Šis Jaunās mūzikas festivāla "Arēna" mūzikas vakars, kurā uzstāsies arī saksofonu kvartets "Atomos", sola jaunas skaņveides iespējas, tembrālās nokrāsas, emocionālās izteiksmes nianses un 11 pirmatskaņojumus. Fascinējošās alta balss īpašniece Helēna Sorokina šobrīd dzīvo Vīnē. Viņas pirms pāris gadiem izteiktajam aicinājumam rakstīt kompozīcijas alta balsij bez pavadījuma, lai skaņās tulkotu pandēmijas laikā izdzīvoto emociju gammu, līdz šim atsaukušies jau vairāk nekā 30 dažādu tautību komponisti. Kaut programmā iekļauti arī citzemju autoru "vienatnes nokrāsu" iedvesmotie darbi, lielākais uzsvars te likts tieši uz latviešu komponistu veikumu – līdzās Andra Dzenīša un Līvas Blūmas darbiem skanēs arī Gundegas Šmites un Krista Auznieka mūzika, kā arī Edgara Raginska un vēl citu jaunākās kompozīcijas balsij.
Inta Zēgnere: Savulaik esat beigusi Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolu, kas šajās dienās svin 95. jubileju, un tālāk jau devusies pasaules ceļos papildināt meistarību. Kā tālāk ir veidojusies jūsu radošā dzīve un kāda tā ir šobrīd?
Helēna Sorokina: Pēc Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas beigšanas, kur absolvēju kordiriģēšanas klasi, devos uz Grācu, uz Austriju. Vienu gadu gan biju arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kas man arī ļoti, ļoti daudz devusi – gan visi profesori, gan skolotāji, gan arī kolēģi.
Tad devos uz Grācu, jo kādā brīdī sapratu, ka man vairāk gribētos dziedāt pašai, nekā stāvēt kora priekšā, lai gan kori joprojām ļoti, ļoti mīlu un tas bija kolosāls laiks – ļoti daudz ko iemācījos no cilvēkiem, kas bija man apkārt.
Un tā nu devos uz Grācu, kur ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādu operdziedāšanā. 2013. gadā mani uzaicināja dziedāt festivālā "Steirischer Herbst" – tas ir diezgan liels laikmetīgās mūzikas, mākslas un literatūras festivāls, kura ietvaros notiek arī muzikālā teātra kompozīciju konkurss, un katru otro gadu tiek iestudēta viena opera. Togad tā bija Dmitrija Kurļanska opera "Asteroīds 62", un es drīkstēju dziedāt vienu no galvenajām sieviešu lomām – Sievieti numur divi. Tas bija sākumpunkts manai mīlestībai uz laikmetīgo mūziku. Jau maģistrantūras laikā mani uzaicināja Kordula Burgi (Cordula Bürgi), tā ir diriģente no Šveices, kura Austrijā bija nodibinājusi vokālās mūzikas ansambli "Cantando Admont", kas specializējas ne tikai laikmetīgās vokālās mūzikas, bet arī senās mūzikas interpretācijā, un tā nu es joprojām tur esmu soliste. Un tagad pēdējais jaunums ir tas, ka esmu atgriezusies Grācas Mūzikas un tēlotājmākslas universitātē: no vienas puses kā doktorante, bet šajā pašā institūtā es tagad arī strādāju.
Projekts "Vientulības nokrāsas" gatavots jau vairākus gadus – kāds bija idejas sākums?
Vienā no "Cantando Admont" koncertiem pirmoreiz dziedāju Elizabetes Harnikas ciklu "Solo Ģertrūdei", ko dziedāšu arī Rīgas koncertā. Tas ir cikls solobalsij ar Ģertrūdes Steinas tekstiem. (..) "Cantando Admont" ir interesants ansamblis, mēs uzstājamies ne tikai kā ansamblis, bet arī kā solisti ar programmām, kurās viens pats dziedātājs sevi prezentē. (..) 2019. gadā sekoja uzaicinājums uz ASV, turp devos uz vairākiem mēnešiem, kur drīkstēju lasīt pāris lekcijas, Kalifornijas Universitātē Bērklijā, kur tiku aicināta uzstāties ar koncertprogrammu.
Nolēmu, ka pirmoreiz varētu riskēt un uzstāties ar absolūtu soloprogrammu bez jebkāda pavadījuma. Skatījos tālāk – domāju, jā, interesanti, šāda programma strādā!
Tajā bija arī Pētera Plakida darbi. Man pašai likās ļoti intriģējoši un interesanti, kādas krāsas pati savā balsī varu atrast ar šo skaņdarbu palīdzību. Sāku meklēt tālāk un konstatēju, ka nav nemaz tik daudz skaņdarbu alta balsij bez pavadījuma. Protams, ka ir Berio "Sequenza", ir pāris Šelsi darbu, bet daudz vairāk arī nekā nav. Sākās pandēmija… Atgriezos Vīnē, kur nu jau kādu laiku dzīvoju, un tā nu es izolācijā prātoju – interesanti, es taču varētu viena pati joprojām dziedāt, un to arī darīju pēc zināmas pauzes.
Pandēmijas sākumā gan man bija tāds periods, kad īsti nezināju, ko ar savu balsi iesākt: visi ir mājās, nu, kā es tā trokšņošu?
Apmēram trīs nedēļas nebiju īsti spējīga saņemties un sākt atkal trenēties, kaut ko iesākt ar savu balsi, bet pēc trim nedēļām pēkšņi tās slūžas bija vaļā, pēkšņi sāku dziedāt un sāku mācīties dažādas citas tehnikas un krāsas. Tā paša gada jūnijā uzrakstīju publisku vēstuli komponistiem ar lūgumu radīt repertuāru zemai sieviešu balsij bez pavadījuma. Sākumā domāju – interesanti, kas diez uz to atsauksies? Ar trīcošu sirdi šo vēstulīti nosūtīju saviem paziņām komponistiem. Un pāris dienu vēlāk jau dabūju pirmos skaņdarbus! Nevarēju noticēt savām acīm, biju ārkārtīgi pateicīga, ka tik daudzi atsaucās. Un tā nu es 2020. gada oktobrī pirmo reizi Grācas senākajā baznīcā varēju dziedāt veselu programmu, kas bija komponēta speciāli manai balsij.
Vai to komponistu vidū, kas atsaucās, bija arī latviešu autori?
Andris Dzenītis bija viens no pašiem, pašiem pirmajiem, kas atsaucās manam lūgumam: biju absolūtā sajūsmā par divām viņa dziesmām ar Emīlijas Dikinsones dzeju. (..)
Protams, katrs no autoriem ir citādāks, tomēr kādas noskaņas, kādi filozofiski vēstījumi dominē autoru jaundarbos? Kas notiek tajā vientulības pasaulē?
Vienatne nav salīdzināma ar vientulību! Bet par to šajā projektā nav runa.
Runa ir par to, ka cilvēks viens pats var atrast sevi un savu iekšējo pasauli. Ko mēs darām, kad paliekam vieni paši, kādas ir mūsu domas?
Domas var būt visdažādākās, līdz ar to katrs skaņdarbs noskaņā ir pilnīgi citādāks. Emīlijas Dikinsones dzeja, protams, ir tāda ļoti plūstoša, ļoti emocionāla, bet arī diezgan abstrakta vārdos un tik un tā ļoti skaidri sajūtama.
Vai jūs pati meklējat iespējas, kā attīstīt savas balss iespējas un kā panākt dažādus vokālos efektus, vai jums ir kāds skolotājs, kas ar jums strādā? Kāda ir šī laboratorija?
Skolotājs, protams, no malas var pateikt ļoti daudz, bet katram galu galā pašam, vadoties pēc savām sajūtām, ir ļoti daudz kas jāmeklē. Man ir bijuši un vēl joprojām ir ļoti daudzi brīnišķīgi skolotāji, no kuriem iegūstu ļoti daudz impulsu – viņi ir visapkārt visā pasaulē. Bet
ļoti daudz esmu mācījusies arī no komponistu partitūrām, jo tas vienmēr ir izaicinājums: ļoti bieži, saņemot jaundarbu, nevaru zināt, kas mani sagaida.
Un tajā brīdī, kad saņemu šo jaundarbu un atšķiru notis, var gadīties, ka ir kāda tehnika, kuru līdz šim neesmu apguvusi, un tas man ir tāds mudinājums to iemācīties.
Un to iespējams izdarīt pašam?
Protams, ka ir vienmēr speciālisti, kuriem pajautāt un kuri kādas konkrētas tehnikas tiešām zina labāk un prot dot padomu. Bet man bijis arī tā, ka atveru ''Youtube'', un skatos, vai varu atrast kādu paraugdemonstrējumu, no kā varētu mācīties.
Kādas jums bija sajūtas, kad ar jaunajiem mūziķiem Latvijas Mūzikas akadēmijā dalījāties savā pieredzē, kā rakstīt alta balsij un kā komponistam sadarboties ar interpretu?
Ļoti jauki! Vienmēr ļoti priecājos par jaunajiem censoņiem – dziedātājiem un komponistiem. Vienmēr liels prieks ar viņiem strādāt.
Jautājumu bija daudz?
Bija diezgan, jā. Un, ja kāds no viņiem tagad mūs klausās, gribu iedrošināt viņus jautāt arī turpmāk. Jo vienmēr jāveicina dialogs starp dziedātājiem un komponistiem, starp interpretiem un komponistiem, jo kopā var ļoti, ļoti daudz ko sasniegt un iemācīties. Es diendienā mācos no komponistiem, tas ir vienkārši kolosāli.
