Henrieta Verhoustinska: Pirmie skatītāji jau ir novērtējuši gan rekonstruēto teātri, gan jūsu pirmo pirmizrādi "Sapņu tulkotāju sekta". Vai ir tāda sajūta, ka būtu pavērusies otra elpa? Vai ir mazliet drīzāk tāda mazliet piesardzīga sajūta, kas nu būs?
Gundars Āboliņš: Gan, gan. Vienmēr ir šāda sajūta, jo bez šādas sajūtas jau tu izrādi īsti nevari sākt, jo nekad tu nevari garantēt, ka tieši tā izrāde arī beigsies. Skatītājs ir cits, un daudzi apstākļi strādā uz to, ka katru vakaru izrāde ir citāda. Tas ir viens. Otrs ir, ka otrai elpai ir jāatveras īsi pirms otrā cēliena, savādāk mēs līdz beigām netiksim.
Jūsu jaunās izrādes pamatā ir Milorada Paviča maģiskā reālisma darbs "Hazāru vārdnīca". Tiem skatītājiem, kuri vēl neko nezina par to, kā tu pateiktu, par ko ir šis stāsts un kāpēc tieši šo stāstu jūs izvēlējāties kā atklāšanas izrādi jaunajās mājās? Vai jāsaka – jaunajās vecajās mājās?
Jaunajās mājās vecajā vietā, es teiktu. Šī materiāla izvēle ir mūsu mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa ziņā, un es domāju, ka viņš vislabāk varētu uz to atbildēt, kāpēc tieši šo. Viņš jau gan ir teicis, ka, pirmkārt, tas ir tāds, kā tu teici, maģiskais reālisms, kādā mēs jau arī faktiski šodien dzīvojam. Daudzas lietas mēs nevaram izskaidrot un bieži lietojam vārdu – nosapņots. Kura ir tā īstā realitāte? Ir daudzas zinātniskās teorijas par to, bet mūs vairāk interesēja tā mistiski mākslinieciskā, šamaniskā puse visam tam stāstam, kas tad ir sapņi un kādi tie ir, un kādas ir tradīcijas bijušas kādreiz.
Tur ir diezgan liels sajaukums, es pat tik ļoti neorientējos vēsturē, lai to varētu tā salikt pa plauktiņiem, bet tas maģiskais.. Jo mēs jau arī būtībā esam tulki. Tu pieminēji manu otru profesiju – tulkotājs, nu, tas ir mans hobijs, teiksim tā, tā nav mana profesija. Tā ir ļoti nopietna profesija pati par sevi, es ar to nodarbojos kā ar hobiju. Bet aktieris jau būtībā arī ir tulks. Viņš tulko dramaturga, režisora ieceres skatuviskā valodā, izlaižot caur sevi. Jebkurā variantā tā ir interpretācija vai tulkojums. Nu, un tulkot sapņus, tas ir viens no aktiera darbiem. Cik daudz labu ideju nav nosapņots...
Šī izrāde ir neparasta Jaunajā Rīgas teātrī ar kustību daudzumu tajā. Tā balstās lielā mērā ne tik vien uz stāstījumu, ko jūs, protams, lieliski pieprotat – stāstīšanu, bet arī uz kustību, veidojot dažādas gleznieciskas ainas, tādus tā kā bareljefus no jūsu ķermeņiem. Vai izrāde ir fiziski grūta?
Jā, protams, viegli tas nav. Tā kā neviens no mums jau arī nav tā īpaši.. Nu, daži no mums ir vairāk trenējušies, bet citi, kā redzams, treniņos sen nav bijuši, mēģinājumu process ilga vairāk nekā divus mēnešus, un kaut kādas iemaņas tomēr muskuļi atcerējās. Tā ka, jā, viegli tas nav.
Un savienot stāstījumu ar kustību? Tas prasa jau kaut kādu citas iemaņas, nekā ierasts?
Tur ir vajadzīgs trešais atbalsts punkts. Tas ir runāt, kustēties un pats galvenais – domāt. Ja to spēj apvienot, tad.. Kamera jau arī, kas te brauc, te stāv stabili uz trim kājām.
JRT ir bijis jaunas valodas atklājējs, atradējs, jaunu teātra vēstures lappušu ieviesējs, un tagad ir jāmeklē atkal kaut kas no jauna, jāatrod sevi no jauna. Šie meklējumi, tiem būtu jābūt jūsu teātra valodas pamatā, vai tu tam vari piekrist? Un kāda veida meklējumus tu sagaidi?
Tas bija sarežģīts jautājums. Es domāju, ka gadi iet un daudz jau vairs tur arī droši vien nav atlicis, un ir interesanti tomēr vēl paspēt pamēģināt ko tādu, ko tu līdz šim neesi darījis vai ļoti sen kā neesi darījis. Tā jau arī Alvis Hermanis teica, ka mūsu ceļš uz priekšu sākas ar to, ka mēs mēģinām darīt to, ko līdz šim neesam darījuši. Vēl Alvis bija papētījis situāciju, kā tas ir ar deju teātri, ar laikmetīgās dejas teātri, ka tas interesē salīdzinoši nelielu cilvēku daļu.
Bet ļoti uzticīgu šim žanram.
Nu, jā, jā, visās izrādēs ir tā pati nelielā daļa, un tā ir tāda. Mēs tagad cenšamies.. Ko mēs darām? Mēs cenšamies konkurēt ar laikmetīgās dejas grupām vai radām teātri, kurā ir daudz kustības? Es nezinu, vai tur pat ir jānovelk kāda robežšķirtne, bet katrā ziņā mēs ejam uz lielu risku, jo kustību teātris, dejas teātris, laikmetīgā deja nav tas populārākais. Bet mēs to neesam līdz šim darījuši. Kaut gan "Revidentā" mēs svīdām vēl vairāk.
Jo jūs bijāt tauku mētelīšos ietērpti.
Jā, un tur arī bija daudz kustību, mierā jau tur neviens nesēdēja, bet šeit ir cits piegājiens tai kustībai un cita loma, tā ir kā tāda pulsācija. Tas ir ritms, visu laiku ritms, tāda enerģiska pulsācija.
Vai jūs jūtaties kā rituālā šajā izrādē?
Jā, bez tā jau nebūtu jēgas. Tev ir jāatrod līdzdalības sajūta kādā rituālā jebkurā izrādē. Ja tu nejūties kā līdzdalīgs rituālā vai kādā noslēpumā, tad… Nu tad ir žēl.
Jūsu teātrī pēdējos gados ir strādājuši režisori Gatis Šmits, Aiks Karapetjans, Kristīne Krūze, Inga Tropa, Marija Linarte, bet tomēr JRT no publikas galvenokārt tiek uztverts kā Alvja Hermaņa teātris. Vai tu redzi, ka tā tam arī ir jāturpinās, vai tomēr ir jāienāk kaut kādiem jauniem režisoriem teātrī?
Nu, tu jau nosauci jaunus režisorus, kuri ir ienākuši. Tā ir procesa sastāvdaļa, tā tas ir jau ilgāku laiku. Viens ir līderis un kapteinis. Tāpat kā virtuvē strādā šefpavārs un vēl vesela pavāru komanda. Viens taisa saldos, viens to dara, viens to, bet ir šefpavārs, kurš nosaka virtuves stilu un ēdienkarti nākamajai dienai un nākamajai nedēļai. Tā tas ir. Viens pats šefpavārs jau nevar ne nopirkt produktus, ne pagatavot ēdienu, ne nomazgāt traukus un vēl apkalpot.
Es ar lielu interesi izlasīju sarunu žurnālā "Ir" ar Elitu Kļaviņu un Vili Daudziņu, kuri atklāja, ka tava grimētava ir iekārtota leģendārajā Smiļģa kabinetā. Vai tā tas ir?
Nu, daļēji tas tā ir. Pagaidām gan es kā ģērbtuvi vēl izmantoju [citu telpu], man puiši, ar kuriem es iepriekš biju, piešķīra vienu galdiņu, un patlaban es esmu tādā kā tradicionālajā izpratnē ģērbtuvē. Grimēšanās vispār notiek [citur], mums ir frizētava, kurā strādā mūsu grima mākslinieki. Bet, jā, es ļoti vēlējos būt tajā vietā, kur bija Smiļģa kabinets. Tas bija arī Arnolda Liniņa kabinets un trupas vadītāja Jāņa Jurova kabinets, un Jaunatnes teātra laikā tur bija tāds Smiļģa kabinets kā memoriālā vieta, par ko rūpējās Kārlis Anušēvics, un viņš aizejot novēlēja man to, lai ir kāds, kas paliek, kas tur rūpi.
Jo, redziet, es no visiem teātrī strādājošajiem esmu vienīgais, kurš Smiļģi ir redzējis. Nu, vienu reizi, un es biju šitāds [rāda ar roku augstumu līdz ceļgalam], un tās bija Smiļģa bēres. Mamma mani paņēma līdzi uz Smiļģa bērēm. Bet es esmu strādājis kopā ar Lilitu Bērziņu, ar Viju Artmani, ar Hariju Liepiņu, ar Valentīnu Skulmi, ar daudziem, kā saka, viņa aktieriem ar viņa skolu. Bet tas jau nav… Runa pat nav par Smiļģi. Runa ir par tādu vietu, kur drusku ir tādām vēsturiskām liecībām jāsaplūst kopā.
Es izteicu šādu iniciatīvu, un teātris tai labprātīgi piekrita. Tur jau ir tikai… Ne tur ir gaisma, ne tur logu var atvērt, ne tur ir ūdens krāns, tur nekā nav. Tur ir četras sienas. Bet tur būs Valentīnas Freimanes bibliotēka. Viņas grāmatu krājumi, cik nu vieta atļaus. Tur būs daudzi eksponāti no tiem, kas tur ir. Daudzus mēs atdosim Teātra muzejam, jo tur tomēr tiem ir piemērotāka vieta, bet ir daudzas lietas, kas tur vēsturiski ir bijušas. Tas ir gan Dailes teātris, gan Jaunatnes teātris, gan JRT pirms pārbūves, gan pamazām JRT pēc pārbūves. Man vienkārši interesē, kā tie laiki tur.. Tur nebūs nevienas jaunas mēbeles. Katrai lietai ir sava biogrāfija, katra lieta ir bijusi uz skatuves un spēlējusi savu lomu.
Bet skatītāji varēs tur nokļūt un apskatīt?
Nē.
Tas ir tikai teātra iekšējai lietošanai?
Tas ir tikai mums pašiem, jā. Teātrī skatītājiem ir publikas daļa, bet tas ir mums pašiem svarīgi. Nu, ja kāds tur ļoti vēlēsies, neviens jau ar ieroci priekšā nestāvēs, bet tas nav domāts publiskai apskatei, tas ir domāts pašiem, lai tu saprastu, ka pirms tevis arī kaut kas ir bijis.
Teātris nesākas ar mani. Teātris ir sācies un dzīvojis, un bijis stiprs un interesants, un dažāds arī ilgi pirms manis. To ir vērts atcerēties.
Es tev piekrītu. Tu piedalies arī nākamajā Alvja Hermaņa iestudējumā "Melnais gulbis", kas veidota pēc Dostojevska romāna "Idiots" viena no motīviem. Ko tu vari pastāstīt par šo topošo izrādi? Tur arī būs daudz kustību?
Tur būs, jā. Tur būs balets, tikai drusku citāds. Nē, tas jau būs tā kā balets vai faktiski tāda varbūt mūsu, tā teikt, parafrāze par krievu klasisko baletu. Arī uz izrādes plakāta, kas jau ir publiski tapis zināms, ir četri gulbīši no "Gulbju ezera", un Čaikovska baleti un "Gulbju ezers" mūsu dzīvē, kā zināms, ir ar ļoti daudzslāņainu nozīmi.
To parasti atskaņoja mirušo vadoņu bēru dienā.
Nē, nē, tur bija piecas sēru dienas, kad neko citu nerādīja kā tikai "Gulbju ezeru", "Riekstkodi" vai "Žizeli". Es atceros. Tos trīs baletus es vēl atceros, un simfoniskos koncertus arī raidīja. Lai arī kā, tas pats par sevi ir ļoti skaists balets ar ļoti skaista mūziku, bet ne par mūziku un Čaikovski ir runa. Runa ir par to, ka tā būs tā lugas stilistika, ka mēs nākam no krievu klasiskā baleta pasaules. Galvenais jau tur nebūs balets, galvenais tur būs paradoksālā veidā Dostojevska idejas, kuras viņš ir rakstījis. Tās ir rakstiski, tās nav noklausītas. Viņa idejas ļoti dīvainā veidā sasaucas ar to retoriku, kas šodien skan, un... Man grūti teikt, es negribu par daudz atklāt.
Par krievu tautas izredzētību, kas ir viens no Dostojevska motīviem?
Es negribu [tajā iedziļināties], divos vārdos es to neizstāstīšu, bet Dostojevskis ir rakstījis daudzas tādas lietas, kuras… Var jau nelietīgs cilvēks paņemt labu ideju un to degradēt, un tā ir noticis neskaitāmas reizes. Tu paņem labu ideju, skaistus vārdus, cildenus nolūkus un ar saviem darbiem to visu degradē. Tur vainīgs nav Dostojevskis, tur vainīgs ir tas, kurš ir paņēmis un degradējis, bet arī uz to ir ar izpratni jāskatās.
Es nezinu, tā nebūs viegla izrāde, un, jā, kustēšanās tur būs. Es beidzot atkal varēšu uznākt uz skatuves baltās zeķubiksēs.
Nevaru sagaidīt! Es gribēju parunāt arī par tavu nodarbošanos, ko tu noraksturoji iepriekš kā hobiju – tulkošana. Vai tas palīdz tev kā aktierim, tas, ka tu regulāri darbini smadzenes, tulkojot, pārceļot tekstu no vienas svešvalodas mūsu valodā?
Jā, ļoti. Pirmkārt un galvenokārt, tas trenē tavu instrumentu – valodas izjūtu. Tas bagātina tavu valodu, tas slīpē tavus izteiksmes līdzekļus arī tīri no gramatiskā aspekta. Tas palīdz tev paturēt, ja tā var teikt, operatīvajā atmiņā daudzus interesantus sinonīmus, izteicienus un atrast tam atslēgu. Skatuves runa šobrīd uz Latvijas teātru skatuvēm ir ļoti… Tur ir daudz iespēju vēl pilnveidoties.
Cik tu esi delikāts.
Šis ir viens no veidiem. Pianists vingrina pirkstus, es vingrinu savu valodas izjūtu. Man tas ir vajadzīgs kā dažiem rīta kross, citiem vajag aukstu rīta dušu, man vajag stundu, pusotru no rīta ar burtiņiem paņemties. Es arī pamostos savādāk. Tas tev prasa koncentrēšanos, un katru reizi tu sāc tā kā no sākuma, no rīta. Es jau maz [iztulkoju], profesionāli tulkotāji jau sen būtu iztulkojuši 10 grāmatas, kamēr es 100 lapaspuses. Man tas iet ļoti lēnām..
Jo tev ir daudz ko citu darīt.
Arī tas. Otrkārt, es pēc kāda laika pārlasu to un skatos, – nē, neskan. Valodai ir jāskan. Esmu runājis ar citiem tulkotājiem, ar Daci Meieri, un viņa saka – es vienmēr balsī skaļi pārlasu to, ko esmu iztulkojusi. Es pamēģināju – jā, ja tas, balsī lasot, skan, tad ir labi. Ja lasot balsī, pazūd domas pavediens vai vārdi sprūst zobos, tad kaut kas nav kārtībā. Tad jāpamēģina vēl cits vārds vai vārdu secība jāpamaina, un tā ir ļoti interesanta nodarbošanās. Tā ir savas dzimtās valodas kopšana.
