Kā informēja Latvijas Nacionālajā kultūras centrā, grāmatā “Dienvidkurzemes adītās jakas” apkopota pamatinformācija par jakām Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā, izveidoti nelieli jaku apraksti un jaku rotājumu zīmējumi, kā arī sniegtas pamatzināšanas jaku tehniskajā adīšanā. Izdevumā apkopotā informācija varētu kļūt par iedvesmas avotu savas, individuālās jakas adīšanā. Zīmīgi, ka Latvijā tikai divos nelielos piejūras novados Rucavā un Nīcā tradicionālajā apģērbā dominējušas īpašajā tīkla patenta adījuma tehnikā darinātas jakas.
Grāmatas atvēršanas pasākumā piedalījās Rucavas kultūrtelpas pārstāvji, kas viesus sagaidīja gan ar maizi un Rucavas balto sviestu, gan ar skanīgām dziesmām. 2018. gadā Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā ierakstīta gan Rucavas tradicionālā kultūras telpa, gan lībiešu kultūrtelpa. Tādēļ simboliski tas, ka jaunā Latvijas Nacionālā kultūras centra izdotā grāmata, kas veltīta Rucavas nemateriālajam kultūras mantojumam, tika atvērta tieši 2018. gada nogalē dibinātā Lībiešu institūta telpās.
Grāmatas “Dienvidkurzemes adītās jakas” atklāšanā siltās un košās jakas bija mugurā ne vien Rucavas dziedātājām un adītājām, bet arī vienai otrai pasākuma dalībniecei, uzskatāmi apliecinot, ka seno var lietot mūsdienās. Vēsturiski šādas jakas raksturīgas tautām, kas dzīvojušas skarbos klimatiskos apstākļos, piemēram Igaunijas salu ļaudīm.
Kā jaku mode aizsākusies Rucavā un Nīcā, īsti skaidrs nav, bet zināms, ka tās ieviesušās 19. gs otrā pusē, 20. gs. sākumā un valkātas līdz pat pagājušā gadsimta vidum. Tagad, kad informācija, attēli un adīšanas padomi būs pieejami arī grāmatas formātā, iespējams, tās atgriezīsies ar jaunu sparu!
“Es domāju, ka jaka labi izskatīsies gan pie džinsu biksēm, gan ikdienas apģērba, gan varbūt tāda, kas greznāka, pie svētku apģērba, reprezentējot valsti, vai kādā pasākumā stāstot par sevi. Tas ir mūsu, visas Latvijas kopīgais materiālais kultūrmantojums, ko tad mēs varam rādīt un demonstrēt citiem,” uzskata tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubene.
Nekur citur Latvijā vēsturiski šādu “nacionālo Chanel” jaku nav, turklāt Nīcas jakas ir košākas, ar tamborētu un pat izšūtu apdari, bet Rucavas – tikai adītas.
Adītāja Aleksandra Maksakova atklāj: “Jakas mēs braucām gan uz Liepājas muzeju skatīties, gan uz Rīgas muzeju, piegrieztnes izveidojām un pēc piegrieztnēm uzadījām jaku.”
Dāmas atzīst, ka pašas joprojām mācoties – blīvajam adījumam vajagot gan daudz dzijas, gan pacietības, pāris vakaros pie jakas netikt, taču galu galā nedz vējš, nedz lietus un pat februāra sals netraucē.
Šobrīd Latvijas Nacionālais vēstures muzejs ir izveidojis Dienvidkurzemes jaku virtuālo izstādi savā mājaslapā.
