Tiek noņemts cepļa vāks un var vērtēt rezultātu. Kā saka pati keramiķe Ingrīda Žagata: "Tā ir div ar pus maisu čiekuru veidotā māksla."
"Paskat, kādas glezniņas tur iekšā čiekuri ir sazīmējuši, un šī arī, paskat, kāds melns iekšā, cik skaisti. Bet ko mēs redzam – ir arī līķīši daži. Šie bija tādi augstāki trauciņi, kuri to ir izdarījuši, tā, es ņemu ārā šo bļodiņu. Dzirdat – skan, mēs nezinām, cik temperatūra tur ir, varam tikai nojaust, ka ir baigi labā, jo ļoti dzidra skaņa. Mēs nemērījām temperatūru. Es teicu, ja būs 700 grādu, būs ok jau. Bet šis ir jau vairāk, mēs jau pēc pieredzes zinām, kā skan. Šitas ir uz 1000 noteikti, šitā skaņa," stāsta Žagata.
Ceplis iepriekšējā dienā tika kurināts ar čiekuriem, kuru apkārt augošajās priedēs netrūkst. Viens aspekts ir tas, ka čiekuri ir ekonomiskāks cepļa kurināmais materiāls nekā malka, otrs – vēlme eksperimentēt.
"Šis nav peļņai, šis nav bizness. Tas ir eksperiments. Tad, kad gads paiet, tu sajūti, ka tevī kaut kas sāk kurbulēties, kaut ko vajag. Un tā kā mēs šogad izlaidām anagamas cepli, japāņu cepli, kas mums ir, mēs viņu šogad iepauzējām, nē, nu, tad mums vajag kaut ko interesantu, tad nu ir šis," uzsver keramiķe.
Metode, kad cepļa kurināšanai izmanto čiekurus, esot jau sen zināma.
"Sena, sena, bet es nevaru teikt, ka tas ir tāds latvisks kaut kas. To es noteikti neteikšu, lai keramikas vēsturnieki par to vairāk spriež, no kurienes ir tieši tā ideja par tiem čiekuriem, no kuras pasaules malas. Es nezinu.
Tā ir sena, jo savā laikā nebija arī tās malciņas tik daudz. Un čiekurs, tieši priežu čiekurs, ir tas, kas dod vislielāko karstumu, un ar to arī kurināja savā laikā," skaidro Žagata.
Keramiķis Gatis Dzērve, kurš arī ceplī licis savus darbus, stāsta, ka viņam čiekuru ceplis nav jaunums.
"Esmu nokurinājis kādus septiņus čiekuru cepļus, bet no tiem ir tikai kādi trīs sanākuši. Ir ļoti liels risks, liela temperatūra, liels karstums. Jāseko līdzi, kāda vēja vilkme un viss pārējais. Ar to jārēķinās, ka katrā ceplī gadās arī kāds brāķa procents. Ir jau bišķiņ sāpīgi par ieguldīto darbu, bet ar to mēs rēķināmies. Tās ir dzemdības. Mēs esam strādājuši, un tas ir rezultāts," pieredzē dalās Dzērve.
Ne visi no darbiem, kas bija ceplī, ir izturējuši čiekuru dotā karstuma pārbaudījumu. Taču ir trauki, kuri ir ieguvuši interesantu krāsu spēli.
"Paskatieties šitās krāsas, šito krāsainumu! Tas dedzinājums, viņš ir tādā pusreducējošā vidē. Tā kā drusku ar dūmiem, tā kā drusku ar skābekli, drusku bez skābekļa, līdz ar to viņiem virsū būs tādi raibumiņi kaut kādi." Keramiķe Žagata vērtē, ka šādu krāsojumu traukiem, kādu radījis čiekuru dedzināšanas process, tā īsti spētu novērtēt japāņi.
"Japāņi māk saskatīt smalkas lietas, nejaušības, un tā ir kā vērtība, tieši visas šīs glezniņas, ko jūs te redzat. Tad japāņu cilvēks ilgi, ilgi tā ieskatītos un skatītos. Mūsu sabiedrībā tā pierastāk uz kaut ko košu. Mēs redzam – sarkans skaists, zils skaists, bet tad, kad sākās nianses, kaut kā mūsu acs ir atradināta no smalkā saskatīšanas. Var neieraudzīt, bet šeit bļodiņai ir ne tikai mūsu roku enerģija, bet čiekuru enerģija klāt, un tas ir sajūtams," klāsta Žagata.
Keramiķe atzīst, ka, lai arī bija darbi, kurus nācās upurēt čiekuru eksperimenta labā, tomēr to var vērtēt, kā izdevušos. Viņa ir gatava izmēģināt vēl ko jaunu.