"Šeit ir Ziemassvētku cikls, viņa skatījās sniegotajās debesīs un mēģināja iztēloties, kā to varētu ieadīt, viņa jau pati tos rakstus ir sacerējusi," stāsta izstādes "Dzīvais cimds" kuratore Elīna Apsīte, iepazīstinot ar izstādē skatāmajiem Jettes Užānes adīto cimdu cikliem. Šī izstāde ir savā ziņā unikāla iespēja – vienuviet redzēt tik daudz viņas adīto cimdu, jo ikdienā šie cimdi jau glabājas dažādos muzejos un privātkolekcijās.
"Nu šeit, piemēram, ir "Lāčplēsis", tas tika adīts par godu Andreja Pumpura 150. gadu jubilejai, tā kā Andrejs Pumpurs mūsu apziņā ir ļoti cieši saistīts ar Lielvārdi, tad viņa izmantoja Lielvārdes jostas rakstus, kas nav nemaz viegli un veidoja cimdu kompozīciju, un katram no tiem cimdiem ir kāds fragmentiņš no Lielvārdes jostas un kāda doma, ko viņa ir tajā ieadījusi. Rekur, te vēl gleznu cimdi! Šeit ir Purvītis un te Džemmas Skulmes darbi," parāda Apsīte.
Skatot šos dūraiņus, kas būtībā ir mākslas darbi, rodas jautājums, kā top šie tik dažādie raksti un kā to vispār ir iespējams ieadīt cimdā.
"Jetiņa allaž skaitīja tautas dziesmu – "Es adīju raibus cimdus, bērziņā lūkojot, cik lapiņu bērziņam, tik raibumu cimdiņam."Skatoties dabā mēģināja izadīt to, ko tu redzi, tas bija Jettes fenomens, kuru 80. gados lietišķās tautas mākslas meistari, kaut arī viņa bija lietišķās mākslas tautas meistare, nemaz neatzina par īstu, jo tika uzskatīts, ka īsts ir tikai tas, kas ir no grāmatas adīts." stāsta Apsīte.
Bet Cimdu Jettiņa jau nebija tikai cimdu adītāja, tie, kas ar viņu tikušies, zina, ka viņa bija arī stāstniece, dabas vērotāja, ar savu labestīgu dzīves filozofiju, tāpēc arī, veidojot izstādi, Apsītei radusies iecere par "Jettes skolu".
"Jette savā dienasgrāmatā bija ierakstījusi, ka viņa gribētu dibināt skolu, kur mēs visi mācītos būt laimīgi, tur ir divi atslēgas vārdi – "skola" un "laimīgi", jo skolā viņa nekad nav gājusi, jo viņa no ļoti agra vecuma saslima ar kaulu tuberkulozi, un viņas kājiņas bija nekustīgas un 20.gadsimta sākumā, arī vidū, par tiem bērniem neviens nerūpējās, par viņu izglītību. Savukārt, otrs atslēgas vārds – "laimīgi," man liekas, ka viņa bija tas cilvēks, par spīti tam, ka viņa dzīvoja viena pati, būdama invalīda ratiņos, viņa mācēja būt laimīga un viņa prata iedvesmot citus cilvēkus būt laimīgiem," saka Apsīte.
Apsīte par to ļoti daudz domāju kovida laikā, jo tad bija ļoti daudz cilvēku, kuri teica, ka nevar izturēt būt vieni paši. Un tad viņa nodomājusi: bet Jette bija viena pati visu rudeni, visu ziemu, visu pavasara sākumu, līdz kamēr nokusa sniegi,un pie viņas varēja iebraukt un sākās dzīvība. "Bet viņa nesajuka prātā, atslēga, man šķiet, ir – stipra griba," paskaidro Apsīte.
"Jettes skolas" nodarbības, kas sākās aizvadītajā piektdienā ar domnīcu "Vērotāja piezīmes", tad arī būs par to, kā Jettes Užānes daiļrade māca vērot un ieraudzīt dabas procesus, kā arī, protams, būs adīšana.
"Man šķiet, ir ļoti svarīgi runāt par viņas pasaules izjūtu, par to, cik viņa bija vērīga, par to, kā viņa vēroja dabu sev apkārt, apkārtni, kā viņa pievērsa uzmanību mazajām, sīkajām lietām. Un ja mēs sakām, ka mūsdienu cilvēkam ir ārkārtīgi grūti apstāties, nomierināties, būt laimīgam, tad varbūt Jettes recepte ir īstā, kuru izmēģināt, piemēram, sagaidīt saules lēktus un tad viņa savās dienasgrāmatās ir ierakstījusi, vai arī tā nav laime. Jettes skola būs mēģinājums runāt, kā dzīvot laimīgu dzīvi," stāsta Apsīte.
Izstādes kuratore Apsīte ļoti labi zina Jettes Užānes dzīves skatījumu, jo no septiņu gadu vecuma vasaras brīvlaikus viņa pavadīja pie Cimdu Jettiņas Dzērbenes "Lejniekos".
"Es biju tās Jettes skolas skolniece! Es visas savas bērnības un arī jaunības vasaras, visas vasaras arī ar saviem bērniem esmu pavadījusi pie Jettes un patiesībā, es nekad neatceros tādu brīdi, ka es būtu jutusies vientuļa, ka man būtu gribējies citu bērnu sabiedrību, vai ka man būtu neinteresanti.
Un viena no ļoti svarīgām lietām, ko viņa arī man mācīja, ir celšanās no rīta, pavingrošana, savu sīko darbiņu izdarīšana.
Pat tad, ja tev negribās, pat tad, ja tev ir nogurums, pat tad, ja tev, kaut kas sāp, tev ir jādara, tev ir jābūt ritmā, tev ir sevi jātur rokās, jo tu esi spēcīgāks par savu ķermeni, par tavām emocijām, viņa teica – "nav tāda vārda – es negribu, nav tāda vārda – es nevaru"," stāsta Apsīte.
Apsīte ir izdevusi arī "Jettes Dienu grāmatu", kurā apkopotas Cimdu Jettiņas dienasgrāmatu atziņas, un tagad top arī grāmata.
"Jettes cimdiem ir unikāla vērtība ar to savu stāstu un man liekas, ka tos stāstus ir ārkārtīgi svarīgi savākt, viņi ir savākti, viņi ir bijuši manā galvā, tagad viņi ir uzlikti uz papīra. Tajā grāmatā būs Jettes cimdu fotogrāfijas, cimdu atšifrējumi, tas nozīmē, ka adītāji, kuri gribēs adīt, viņi varēs pasmelties idejas, man īsti negribētos, ka tiek kopēti tie cimdi, bet pasmelties idejas tā man liekas ir tāda brīnišķīga lieta un, protams, stāsts par Jetti un par cimdiem, jo par viņiem visiem var stāstīt," saka Apsīte.
Nākamā "Jettes skolas" nodarbība būs 9.novembrī un tā būs veltīta Jettes cimdu rakstiem.
