"Aizejot no pašas radītā informācijas centra Liepājas muzejā, bija diezgan bēdīgi ap sirdi. Radās doma, ka ir grēks aiziet ar visām savām zināšanām, tās jāturpina dot, kamēr vēl var runāt, rādīt, stāstīt. Pieredze, kas notiek Dziesmu svētkos ar tērpiem, ir likusi aizdomāties. Mans darbs, kaut arī citādi, muzejā tiek turpināts", saka Lia Mona Ģibiete.
Tomēr radusies doma, ka vajadzētu koncertēt uzmanību tieši uz brunčiem un tā ieguldīt savu artavu, daloties ar zināšanām.
"Tad man sāka likties, ka pats interesantākais, kā noteikt, no kuras puses esi, ir pēc tiem brunčiem. Sarakstīju grāmatu, kurai varētu būt nosaukums "Brunči – Kurzemes tautas tērpu vizītkarte". To pārbaudīju nupat Jūrkalnē, kur aizbraucu pavadīt sauli, ieraudzīju daudzas savas paziņas, bet es ieraudzīju nevis viņu sejas, bet viņu brunčus – ugālnieki, popiņi, puženieki. Eju klāt un saku – sveiki, Ugāles brunči!" Sieviete jau cita, nevis tā, kurai es šuvu kādreiz, viņiem ir savs vokālais ansamblis. Skatās un nesaprot, kas es esmu. Brunči ir norāde, no kurienes cilvēks nāk."
Viss ir svarīgs tautastērpā, saka Lia Mona Ģibiete, taču tieši brunčiem ir vietas piederība un tie rāda, vai cilvēks nāk no Kurzemes, Vidzemes vai Latgales.
Ikdienā viņa saņemot telefonu zvanus no dažādām vietām Latvijā, cilvēki turpina uzdot jautājumus, tāpēc izlēmusi veidot Brunču biroju un interesentus aicināt pie sevis mājās, kur cauri plašajiem logiem var vērot sakopto dārzu un Kapsēdes lauku ainavu.
Lia, kuras viena viena no profesijām ir apģērbu modelētāja, ir gandarīta, ka seno tērpu daļas ienāk mūsdienu apģērbā. Pievēršanās tautastērpam ir īpašs novirziens: "Modernā šūšana ir viena lieta, un tā senā – otra. Taču tas ir jādara, lai senais tautastērps, ja es to taisu, runājot par brunčiem, lai nav jāšuj ar kaula adatu bez šujmašīnas, – es šuju ar modernām tehnoloģijām, apstrādāju ar moderniem materiāliem, bet, lai to redzot, vizuālais iespaids būtu tieši tāds, kādu mēs redzam muzejā, kādu redzam vecos tērpus."
Paņēmieni un varianti ir vairāki, atklāj Lia Mona Ģibiete: "Kas gan nekaiš, ja šodien var noslēpt brunču sānu vīlē kabatu, kuru senos laikus piesēja kā maisiņu bezmaz vai kājstarpē. Tad jau tur neglabāja tik daudz, bet man vajag likt mobilo telefonu, man vajag vēl kaut ko – ķemmi, un tas viss tai kabatā ir, bet, lai nav tā, ka piešuj par dziļu, kā to pati esmu izdarījusi, kad jāpieliecas, lai tiktu līdz kabatas dibenam. Tas, protams, joks."
Pašas radītajā Brunču birojā atrodami gan dažādi vērtīgi izdevumi un grāmatas par tautastērpiem, gan brunču audumu un dažādu rakstu fragmenti un paraugi, bet visvērtīgākais ir pašas padoms. Par Brunču biroja uzdevumiem stāsta Lia Mona Ģibiete: "Cilvēkam palīdzēt saprast, palīdzēt izvēlēties, parādīt pēc iespējas vairāk Kurzemes brunču veidus. Ja pats gribēs darināt, viņam pamācīt, pastāstīt par to, kura vieta izdosies un ar kuru būs kārtīgi jāpastīvējas. Te ir ļoti dažādi paraugi, no dažādām vietām Kurzemē, piemēram, Ziemeļkurzemē ir pasakainas lietas, par ko mēs vēl nezinām, tās glabā muzejos. Es pat nezināju, ka Ziemeļkurzemē ir tik bagāti krājumi.
Ir arī tādas vietas, kur saglabājies tikai viens bruncis, nevar pat saprast, kā tas ir valkāts, un tas ir Sakas bruncis.
Vienīgais tādā jūras zilas krāsas un balta materiāla drellī, kas prasa milzīgi akurātu audējas darbu, Liepājā zinu tikai divas audējas, kas to spēj izdarīt."
Pirms dažiem gadiem Lia Mona Ģibiete izdeva grāmatu par suitu rakstainajām zeķēm. Tagad tapšanas stadijā ir grāmata par brunčiem, kas vēstīs gan par senām lietām, gan to, kā to darīt šodien. Izdevums varētu nākt klajā gadu mijā.
