Lugai dots žanra apzīmējums "kara laika hronika", un titullomu tajā atveidos Maksims Busels.
Šī ir jau trešā Viestura Kairiša sadarbība ar Čehova teātri. Kā trešo veidot "Hamletu" tieši ar Maksimu Buselu titullomā viņš bija iecerējis jau pirms trim gadiem, taču tad nāca pandēmija un vēl vairāki citi apstākļi, un iecere bija jānoliek malā.
Toreiz pat prātā nevarēja ienākt, ka pēc dažiem gadiem pienāks vēl daudz lielāks "Hamleta" aktualitātes laiks, kāds tas ir tieši šobrīd.
Uz melnbaltās afišas redzams Hamlets, kuram viena sejas puse ir nošķaidīta. Galvenās lomas atveidotājs Busels uz jautājumu, kāda krāsā būtu šī viela, ja to varētu padarīt krāsainu, atbild: "Paldies par šo jautājumu, jo tieši tāda bija arī doma, lai afiša uz to uzvedinātu. Vieni saka – tās ir asinis, citi – tie ir netīrumi, dubļi. Varētu būt abi šie varianti. Mums sākumā bija doma afišu taisīt krāsainu, bet melnbaltais variants tomēr visās nozīmēs ir atbilstošāks. Jo tas provocē uz domāšanu, analizēšanu. Tāpēc es negribu precīzi atbildēt, kas tas ir mūsu versijā."
Atstājot vietu katra skatītāja personiskai interpretācijai, režisors Kairišs tomēr atklāj ideju, kādā krāsā viņš redz Hamleta notraipīto seju.
"Principā tās nav asinis. Tā ideja man nāca no vienas sejas, kas bija ar kaut ko zaļu nošķaidīta. Tas bija viens konkrēts gadījums."
Režisors atzīst, ka latviski runājošā teātrī viņš šobrīd "Hamletu" neiestudētu, viņam tas svarīgs kā vēstījums tieši krievvalodīgajai pasaulei.
"Ir divi iemesli, kādēļ es šobrīd šo iestudējumu taisu. Pirmkārt, es jau sen pamanīju, ka vienā valstī savus oponentus indē gluži kā ar viduslaiku metodēm, un tieši "Hamletā" ir sižets, kur savus oponentus indē, nevis kaut kā citādi nogalina."
"Otra lieta, ko es pamanīju, ka divas brāļu tautas – Dānija un Norvēģija – (bet vieni ir mazliet vecākie brāļi) karo mazas zemes šķēlītes dēļ, kaut arī neviens īsti nesaprot, kur tā ir un kam tā vajadzīga, un kas ir tik maza, ka tajā pat nepietiek vietas, lai apglabātu visus par to kritušos karavīrus. Šie divi konteksti bija tie, kāpēc es šobrīd gribu taisīt Hamletu un kādā vidē to "iesēdināt"."
Iestudējumam dotais žanra apzīmējums "kara laika hronika" nenozīmē, ka luga īpaši pieskaņota mūsdienām. Kā uzsver režisors – kara darbība patiešām ir klātesoša Šekspīra lugā, pat Hamleta tēva gars parādās pilnā bruņojumā ar zobenu, tikai iestudējumos bieži vien tas netiek akcentēts.
"Gatavojot šo izrādi un zinot, kas notiek šobrīd pasaulē, tām daļām, kas saistās ar impērisku pagātni, es iedvesmu guvu kaimiņu zemes slepenajā vasarnīcā, kurā ir no Itālijas pasūtītas mēbeles un dažādi neīsti mākslas vēstures daiļumi," stāsta scenogrāfe Ieva Jurjāne.
Lugas režisors Kairišs uz jautājumu, ko viņš šoreiz ietver lugas centrālajā jautājumā "būt vai nebūt", atbild: "Es domāju tas ir jautājums, ko, es ceru katrs no mums uzdod, katru rītu pamostoties un atverot ziņu portālus.
Mēs šobrīd esam absolūtā "būt vai nebūt" situācijā, un nevis individuālā, bet kopējā. Es domāju, ka Latvijas valsts "būt vai nebūt" šobrīd izcīna ukraiņi, un skaidrs, ka mums šobrīd ir skaidrs "būt vai nebūt", tur divu domu nav.
Ko īstenībā nenojauš Latvijas valdība, jo es redzu, ka viņiem nav "būt vai nebūt". Es redzu, ka mēs nedarām pietiekami savu darbu, kas mums ir jāizdara. Mēs nerisinām lietas, kas ir mūsu drošības jautājumi."
