Orests Silabriedis: Pirms runājam par "Jersika Records", gribu pavaicāt par tavu pagātni – tīmeklī izlasīju, ka tev taču ir jelgavnieka pieredze.
Mareks Ameriks: Jā, esmu jelgavnieks, kaut dzimis Dobelē – tolaik Jelgavas slimnīca bija slēgta karantīnas dēļ… Bet Jelgavā esmu pavadījis visus skolas gadus, un arī pirmā aizraušanās ar mūziku, darbošanās tajā notikusi tieši Jelgavā.
Priecājos, ka mans laikabiedrs un draugs – rakstnieks Jānis Joņevs – to visu iemūžinājis: jūtos privileģēts, ka mans dzīvesstāsts ir grāmatā "Jelgava 94". Tajā esmu Mareks.
Tur ir arī par pirmo ansambli, kurā spēlēju un arī tekstus dziesmām rakstīju. Diezgan aktīvi mēs pagrīdes dzīvi organizējām, klubā "Villa Medem" nelegālos koncertus taisījām. Bērnu mūzikas skolā mācījos bungu klasē, bet pēc tam gan
izdarīju izvēli par labu Latvijas Universitātei, kur studēju vēsturi. Bet no mūzikas baciļa netiku vaļā – pašmācības ceļā turpināju bungot un amatierlīmenī to daru joprojām.
Teici, ka ar smagāku mūziku saistās arī tava radio darbinieka pieredze.
Jā, ap to pašu "Jelgavas 94" laiku Jelgavā darbojās radiostacija –
bija viens tāds ļoti traks tipāžs Jelgavā, kurš grāmatā, šķiet, nav pieminēts, bet viņam radio bija atvēlēta vesela stunda metāla pankmūzikai.
Rīgā, stacijas tunelī, nopirku žurnālus krievu valodā, kuros tādā enciklopēdiskā veidā bija apraksti par metālmūzikas grupām. Piemēram, taisīju profilu par zviedru [nāves metāla] grupu “Dismember". Tas čalis bija ētera personība, bet saturam es nesu ierakstus. Kopā gatavojām un stāstījām.
Tev ir pieredze arī grupā "Satellites.lv" un projektā "Kuba".
Kad trakie metālista gadi pagāja, iestājos augstskolā, un dzīve vairāk noritēja Rīgā. Mans draugs Arnis Račinskis, kurš tagad ir pazīstams producents un arī mūziķis grupā "Laika suns", tolaik pameta savu pirmo grupu un bija iepazinies ar Jāni Žildi, ar domu kopā spēlēt britroku. Pateicoties Arnim, tad arī sapazinos ar Jāni. Tolaik "Satelīti" bija izjukuši, jo Jāņa brālis Edgars bija devies uz studijām Amerikā. Viss saslēdzās tā, ka radās grupa "Kuba", kurai beidzoties, atsākās "Satelīti", un tad jau gluži organiski iekļāvos arī šajā apvienībā.
Kurā brīdī tavs muzikālais apvārsnis ieguvis tādu daudzdimensionalitāti?
Tajā laikā sāka vērties vaļā čakras. (smejas) Deviņdesmito gadu nogalē un divtūkstošo sākumā bija diezgan liels tukšums – mūziku, ko atklāju un klausījos bērnībā un tīņa gados, biju izslimojis, un, pārceļoties uz Rīgu, pie apvāršņa parādījās jaunas skaņas. Tas ir arī liels Jāņa Žildes nopelns. Restartēju savu katalogu…
Tepat lejā bija klubs "Kasablanka", kurā bieži spēlējām ar “Kubu”, un man patika mūzika, ko tur atskaņoja dīdžeji – tās bija jaunas krāsas, jaunas skaņas, kuras uzsūcu, un faktiski caur to arī iepazinu džezu. (..) Un tad arī atklāju vinila formātu.
Pastāsti par to tuvāk!
Mans ceļš pie vinila... Daudziem mājās vēl ir firmas "Melodija" plates – tur ir gan "Pink Floyd", gan "Jumprava" un tamlīdzīgi. Divtūkstošo vidū, netīšām atrodot vecās plates un noklausoties tās vēlreiz, notika klikšķis, un kaut kas saslēdzās – jau nākamajā dienā nopirku atskaņotāju. Plate kā formāts… Pat internetā tās tolaik nevarēja nopirkt! Tepat Latvijā iepazinos ar daudziem cilvēkiem – kādos tikai pagrabos neesmu bijis, meklējot ierakstus.
Tā nu lēnām, paralēli klausoties un atklājot jaunus māksliniekus, kļuvu par tādu kā melomānu, kurš mūziku vērtē kā labu vai sliktu, nevis pēc virzieniem vai žanriem.
Kāpēc tev tas vinila materiāls ir tik tuvs un patīkams?
Man tajā visā patīk rituāls. To arī saku citiem – jau ieraugot vien un paņemot plati rokā, savu uzmanību fokusējam uz to. Divpadsmit collu izmērs ir kā radīts, lai labi uztvertu mākslas darbu, kas ir uz plates vāciņa – tas pārslēdz tavu uzmanību arī uz to, kas platē skan. Ar pašu skaņu gan tikai gadu gaitā esmu saradis. Posms, lai pārslēgtos no kompaktdiska sterilitātes uz plati, bija interesants. Studijā veidojot māsterus, esmu sapratis arī frekvenču līknes – cik tas viss filigrāni jāievēro, jo solis pa labi vai kreisi platē var izskanēt ļoti slikti.
Es teiktu, ka tā ir amatniecība, meistara darbs, un, ja skatāmies tādā lielākā bildē, daudzus gadu desmitus cilvēki bija spiesti klausīties mūziku tieši šajā formātā, kaut tas ir ķimperīgs – mašīnā to nepaklausīsies, pludmalē arī grūti. Formāts nav ērts. Toties tas dod daudzas citas kvalitātes, ko vari novērtēt.
Plati klausoties, tu redzi mūziku – atskaņotājam nekad nelieku virsū vāku; man patīk, ka redzu – nu tiešām tā plate griežas, un adata ir uz celiņa. Jo kompaktdisks jau pazūd aparātā – redzam tikai ciparus. Un tad vēl māksla, kas nāk uz plates – tas ir vesels žanrs, kas radies, pateicoties platei. No plates radusies dīdžeju kultūra, lielā mērā arī hiphops. Te ir daudz kultūrvēsturisku nianšu.
Tu piesauc skaņuplašu vākus – nesen ar jomas ekspertu Mārtiņu Krastiņu runājām par to, cik interesanti paskatīties uz septiņdesmito un astoņdesmito gadu skaņuplašu vākiem, kas atspoguļo šī laikmeta mākslu – kādi spēcīgi mākslinieki tur bijuši! Bet tavs spēcīgais mākslinieks ir paša ģimenē, vai ne?
Jā, mans brālis Edgars palīdz salikt dizainu un konsultē – tās ir vēl vienas acis tai vīzijai, kā vākiem jāizskatās, jo savā galvā vienmēr izdomāju, kā jāizskatās katram "Jersikas" albumam, kurā virzienā vāku taisīt, iedvesmu smeļoties no savas nu jau diezgan pieklājīgās kolekcijas. Un tad nu mēs strādājam kopā.
Kā radies tavas izdevniecības nosaukums?
Pateicoties Jersikas ielai Rīgā! Jau gadus desmit rīkojam Jersikas ielas "Vinila dienu". Gan jau septembra beigās arī šogad varēsim pulcēties. Jau no paša sākuma tajā bija gan tirdziņa daļa, kur kolekcionāri var tirgot savas plates, gan arī muzikālā daļa: ar performanci, ko varētu ierakstīt lentā, aicinām džeza mūziķus. Tad arī pirmie ieraksti sākās. Un, tā kā apstākļi saslēdzās tā, ka bija jādibina leibls, sāku domāt par nosaukumu – tam jābūt gan starptautiskam, gan arī latviskam. Jersikas iela ir pirmais impulss, bet ir taču arī Jersikas pils un Latvijas vēsture…
Likās – ja vārdā iekodētas gruntīgas lietas, tas nāk tikai par labu.
Esam nonākuši pie muzikālā satura. Kam jānotiek, lai cilvēks tiktu pie iespējas ieskaņoties "Jersika Records"?
Viņam jānokļūst manā redzeslokā! "Jersika Records" radās no tā, ka mans draugs Balvis Trinkuns izdomāja iekārtot nelielu telpu ar specifisku akustisko izolāciju, kur varētu veikt ierakstus ar saviem študeriem (magnetofoniem Studer). Viņš, kurš dziļi iegrimis audiofīlajā pasaulē, bija iegādājies študerus, un skaņa no šīs perspektīvas patiesi liekas ļoti interesanta. Man tas likās interesanti – nodomāju, ka varētu tajā telpā kaut ko darīt kopā: es to varētu izmantot arī saviem mēģinājumiem.
Sākām visu iekārtot, un man visu laiku bija jāklausās, cik labs ir analogais ieraksts, un ka signālu nevajag sabojāt caur daudziem ieraksta un apstrādes posmiem… Sapratu, ka to visu esmu kaut kur redzējis un lasījis.
Turklāt 2016. gadā ar to visu nesaistīti biju Tomam Rudzinskim ieborējis – ja gadījumā izdod albumu, izdod to platē! Kad nu mēs taisām studiju, vēl neko nedomājot, zvana Toms un saka – grib izdot plati un vēlas konsultēties, ko un kā darīt. Saku – klau, mēs tieši taisām studiju, un varētu rakstīties šeit.
Pusgada laikā līdz Lieldienām mums nācās visu pabeigt. (..)
Tu veic ierakstus pēc piecdesmito un sešdesmito gadu neatkarīgo izdevniecību piegājiena?
Man ir studija "LokoMotiv Room", kas ir maza telpa Ķengaragā. Tur notikuši albumu ieraksti, bet, izejot no tā, kāda ir mūzika. Mūsu uzstādījums ir analogais ieraksts, un būtiski, kādi ir mikrofoni, kā tos izvietojam, kurā telpā rakstām – visa inscenēšana notiek pirms ieraksta. Pats ieraksts notiek, spēlējot dzīvajā un ar skaņu inženieriem taisot miksu uz pults divu celiņu lentē. Inscenējumam gatavojamies pusgadu – lai atrastu vietu, lai iekārtotu to visu. Bet tu vaicāji – kā tikt pie plates?
Ar katru ierakstu atveras nākošais ieraksts.
Piemēram, uzrunāju Dāvi Jurku, un nu esam tikuši līdz Latvijas Radio bigbendam. (..) Pašlaik esmu izgājis cauri daudzām ierakstu sesijām… Organizatorisko darbu, ko daru kā producents, varu darīt arī nesaistīti ar "Jersiku" – varu palīdzēt cilvēkiem kaut ko noorganizēt.
Bet "Jersikas" gadījumā tomēr ir tā, ka man ir vīzija – kā es to redzu savā katalogā, leibla kontekstā.
Esmu fokusējis to kā džeza un improvizētās mūzikas izdevniecību, bet rudenī, piemēram, mums būs arī Ilzes Bertrānas ieskaņotā 14.–15. gadsimta mūzika no krājuma "Codex Faenza". Šīs notis atstāj ļoti lielu vaļu klavesīnista interpretācijai. Improvizācijas moments tajā visā ir.
Viņa spēlē klavicimbalu?
Jā, pirmsklavesīna klavesīnu.
Tas ir kas līdzīgs tam, ko Kaspars Putriņš būvēja Ievai Salietei?
Jā, tāpēc šis ieraksts ir savā ziņā unikāls, jo šis ir Latvijā būvēts instruments – vispār jau instrumentu būve ir īpaša lieta. Ieraksts jau noticis Nurmuižas baznīcā pagājušajā vasarā. Plate iznāks šoruden, oktobra beigās, turklāt kopā ar Jāņa Ruņģa soloalbumu "Yggdrasil", kas turpat Nurmuižas baznīcā tika ierakstīts pirms diviem mēnešiem. Arī Jānis spēlē gan šo pašu klavicimbalu, gan ģitāras un arī ērģeles. Jā gan – spēlē viens pats dzīvajā priekšnesumā, un tas ieraksts ir spēcīgs – esmu ļoti saviļņots no tā.
Tātad tu būtībā neizslēdz neko principā – tu vienkārši skaties, kā tas ieguļas tavā mūzikas ainā.
Tieši tā.
No kurienes tava interese par Džeku Mihaļicki?
Tas nāk no Mārtiņa Saulespurēna, ar kuru man palaimējās iepazīties pirms pāris gadiem. Mums izveidojās ļoti labs kontakts – Mārtiņš mani atbalsta ar savām zināšanām un tehnisko nodrošinājumu, jo viņa lieta ir mikrofoni – viņam ir lieliska mikrofonu kolekcija un izpratne par to visu. "Jersikas" ierakstu sesijās tas uzreiz iegūst papildu kvalitāti.
Mārtiņam bija vēlēšanās nodibināt fondu, kas varētu meklēt atbalstu džeza scēnai Latvijā.
Mārtiņš uzrunāja mani un Denisu Paškeviču, rezultātā fondu arī nodibinājām. Mārtiņam bija ideja, ka tas jānosauc pirmā zināmā latviešu džeza pianista Džeka Mihaļicka vārdā – viņš spēlējis kopā ar Mārtiņa tēvu Oskaru Saulespurēnu. Manā ieskatā abi ir vienlīdz spēcīgi mūziķi, bet Mārtiņš vēlējās fondam dot Mihaļicka vārdu.
Pavisam nesen redzējām ziņu, ka atskaņotājmākslinieku tiesību turētājs LAIPA piešķīris stipendijas virknei mūziķu, un tur redzēju arī tavu vārdu.
Jā, tā ir tikko piešķirtā stipendija Kristapa Vanadziņa ierakstam, ko ieskaņosim augustā Ventspils koncertzālē “Latvija", bet nu šeit ir interesanti – konkurss bija singla ierakstam, bet faktiski par to naudu, ko mums piešķīra singlam, ierakstīsim divus džeza albumus. Finansējums tika prasīts skaņu inženiera darbam, un tā mums būs nedēļu gara sesija, kuras laikā ierakstīsim Kristapa Vanadziņa trio un "spoken word", kā arī džeza projektu "Klausies" ar dzejnieci Aleksandru Lini, pianistu Edgaru Cīruli un dāņu kontrabasistu Albertu Reinholdu Estergordu (Albert Reinholdt Østergaard). Tas būs dzīvais ieraksts uz koncertzāles "Latvija" skatuves, taču būs arī publiskā ieraksta sesija, faktiski gandrīz koncerts, tāpat kā bija ar Latvijas Radio bigbenda ierakstu. Kristapa ierakstu varēs klausīties 13. augustā, bet "Klausies" būs 15. augustā.
Tikko Reformātu baznīcā ierakstījām arī Denisa Paškeviča soloprojektu "Tenka" ar modulārajiem sintezatoriem, saksofoniem, flautām, klavierēm, ko Deniss viens pats performē – pilnīgs soloieraksts. Spēcīgi! To izdosim nākamgad.
Gribu tuvākā laikā doties uz Kultūras ministriju – platformu esmu uztaisījis, un nu domāju, ka visu var darīt vēl nopietnāk, taču tam vajadzīgi līdzekļi no malas.
Lai mūziķus ievestu apritē, jākomunicē ar ārvalstu medijiem, jāveido attiecības ar žurnālistiem, un tas viss maksā naudu. Apjoms arī aug – ja agrāk saviem spēkiem izdevu divas plates gadā, tagad ir krietni vairāk ierakstu, bet, lai tos smuki izdotu un saliktu visu apritē, vajadzīga palīdzība.
Tu gandrīz uzminēji, ar ko vēlējos mūsu sarunu noslēgt. Tagad bieži dzird runājam – valsts tāda, valsts šitāda, neko nedara, nepalīdz, atbalsta tikai filharmoniskos mūziķus, un tiem, kas nav filharmoniskie, nedod neko. Kādā pozīcijā tu esi? Pēc vaimanātāja neizskaties.
Vaimanātājs neesmu. Bet es gribētu saprast, vai tas, ko daru, Latvijai ir interesanti. Skaidrs, ka šai mūzikai vajag dotāciju. "Jersika Records" devīze ir "For an artform that matters and the recordings that stand the test of time".
Jā, šī mūzika laika pārbaudi tiešām izturēs.
Leibla kontekstā redzu, ka nav tālu brīdis, kad tikšu līdz kādam sevi apliecinājušam māksliniekam Eiropā, kuru ierakstīšu šeit, varbūt kopā ar vietējiem māksliniekiem. Ja runājam par mūzikas eksportu, tad tieši šeit arī to redzu. Esmu gatavs to darīt.
Kad studēji vēsturi – kas bija tava īpašā interešu zona?
Man vienmēr vairāk interesējis un paticis 20. gadsimts. Diplomdarbu rakstīju par vācu okupācijas laiku Jelgavā. Padomju Savienība man šķiet objekts, ko ir ļoti interesanti pētīt un saprast.
Tieši tagad norit darbs ar Raimonda Paula trio sešdesmito gadu ierakstiem. Tur saklausu gan bosanovu, gan Oskaru Pītersenu. Viss turpat līdzās vien bijis.
