Šajā stāstā Pelnrušķīte vēlas ko vairāk par laimīgām beigām, kas beidzas ar kāzām. Viņa veido pati savu pasauli un visiem spēkiem cenšas nosargāt izmirstošu dabisko pļavu. Arī princim medības nemaz nepatīk, viņu aizrauj dārzniecība un biškopība. Pamāte ir ļauna kā Sosnovska latvānis, bet feju krustmāmiņai piemīt bites spēks.
"Tā bija man diezgan personīga skumja, kad es uzzināju, cik maz dabisko pļavu ir palicis Latvijas teritorijā. Un tad kaut kā saslēdzās, ka mēs varam ar šo visiem zināmo stāstu iekļaut jaunas tēmas un padarīt to kaut kādā ziņā par ekoloģijai svarīgu tematu," pastāstīja lugas autore Linda Rudene.
"Es domāju, ka šis mūsu stāsts parāda, ka katrs pats var būt princis vai princese. Tas ir tikai domāšanas veids un sajūta par sevi un šo pasauli. Tu vari būt dažāds, tu vari būt jebkāds, un vairs nav nekādu noteikumu vai rakstura īpašību, kas raksturo princi vai princesi, kuram tev ir jāatbilst, lai tāds būtu," sacīja režisore Paula Pļavniece.
"Tas neparastais bija darbošanās ar krievu valodu, kas man, protams, nav tik labi pazīstama, un it īpaši komponēt krievu valodā ir ļoti neparasta pieredze man. Bet tas bija superinteresants, aizraujošs process. Kaut kas tur ir tik maģisks tajā vienkāršībā un nesamākslotībā. Un arī mūsdienīgais moments tajā visā ir klāt. Tas ir tik pazīstams un tik ievelkošs stāsts, ka es tiešām mazliet iemīlējos Pelnrušķītē, goda vārds!" atzina mūzikas autors Reinis Sējāns.
Bet kā tas ir – būt princim un princesei?
"Tā kā tā nebija tā oriģinālā "Pelnrušķīte", man bija vieglāk. Tomēr tu vari pats kaut ko izdomāt, ko jūti [un] to arī dod. Visi var būt Pelnrušķīte!" sacīja aktrise Jūlija Berngardte.
Kas Pelnrušķītei vairāk interesē – princis vai pļavas saglabāšana?
"Noteikti, ka pļavas saglabāšana. Ja mēs neuztrauksimies par dabu, mums viss var vienkārši pārvērsties par ielām. Vajag uztraukties par to, ka arī daba ir jāpatur," pārliecināta izrādes skatītāja Asnāte.
"Mūs, cilvēku, ir daudz, un mēs paši varbūt pat neievērojam, bet puse no cilvēkiem piesārņo un posta. Vajag rīkoties pareizi, lai cilvēki - tā puse - beigtu tā rīkoties!" uzskata izrādes skatītājs Iļja.
"Izrādes lielākā veiksme ir labestība. Jo es domāju, ka radošai komandai ir izdevies izstāstīt stāstu, kas ir ārkārtīgi asprātīgs, ļoti kustīgs, dramaturģiski pareizi virzās. Bērni to komentē, smējas līdzi. Es noticēju!" sacīja kritiķe, izrādes skatītāja Ingrīda Vilkārse.
