsts” Cēsu pils parka estrādē, diriģents Andris Poga, režisors Viesturs Kairišs (rīkotājs – Cēsu Mākslas festivāls)
- Imanta Kalniņa opera “Spēlēju, dancoju” Latvijas Nacionālajā operā, diriģents Mārtiņš Ozoliņš, režisore Laura Groza-Ķibere (rīkotājs – LNOB)
Gada jaunais mākslinieks
- Pianists Edgars Cīrulis
- Dziedātāja Ilze Grēvele-Skaraine
- Saksofonists Aigars Raumanis
Gada koncerts
- Koncerts “Dialogs ar Mocartu” 18. janvārī Lielajā ģildē – soliste Irina Zaharenkova, Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” un diriģents Olari Eltss (rīkotājs – “Latvijas Koncerti”)
- Ērģelnieces Ivetas Apkalnas solokoncerts 27. jūlijā Ventspils koncertzālē “Latvija” (rīkotājs – “Kurzemes filharmonija”)
- Klavieru kvarteta “Quadra” koncerts “Ķeniņš un Quadra” 30. oktobrī Rīgas Reformātu baznīcā (rīkotājs – Jaunās mūzikas festivāls “Arēna”)
Balva par izcilu interpretāciju
- Dziedātājs Raimonds Bramanis – Tota loma Imanta Kalniņa operas “Spēlēju, dancoju” iestudējumā Latvijas Nacionālajā operā
- Diriģents Ainārs Rubiķis – Artura Onegēra Trešās simfonijas (“Liturģiskās”) atskaņojums 15. martā Lielajā ģildē (kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri)
- Pianists Vestards Šimkus un diriģents Atvars Lakstīgala – Sergeja Rahmaņinova Trešā klavierkoncerta atskaņojums 4. oktobrī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” (kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri)
Balva par izcilu sniegumu gada garumā
- Čelliste Gunta Ābele
- Dziedātājs Rinalds Kandalincevs
- Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris
Balva par izcilu darbu ansamblī
- Čellists Ivars Bezprozvanovs
- Ērģelnieks Aigars Reinis
- Pianists Mārtiņš Zilberts
Gada jaundarbs
- Andris Dzenītis “Leaves leaving Leipzig” vijolei un stīginstrumentu orķestrim, pirmatskaņojums 7. septembrī Dzintaru koncertzālē – Gidons Krēmers, “Kremerata Baltica” un diriģents Fuads Ibrahimovs
- Santa Ratniece “Pļavas”, pirmatskaņojums 18. novembrī VEF Kultūras pilī - orķestris “Rīga” un diriģents Valdis Butāns
- Gundega Šmite “Rītausmas dieve Ēosa”, pirmatskaņojums 20. septembrī Lielajā ģildē – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Andris Poga
