Turpinot orķestra pastāvēšanas 25. jubilejas sezonu un Gidona Krēmera 75. jubilejas gadu, "Kremerata Baltica" festivāls Dzintaru koncertzālē notiks no 9. līdz 11. septembrim. Tā moto šogad ir "Zemes dziesmas". Trijos koncertos izskanēs skaņdarbi no programmām "All around fugue" un "Cits Ziemas ceļš", kurā pieci komponisti rakstījuši savus veltījumus "Kremerata Baltica" 25. gadadienai, būs Krista Auznieka un Ilonas Breģes pirmatskaņojumi, kā arī Gustava Mālera "Dziesma par zemi". Līdzās Gidonam Krēmeram, pianistam Georgijam Osokinam, flautistei Anetei Točai, igauņu fagotistam Pēteram Sarapū un "Kremerata Baltica" solistiem koncertos uzstāsies arī tenors Mihails Čuļpajevs.
Intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" par festivāla norisi plašāk stāsta orķestra direktore Ingrīda Zemzare, bet par savu jaundarbu "Burning" – komponists Krists Auznieks.
Liene Jakovļeva: Ingrīda, vai pati esat bijusi klātesoša visos vai ļoti daudzos festivālos?
Ingrīda Zemzare: Protams, ka visos! Jau 25 gadus esmu kopā ar "Kremeratu", kopš šī orķestra pastāvēšanas paša sākuma, un šis ir 19. festivāls. Sākumā tas bija Siguldā, tad – Cēsīs, tagad ir Dzintaros. Tie ir tādi skaisti mirkļi mums pašiem, un domāju, ka arī klausītājiem, jo mums ir sava publika.
Krist, vai jums ir kādi atmiņu mirkļi, kas jūs kopā saveduši ar orķestri "Kremerata Baltica"?
Krists Auznieks: Nē, šī ir pirmā reize, kad strādāju ar "Kremeratu". Tas ir gandrīz vai bērnības sapnis. Mana mamma vēl tagad atgādina par to, ka es kaut kad viņai esot teicis, ka nu jau esmu strādājis ar visiem Latvijas mūziķiem, izņemot "Kremeratu". Pirms gada satikāmies Pētera Vaska Vijolkoncerta ballītē, un tur arīdzan notika šis mazais [satikšanās] brīnums, un tagad faktiski jau gads pagājis, kopš šis darbs tapa, un es ļoti, ļoti par to priecājos un gaidu [koncertu].
Ingrīda, šajā festivālā būs divi pirmatskaņojumi: jaunu darbu radījis gan Krists, gan arī Ilona Breģe. Kā jūsu orķestrī īsti notiek komponistu izvēle, kam pasūtināt darbus?
Ingrīda Zemzare: Visa mūsu festivāla vēsture ir cieši saistīta ar komponistiem – katrā festivālā mums ir kāds rezidējošais komponists, kuram cenšamies pasūtināt kādu jaundarbu. Cenšamies neaizmirst arī savus draugus – tos komponistus, ar kuriem mums jau ir bijusi sadarbība. Šoreiz ir divi komponisti. Rezidents ir Krists Auznieks, bet faktiski mēs jau sen tā kā ieskatījāmies viņa daiļradē un likās, ka mums tā kā vajadzētu kaut ko pasūtināt mūsu rezidējošajam māksliniekam Georgijam Osokinam, un beidzot mums bija šī izdevība – uzrunāt Kristu. Ļoti priecājamies, ka darbs ir izdevies un mēs to dzirdēsim arī noslēguma koncertā 11. septembrī Dzintaru Mazajā zālē.
Vai esat jau samēģinājuši un satikušies visi kopā?
Krists Auznieks: Visi kopā vēl ne, tas notiks šovakar, bet
ar Georgiju jau esmu saticies, un viņš tiešām spēlē tik brīnišķīgi, cik es to biju iedomājies un vēl brīnišķīgāk, un tā vienmēr ir laba sajūta. Viņš ir neticami labs profesionālis.
Parasti pirmajos mēģinājumos kā komponists jūtos diezgan slikti, jo redzu tikai to, kā vēl nav... Bet šajā gadījumā Georgijs bija tik gatavs, ka mēs varējām uzreiz strādāt pie poēzijas un dzejas, nevis pie tehniskajiem risinājumiem, tā kā es to ļoti novērtēju un esmu viņam par to ārkārtīgi pateicīgs.
Krist, jūsu jaundarba nosaukumu mēs zinām – "Burning". Un vienā teikumā arī par to, ka mīlestības spēks ir tas, kas vieno šo mūziku.
Krists Auznieks: Tādi jau mēs visi kļūstam, kad sasniedzam 30 gadu vecumu:
mēs runājam tikai par mīlestību un neko citu, bet nav jau arī nekā cita – viss lielais dzīves spēks jau nāk no vienas saknes. Un kā var neveltīt visu savu dzīvi tam, ja nekā lielāka un skaistāka nav?
Kāpēc runāt par lietām, kas šķiet pret mīlestības spēku nenozīmīgas?
"Burning" – tas par tādu dedzinošu un plosošu mīlestību?
Krists Auznieks: Par to, ka kaut kas krūtīs deg un var būt arī destruktīvs – kā jau uguns. Tā var būt kā svece, kas deg tālumā, maza liesmiņa, bet, ja to iededz sausā mežā, tad mums ir ugunsgrēks.
Vai bija kādi ierobežojumi bez tā, ka jaundarbu atskaņos Georgijs Osokins kopā ar orķestri?
Krists Auznieks: Precīzus ierobežojumus neatceros. Parasti cenšos sapņot, cik vien iespējams, un neļauties ierobežojumiem – tas notiek tikai tad, ja saka, ka tas nu gan ir par garu... Bet tā patiesībā nav bijis. Šeit es zināju, ka gribu uzrakstīt klavierkoncertu, tas ir 11 minūšu garš, tādā tradicionālā žanrā. Protams, tas nav trīsdaļīgais klavierkoncerts, bet visā savā rakstībā un faktūrā tas tiešām ir viendaļīgs klavierkoncerts, tāds "Concertino". Arī savā rakstībā tas ir daudz tuvāks 19. gadsimta saspēlei starp solistu un orķestra instrumentiem nekā liela daļa citu manu darbu, kur šīs abas lomas – solists un orķestris – ir daudz līdzvērtīgākas. Šis ir diezgan virtuozs klavierkoncerts ar diezgan daudz spēlējamām notīm un spozmi.
Tomēr esat pamocījis pianistu?
Krists Auznieks: Neizskatījās, ka Georgijs īpaši mocītos, bet tas ir kompliments viņam, nevis darba vienkāršuma atspoguļojums.
Ingrīda Zemzare: Nākot uz interviju, ar Kristu runājām par Georgiju – ka viņš ir tāds pilnīgi neticams tīrradnis.
Georgijs ir intraverts romantiķis, kas ir ļoti liels retums, jo romantiķi bieži vien ir emocionāli ļoti atklāti, tāds kā viņa brālis Andrejs, kurš arī ir brīnišķīgs, bet tas ir pilnīgi kaut kas cits.
Georgijs ir intraverts romantiķis, un man liekas, ka viņš ļoti labi atbilst tieši tam, kā mēs līdz šim esam viņu iepazinuši. Bet nu – Krists jau vienmēr mūs pārsteidz ar katru jaunu darbu, un ceru, ka mūsu klausītājiem pārsteigums būs arī šis. Bet runājot par otru pirmatskaņojumu. Ilonai Breģei šis ir ļoti ražīgs darba laiks. Nupat pirmatskaņojumu piedzīvoja viņas "Simfonija Rīgai", kas bija liels pārsteigums – faktiski es to sauktu par tādu "Concertante" darbu.
Mēs paturam acīs savus draugus. Ilona Breģe "Kremeratai" uzrakstīja pašu pirmo Rīgas koncertu – tagad viņai tādi ir veseli seši, un šis ir sestais Rīgas koncerts. Viņa grasījās šo ciklu noslēgt, un mēs tāpēc nolēmām: ja esam spēlējuši pirmo, tad nospēlēsim arī pēdējo.
Darbā ir trīs solisti – vijoli spēlēs mūsu pašu brīnišķīgā vijolniece Stella Zaķe, kura ir arī viena no mūsu koncertmeistarēm, un Anete Toča pievienosies kā flautas soliste, un fagotu mums atbrauks spēlēt Pēters Sarapū no Igaunijas, tā kā būs arī iepazīšanās ar ļoti jaukiem solistiem.
Mēs runājam par pēdējo noslēdzošo koncertu, kurā skanēs arī Mālers, būs arī dziedošas balsis klāt.
Ingrīda Zemzare: Par Māleru man bail kaut ko teikt, jo tas arī būs pirmatskaņojums: Fabiāns Doblers, Vācijā dzīvojošais komponists un diriģents, pirmoreiz pasaules mūzikas vēsturē veido šādu aranžējumu Māleram, un, godīgi sakot, mēs paši atskaņosim pirmās piecas daļas, jo pārējās viņš vēl nav uzrakstījis. (smejas) Drēzdenē gan atskaņosim pilnu darbu. Bet tas dos iespēju vairāk dzirdēt arī Gido Krēmeru. (..) Gidons Krēmers būs ar vēl vienu pirmatskaņojumu Latvijā – Ramintas Šerkšnītes "Arī tas paies".
Pie diriģenta pults būs Fuads Ibrahimovs.
Ingrīda Zemzare: Jā, viņš palīdzēs pie Mālera un Breģes koncerta.
Jūsu darbu, Krist, neviens nediriģēs?
Krists Auznieks: Jā gan, un esmu ārkārtīgi patīkami satraukts par to, jo
man gribētos, lai nevienu manu darbu nediriģē! Ārkārtīgs skaistums ir tajā sasaistē starp pianistu un stīgām, un tas jūtīgums, kas ir Georgijam… Ceru, ka viņš būs gandrīz diriģenta lomā un visu vadīs ar savu intraverto enerģiju un šis koncerts tomēr būs viņa zīmē.
Ingrīda Zemzare: Tā ir arī "Kremeratas" firmas zīme, ka mums jau praktiski nav diriģenta, izņemot gadījumus, ja ir daudz solistu un maz laika mēģinājumiem. Tad uz pirmatskaņojumiem lūdzam kādu mums labi pazīstamu diriģentu. Starp citu, daudzi diriģenti sava ceļa sākumā uzstājušies ar "Kremeratu". Andris Poga un arī Ainārs Rubiķis, kuru Gidons Krēmers pamanīja tūlīt pēc viņa uzvaras Bambergā. (..)
Festivālu veido skaists koncertu trejlapis. "Gidons Krēmers un mūsu laikmeta dižgari" skars citus izcilus meistarus.
Ingrīda Zemzare: Krists sacīja, ka visu pasauli virza mīlestība, bet tā varbūt būtu tā Šūbertiskā nots, kas būs pirmajā koncertā. Tie, kas bija mūsu jubilejas koncertā, jau atcerēsies, ka mūsu jubilejas galvenais skaņdarbs ir "Cits Ziemas ceļš", ko Gidons Krēmers pats bija iecerējis – tas ir vienīgais, ko savā jubilejas gadā atkārtosim vēlreiz. Tā ir kā atsauce uz Šūberta "Ziemas ceļu", kas pats par sevi ir tāds sāpīgi skaists. Un viss šis laiks ir tāds, kad rodas lielas šaubas, vai mēs ar mīlestību vien varēsim pārvarēt to, kas mums nāk priekšā.
Gidons Krēmers ir ārkārtīgi jūtīgs uz visu, kas notiek, un jau 2014. gadā viņš brīdināja visu pasauli par to, kas notiek.
Mēs spēlējām Musorgska ciklu "Izstādes gleznas", kas bija ar Maksima Kantora ilustrācijām – tas bija kaut kas satriecošs. Spēlējam to Odesas operā tieši pēc 2014. gada dramatiskajiem notikumiem Odesā, un cilvēki Odesas operā pēc šī opusa izskanēšanas raudāja. Tas, ko viņi redzēja uz ekrāna, un tas, kas tika spēlēts... Pēc tam Gidons Krēmers iznāca viens pats un nospēlēja Igora Lobodas "Rekviēmu Ukrainai". Pēc tam to spēlējām visur pasaulē un bija jāsaskaras ar zināmu pretestību – kāpēc jūs kaut ko tādu mums te stāstāt, gan jau viss būs labi. Ļoti labi paēdušajā Luksemburgā tas bija vienkārši trieciens, kad mēs to nospēlējām! Tā doma visu laiku iet cauri arī Veinberga cikliem – doma par vardarbību, par varmācību un par garīgu varmācību pret cilvēkiem.
Jūs stājaties tam pretī ar "Citu Ziemas ceļu" un arī ar Silvestrova un Šostakoviča mūziku.
Ingrīda Zemzare: Šostakoviča Astotais kvartets ir kvintesence par visu to – tas ir ļoti personisks skaņdarbs. Tur visu laiku ir zīmīgais DSCH, visādi citi citāti un viņa identitātes problēmas, attiecības ar totalitāro varu, un tas viss tajā ir. Mēs spēlējam aranžējumu visam orķestrim.
Skaisti, ka godināsiet arī Pēteri Plakidi.
Ingrīda Zemzare: To spēlēs mūsu koncertmeistars Džeralds Bidva – opuss rakstīts "Kremeratai" pirms desmit gadiem, un gribējās jubilejas gadu noslēgt ar šo Plakida rakstīto ļoti īso, ļoti spožo "Jubilate".
10. septembra koncerts arī būs ar īpašu nokrāsu.
Ingrīda Zemzare: Mums prieks, ka izveidojies ansamblis "Kremerata Letonica". Patiesībā tam blakus ir arī "Kremerata Lithuanica", kas ir mazāks un kurā spēlē mūsu lietuviešu kolēģi. Ansamblis ir tāds kovidlaika bērns, kurā mēs pat nesaskatījām ilglaicīgu dzīvotspēju, bet paldies Latvijas Radio un "Klasikai", kas pamanīja šī ansambļa spējas – mēs nospēlējām vairākus koncertus arī Igaunijā ar dažādām programmām, un izveidojās arī speciāla programma Latvijas Radio: tā bija tik spoža un skaista, ka nolēmām to parādīt festivālā. Tas faktiski ir jauns kolektīvs ar lielu perspektīvu. Ansamblis nav liels, tam var pievienoties arī solisti – šoreiz tas būs Gidons Krēmers, un domāju, ka klausītājus sagaida izsmalcināts baudījums.
