Režijas un pedagoģijas meistari Māra Ķimele un Elmārs Seņkovs tiekas teātra vecmeistaru un jauno skatuves mākslinieku sarunu ciklā "Teātra garša". Savstarpējās attiecības viņiem jau ir skaidras – abus vieno ne tikai profesija, bet arī fakts, ka Elmārs Seņkovs ir Māras Ķimeles students, tādēļ šīs sarunas tēmas sniedzas dziļi režijas un teātra pedagoģijas dzelmē. Abi mākslinieki runā par to, kāpēc teātris ir vajadzīgs, kā tam ir izdevies izdzīvot, ņemot vērā, ka mūsdienās patērētāju sabiedrība mēdz noteikt māksliniekiem savas vajadzības. Kurš no izrādes radīšanas procesiem abiem režisoriem ir sirdij vistīkamākais? Abi arī vērtē, kas tad īsti raksturo izcilus aktierus.
Elmārs Seņkovs: Šodien mums būs brīnišķīga saruna kopā ar manu pedagogu, izcilu režisori – Māru Ķimeli. Mums ar Māru īstenībā sarunas notiek ļoti bieži, jo mēs kopā strādājam, bet šodien klausītāji un skatītāji droši vien vēlēsies vairāk uzzināt, ko mēs runājam par teātri, kādas mums tēmas ir svarīgas. Tad šodien, Māra, es ar tevi parunāšos.
Māra Ķimele: Labi.
Elmārs Seņkovs: Vai ne?
Māra Ķimele: Labi, Elmār Seņkov, kas arī savukārt ir slavens režisors un pedagogs.
Elmārs Seņkovs: Jā.
Māra Ķimele: Un tagad es jutīšos kā skolniece.
Kāpēc joprojām ir vajadzīgs teātris?
Elmārs Seņkovs: Jā, labi. Māra, es sākšu ar kaut kādu ļoti nopietnu jautājumu. Pēc tam būs kaut kādi nenopietnāki jautājumi, bet lai mums kaut kā raisītos saruna. Es ļoti daudz īstenībā par to domāju pēdējā laikā. Mēs nodarbojamies ar vienu un to pašu, tā ir režija, un mēs radām izrādes. Mēs veidojam tās. Mēs izvēlamies materiālus, mēs mēģinām sajust laiku, kāpēc tieši šis materiāls šodien ir vajadzīgs. Bet kopumā man ik pa laikam ir viens jautājums – kāpēc joprojām teātris ir vajadzīgs. Šis jautājums mani nepamet. Saproti, ir tik daudz fantastisku mākslas veidu (kino, mūzika), bet teātra māksla ir izdzīvojusi īstenībā šo laika periodu. Jo daudzi ar kino ienākšanu teica, ka viss – teātra māksla mirst. Bet tomēr nē; viņa tomēr turpina būt. Šodien, tieši šodien, 21. gadsimtā, 2024. gadā teātris mums ir vajadzīgs. Kāpēc cilvēki iet skatīties teātri šodien?
Māra Ķimele: Pirmkārt, es domāju, ka teātris, gluži tāpat kā jebkura māksla, savā veidā ar saviem līdzekļiem pasniedz savu dzīves redzējumu. Tie, kas veido izrādi, ar savu jūtīgumu, ar savu domāšanu, ar savu redzīgo aci parāda par īstenību, par šo dzīvi kaut ko, ko mēs ieraugām ar mūsu līdzekļiem. Teātrim ir ļoti īpaši līdzekļi, kādu citā mākslā nav.
Teātris, pirmkārt, ir māksla laikā, kas nepiemīt gleznai un patiesībā arī literatūrai ne, kaut arī lasot, protams, ir nepieciešams laiks, bet tomēr mēs burtiņus uzreiz savā galvā ieraugām kaut kādos savos vai nu izjūtas tēlos, vai arī saturiski, bet teātris ir māksla laikā, un tā ir iemiesošanās māksla.
Tas tomēr ir kaut kas ļoti maģisks, jo mēs faktiski tā kā Dievs iemiesojam burtiņus. Tagad, labi, lugas vairs neiestudē, bet ideju, kas ir vēl tuvāk Dieva darbam, jo tas ir logos, tā ir ideja, un mēs viņu iemiesojam miesās – skaņā, ķermenī, enerģijā. Un tas iemiesošanas darbs, tas ir kaut kas pat trakāks nekā skaņu materializēt, padarīt dzirdamu to, ko komponists dara, kad viņš no klusuma izrauj to skaņu un padara viņu dzirdamu arī man un tev. Tas, ko gleznotājs dara, kas man liekas arī ļoti maģiski, ka viņš skatās uz kādu ainavu vai cilvēku, vai arī galvā iedomājas savu abstrakto redzējumu un arī to materializē. Bet teātris vēl pie visa tā klāt lieto dzīvus cilvēkus, un tur notiek ļoti interesanta enerģijas apmaiņa starp skatītāju un izpildītājiem, kas ir spēles laukumā.
Elmārs Seņkovs: Tātad šodien mēs strādājot nedrīkstam aizmirst arī skatītāju klātesamību.
Māra Ķimele: To nekad nedrīkst aizmirst.
Elmārs Seņkovs: Nu jā.
Māra Ķimele: Nekad.
Elmārs Seņkovs: Tad tas dialogs ir nepārtraukts, šai enerģijas apmaiņai ir jābūt nepārtrauktai.
Māra Ķimele: Jo, protams, tādas subjektīvas mākslas kā glezna vai mūzika var vairāk atļauties izpaust tieši radītāja personisko pārdzīvojumu, savu ļoti subjektīvo sajūtu, jo to var noglabāt notīs, gleznās. Gleznu var palikt zem gultas, kā tas padomju laikos ļoti bieži bija. Kur dzīvot nebija, gulta bija kaut kāda, un kur gleznas glabāt nebija, un lika zem dīvāna vai zem gultas. Un teātri ne.
Izrādi vajag perēt ilgi
Elmārs Seņkovs: Bet kā tad režijā saglabāt autorību? Kā viņu notvert, kā viņu fiksēt?
Māra Ķimele: Tādēļ jau mēs arī nesaņemam autorhonorārus, kurus saņem pat kustību režisors, kurš varbūt tur piecus rokas pacēlienus ir uztaisījis.
Elmārs Seņkovs: Kustību var pierakstīt, kaut kā fiksēt.
Māra Ķimele: Viņš var. Režiju arī var pierakstīt, bet kaut kā ir iegājies, ka tas, lūk, nav fiksējams. Nu, mēs esam unikāli.
Elmārs Seņkovs: Juridiski arī viņu nevar fiksēt?
Māra Ķimele: Viņu patiesībā var fiksēt, tās ir pilnīgas muļķības [ka nevar]. Protams, var taču fiksēt mizanscēnu un var fiksēt pat intonācijas. Tagad pie šodienas tehnikas vispār visu var fiksēt. Tā ka tā ir galēja atpalicība – uzskatīt, ka režisora darbību nevar fiksēt, kaut gan tas ir zināmā mērā kompliments mums, ka mēs esam, lūk, nefiksējami, mēs esam tik zūdīgi un īpaši. Bet principā var, protams, fiksēt, un tā [nefiksēšana] faktiski ir cūcība, jo tas nāk no tiem laikiem, kad režija nebija tik svarīga. Tagad režija, manuprāt, ir kļuvusi pārāk svarīga, jo katrs režisors tomēr pašapliecinās kā autors, tāpat kā gleznotājs, komponists vai rakstnieks. Tas ir viņa autordarbs. Vēl pirms kādiem 60 gadiem režisors tomēr sadarbojās ar dramaturgu vairāk, un dramaturģija bija ļoti nozīmīga. Es piederu faktiski pie tās skolas un nemaz nepretendēju uz neko citu, jo man ļoti patīk sadarboties ar dramaturgu, un man patīk taisni tā sadarbošanās, un man patīk ļoti tas vientuļais režisora process, kad tu esi vienatnē viens pret vienu ar dramaturgu, teiksim, ar Čehovu vai Šekspīru; un tas ir tik superīgi! Un tu centies viņu atšifrēt, izprast, sajust, pilnīgi sajust, savienoties. Un tas ir ļoti skaists periods. Un tas ir ilgs periods, jo izrādi vajag perēt ilgi. Ir ļoti kārtīgi jāsaslēdzas ar materiālu vai arī ar to ideju, kuru tu gribi iemiesot. Tu pats zini, tev ir ļoti daudzas tādas izrādes, kur ir tava ideja un to dramaturģiju tu veido kopā ar blakus esošu dramaturgu. Tik un tā tev ar to ideju ir jānēsājas un jāmeklē tai idejai pareizā forma, izpausme, jāmeklē kopā ar aktieriem. Tas galīgi nav tā, ka "atnāci un uztaisīji".
Elmārs Seņkovs: Kurš posms tev, Māra, ir visinteresantākais mēģinājumu procesā? Droši vien klausītāji un skatītāji nezina, mēs mēģinām divus mēnešus teātrī un, protams, ir sākumā iepazīšanās ar lugu, ir galda periods, kā mēs saucam – mēs sēžam pie galda un lasām materiālu, pēc tam mēs sākam strādāt uz skatuves, mēģinājumu zālē. Kurš posms tev ir visinteresantākais? Piemēram, man ļoti patīk caurlaides, pirmās caurlaides. Es attiecīgi beidzot ieraugu to savu kompozīciju, kā tā darbojas, un beidzot varu neiesaistīties, bet noskatīties savu darbu. Vēl to neredz skatītājs, un es viens skatos.
Man tas liekas ļoti intīms process tajā brīdī – ko es esmu radījis un kas no tā sanāk vai kas veidojas. Kas tev, Māra, ir visinteresantākais?
Māra Ķimele: Man laikam caurlaides ne. Pirmkārt, ir iespēja ļoti atšķirīgi strādāt. Ir bijušas lugas vai arī izrādes, kuras ir veidotas, uzreiz lasot un darot. Ir bijušas izrādes, kurās man gribas pēc iespējas ilgāk kopā ar aktieriem runāt, to tekstu analizēt un lasīt, pavērt viņu vairāk un vairāk, un tad tā uzmanīgi ieplūst kustībā, mazliet pieceļoties, mazliet padarot, atkal apsēžoties, atkal palasot, atkal apsēžoties. Man laikam tā vislabāk patīk. Man joprojām patīk tās lugas iestudēt, kaut gan es esmu ļoti daudz iestudējusi arī visu ko citu.
Elmārs Seņkovs: Es piekrītu, jā. Protams, par mēģinājumu procesu var būt pilnīgi atšķirīgi, to es arī esmu piedzīvojis.
Māra Ķimele: Var darīt tā, kā Alvis Hermanis dara, ka dod etīdes, un tas ir ļoti labs veids. Aktieri nes, nes, nes, un režisors intensīvi strādā un skatās – tas der, tas neder. Bet tas tomēr labāk der profesionāliem un pieredzējušiem aktieriem, jo jaunie aktieri, tikko sākušie, īsti nesaprot, kāpēc tas der, kāpēc tas neder, un sākas pat tāda panika un tāda neveselīga sacensība – kāpēc man neņem un tam ņem, un tā droši vien kaut ko dara, lai viņu ņemtu. Nu tādas muļķības. Režisors nekad tā nedara. Viņam izrāde ir svarīgāka par visu ko citu.
Aktieri un tirgus
Elmārs Seņkovs: Parunāsim par tavu pedagoģisko darbu, Māra. Šobrīd es arī kā pedagogs strādāju, un, protams, tie jautājumi parādās – kā tad šodien veido tos aktierus? Kas ir mainījies tavā pedagoģiskajā darbā, kur tu izjūti, ka ir vairāk jāpārliek uzsvars uz citiem materiāliem vai uz citu metodi vai domāšanu?
Māra Ķimele: Nu domāšana, jā. Man vienmēr, no laika gala, sākot ar pirmo kursu, kuru es personīgi vadīju un uzņēmu kā kursa vadītāja, – jau tad man bija, man liekas, ka pieci aktiermeistarības pedagogi, un tad es pateicu, pietiek ar šito, ka ir viens meistars, kā tas bija Veras Baļūnas laikos, un tad viņa visu viņiem māca. To varēja darīt agrāk, padomju laikos, jo tad visu kursu gatavoja vienam teātrim un tas meistars, tas režisors viņus arī paņems savam teātrim. Viņš viņus gatavoja sev. Un tur ir jēga, tas ir normāli.
Šodien tā vairs nav – šodien aktieri vienkārši ir pakļauti tirgum, izpirkšanai, kurš viņu nopirks, un tas ir psiholoģiski briesmīgi.
Elmārs Seņkovs: Tāds kapitālisms sūrais.
Māra Ķimele: Tas kurss nebija paredzēts nevienam teātrim, un es uzreiz sapratu, ka viņiem nāksies izklīst pa visiem Latvijas teātriem un ka viņiem jāmāca ļoti atšķirīgi paņēmieni, piegājieni. Režisori ir ļoti atšķirīgi. Es pat viņus burtiski piespiedu – viņiem vienīgajiem aktiermeistarības pasniedzējs ir bijis Harijs Liepiņš. Tā ir vienīgā grupa, kuri ir ieguvuši Harija Liepiņa skolu. Viņiem viņš likās par patētisku, un viņi pat smējās pirmajās nodarbībās. Un es viņiem teicu – izbeidziet! Jūs pašreiz saņemat stafetes kociņu tieši no Smiļģa, jūs vienkārši nesaprotat. Un tiešām – Harijs Liepiņš, izcila personība un ļoti talantīgs, harismātisks aktieris, bet tā ir cita domāšana, cits laiks. Bet viņš nemaz nav sekls. Viņš ir fantastisks, tikai tā ir cita izpausme. Un nepagāja ne divas nedēļas, un viss – viņi pieslēdzās. Viņi vienkārši viņu sāka mīlēt, viņiem tas patika un viņi sajuta kaifu no tā stila, no tā mazliet teatrāli piepaceltā, bet piepildītā, jo tas jau nebija tukšs, tas patoss.
Elmārs Seņkovs: Režisoru domāšanas, es piekrītu, ir ļoti atšķirīgas šobrīd Latvijā. Tāpēc es arī esmu absolūti laimīgs, ka šobrīd arī maniem studentiem ir iespēja pastrādāt ar dažādiem pedagogiem. Protams, ir vajadzīgs laiks, kamēr viņi pierod. Katram režisoram, arī pedagogam, ir sava izpratne par teātra estētiku, teātra virzienu, ko viņš arī patiesībā ir praktizējis kā režisors teātros, līdz ar to mēs tāpēc redzam arī citās skolās, kā lietuviešu skola, ka pedagoģija ir pilnīgi citādāka.
Māra Ķimele: Igauņiem arī ir pavisam citādāka.
Elmārs Seņkovs: Pat Baltijas valstīs mēs esam jau dažādi.
Vai tu, Māra, esi tā izjutusi, kurā posmā tu esi izmainījusi un sapratusi, atradusi citu veidu teātrim, piegājienu? Vai ir kaut kāds tāds posms?
Kas ir izcils aktieris?
Māra Ķimele: Tu zini, ar katru kursu ir izmaiņas. Arī kā aktīvs, strādājošs režisors tu gūsti ļoti lielu pieredzi, iestudējot izrādes un arvien vairāk saproti profesiju, un arvien vairāk saproti, ko tu sagaidi no aktiera, ko lai viņš spēj. Man ir bijusi laime strādāt ar izciliem aktieriem, sākot ar Valmieras teātri un Jauno Rīgas teātri, un tāpat es esmu strādājusi arī Lietuvā un Igaunijā. Ļoti interesanti ir strādāt ar tik plašu cilvēku loku, jo viņi ir ne tikai profesionāli atšķirīgi, bet viņi ir arī tādā kultūras domāšanā atšķirīgi. Un tomēr man jāteic ir tā, ka labs aktieris ir labs aktieris. Viņi visi, tie izcilie aktieri, pat negribas teikt to vārdu, viņi ir līdzīgi – viņi ir līdzīgi savā spējā ātri saprast, ātri reaģēt, ļoti jūtīgi just un ieguldīties, piedāvāt savu. Tās ir tās īpašības, kas viņiem visiem ir raksturīgas.
Elmārs Seņkovs: Un kaut kāda arī personības šķautne.
Māra Ķimele: Jā.
Un viņiem ir personiskais skatījums. Tas ir brīnišķīgi.
Un visos teātros ir grupa šādu aktieru. Un tad visos teātros ir aktieri, kuri vērtē tevi, režisoru, un viņi zina, kā jāspēlē teātris, un, ja tas nesakrīt ar viņu priekšstatu, viņš ir pasīvs, noraidošs vai arī spiež uz bremzēm un velk visu ansambli atpakaļ. Tad, protams, ir ļoti svarīgi, ka nedrīkst dusmoties, jo viņš nezina, ko tu gribi, viņš nesaprot, ko tu gribi.
Elmārs Seņkovs: Tu arī savā pedagoģiskajā darbā varbūt esi pamanījusi, ko es arī izmantoju, – ja aktieris ir brīvs, ir svarīgi, ka viņš atnāk, apsēžas no skatītāja puses un ierauga kompozīciju. Tad viņš arī vairāk saprot, cik būtisks viņš ir šajā bildē.
Māra Ķimele: Jā, ir ļoti svarīgi.
Elmārs Seņkovs: Jo aktieri, kuriem ir ļoti labi ieaudzināta kompozīcijas izjūta, viņi saprot arī estētiku. Mēs priecājamies par tādiem un tādus mēģinām arī audzināt, tāpēc mēs studentiem liekam iet uz izstādēm, uz vizuāliem notikumiem, iet klausīties akadēmisko mūziku, lai izveidotos kompozīcija.
Māra Ķimele: Viņi iet zīmēt pie ģeniālās Aijas Zariņas un kopē ģeniālākos latviešu gleznotājus. Tas viņos attīsta kompozīcijas izjūtu, viņi saprot, kādēļ tas ir, kā tas laukums veidojas, kādēļ krāsai blakus tai jābūt tādai intensitātei. Tās visas ir iemaņas, kuras viņi varbūt pat tagad neapzinās, bet kas kaut kad tomēr uzplauks.
Elmārs Seņkovs: Noteikti daudzi tavi studenti atpazīs tavu, manuprāt, jau ģeniālo frāzi: ja negribi – nevajag!
Māra Ķimele: Ja negribi, tad nevajag, jā.
Elmārs Seņkovs: Šī frāze, mēs ik pa laikam atsaucamies, un tā mēs atpazīstam viens otru un saprotam – jā, tie ir Māras studenti. Un otra frāze, ko es vienmēr izmantoju darbā ar aktieriem, es pajautāju – "kāpēc tu šajā brīdī neej prom no skatuves?" Bet tas ir labs jautājums, kas uzreiz liek viņam uzdot [domāt], ko es tiešām te daru vai ko es gribu, kāpēc es vispār esmu uznācis uz skatuves; tas nozīmē, ka man jābūt kaut kam, ko es gribu pateikt, ko es gribu no partnera iegūt, ko es vispār gribu par šo izrādi pateikt, kāpēc mēs vispār šo veidojam.
Māra Ķimele: Jā, jo tās ir atšķirīgas lietas. Ir aktieri, kas jūt lielo tēmu, un ir aktieri, kas var nospēlēt epizodi pilnīgi brīnišķīgi, bet viņi nespēs vilkt visu izrādi, jo viņi pazaudē to ģenerālo tēmu.
Tāpēc ir tādi aktieri, kuri var spēlēt galvenās lomas, bet ir brīnišķīgi aktieri, kuri nevar. Tas ir tik sāpīgi!
Elmārs Seņkovs: Mēs tādus radīt nevaram. Tādi laikam piedzimst, vai ne?
Māra Ķimele: Droši vien, ka var. Apziņu var tik ļoti veidot un audzināt.
Elmārs Seņkovs: Droši vien es tev piekrītu, bet kā mums ieraudzīt to kā pedagogiem?
Māra Ķimele: Es zinu, kā, un tas ir ļoti grūti. Tā kā mēs visi esam režisori jeb arī aktieri, kas māk, tad mums ir diezgan aktīvi izteikta tā pašapliecināšanās dziņa. Gribot negribot mēs sākam režisēt un veidot foršu izrādi, arī tam studentam tajā fragmentiņā. Dabīgi, jo tu taču nevari eksāmenā parādīties slikti un izgāzt arī viņu līdz ar to, ja? Jo labāk tas fragments vai tas kursa darbs parādīsies, jo labāk parādīsies arī tas aktieris. Bet vai viņš labāk iemācīsies? Šo jautājumu ik pa brīdim es sev atgādinu, jo es vienkārši kaut kā visu laiku turu sevi grožos un neļauju aizrauties ar aktiera ielikšanu izdevīgā pozīcijā, viņam to neapzinoties. Tad viņam liekas, ka viņš to ir izdarījis, bet patiesībā to ir izdarījis režisors – viņš viņu ir ielicis pareizā vietā, pareizā kompozīcijā, izmanto viņa dabīgos dotumus, viņa faktūru, viņa izskatu, un normāls režisors visu to māk izdarīt. Viņi nemaz neapzinās, ka tas ar viņiem ir izdarīts un ka viņš to nav izdarījis. Skatītāji aplaudē, viņi ir sajūsmā, bet viņš faktiski nav iemācījies.
Elmārs Seņkovs: Bet ja mūsu uzdevums ir, tā tagad ļoti rupji varbūt skanēs, pārdot to aktieri, tātad mūsu studentus kapitālismā sūrā...
Māra Ķimele: Jā, bet nu to vajag diplomdarbā darīt.
Elmārs Seņkovs: To vajag diplomdarbā, bet mācību procesā laikam ilgstoši, protams, es piekrītu, ar to aizrauties nevajag. Tad mēs diplomdarbā maksimāli mēģinām kā režisori viņiem radīt maksimāli ērtas lomas.
Viņi to neapzinās, mīļie aktieri, bet mēs to darām, un mēs to darām tā, lai jums būtu pēc tam tie aplausi un arī gandarījums. Un tālāk jau viņi nonāk teātrī.
Māra Ķimele: Tad viss sākas no gala.
Labvēlība, šis brīnišķīgais latviešu vārds
Elmārs Seņkovs: Tad viss sākas no gala, un jautājums ir – tas ir ļoti svarīgi – kādā teātrī viņi nonāk.
Māra Ķimele: Jā, protams.
Elmārs Seņkovs: Un tad bieži vien ir atkarīgs arī no viņa, teiksim, kaut kāds radošais laiks.
Māra Ķimele: Jā, jo nav daudz jauniešu, kuri, nonākot nelabvēlīgā vidē, spēj to izturēt, sakost zobus, un viņos pamostas spīts vai vēl trakāka vēlēšanās to pārvarēt. Tādu ir maz. Lielākā daļa aktieru tomēr traumējas un apdziest. Zini ko, labvēlība, šis brīnišķīgais latviešu vārds, to nedrīkst aizmirst, nu neviens to nedrīkst aizmirst. Tev ienāk kaut kāds jauns puisītis vai meitenīte, tev viņš liekas stulbs vai muļķīgs. Viņš uziet uz skatuves ar zābakiem, jo viņam kaut kā atkal ir aizmirsies, kaut gan viņi visi to zina. Vai ka viņš ienāk teātrī un nepasveicina. Un viņi jau ir ierakstīti sliktajā sarakstā, un viņi jau ir riebekļi, stulbi un nemākuļi. Mazliet vajag pacietību un iejūtību, un, galvenais, labvēlību. Un labvēlību arī visu laiku pret kolēģiem. Kur ir pazudusi labvēlība?
Elmārs Seņkovs: Kāpēc aktieri tik ātri aizmirst, ka viņi paši ir bijuši tikpat jauni un iegājuši teātrī pie lielām dīvām?
Māra Ķimele: Pilnīgi, pilnīgi aizmirst.
Elmārs Seņkovs: Jā, aizmirst ātri. Mēs aizmirstam paši, ka mēs darām, vai arī kā režisori, kas taisa savus pirmos darbus.
Es arī teātru direktoriem saku: esiet iejūtīgi, saprotoši! Tas ir tikai viņu pirmais darbs.
Māra Ķimele: Bet ir arī iejūtīgi direktori.
Elmārs Seņkovs: Jā, jā, protams. Es domāju – ja viņi nebūtu iejūtīgi, tad arī ļoti daudzi režisori nebūtu izveidojušies.
Māra Ķimele: Vistrakāk, man liekas, ka patreiz ir Dailē, jo tur ir tā latiņa ļoti augsta uzlikta, kas ir forši, bet es domāju, pat ne jaunam režisoram, bet jebkuram režisoram tur ieiet taisīt vienu izrādi, viņam tāpat ir tas cirvis virs galvas, un tas ir stress. Tajā ziņā tā ir tāda vieta, kur var iet tikai tas, kas to var izturēt, un tas ir jāapzinās. Tur ir jāiet profesionālam cīnītājam, jo tur neviens neķēpāsies ar tevis audzināšanu. Bet, protams, ka tā var aiziet bojā arī ļoti ievērojams talants.
Elmārs Seņkovs: Jauns cilvēks ienāk tomēr lielā kolektīvā un nu viņš kļūst par, kā paši teātra ļaudis saka, ģimenes locekli, kaut gan vispār es ar jēdzienu "ģimene" teātrī tā neaizraujos. Man liekas, tas ir tāds diezgan...
Māra Ķimele: Slidens.
Birkas
Elmārs Seņkovs: Mēs tomēr esam profesijā, un mēs darām katrs savu darbu. Bet parunāsim par teātri kā māju. Tev, Māra, ir bijušas divas tādas, es domāju uzskatāmi, nopietnas mājas, kurās tu veidojies kā režisore, kā teātra domātāja – Valmieras teātris un Jaunais Rīgas teātris. Tās ir, protams, atšķirīgas, noteikti tu man piekritīsi, mājas vai tomēr ir līdzīgas?
Māra Ķimele: Kaut kādā ziņā līdzīgas, jo mājas ir zona, kurā tu jūties kaut kādā ziņā, kā lai to pasaka, neapdraudēts tādā rupjā veidā, ka tu tur esi kaut kādā ziņā pasargāts. Ar saviem tuviem kolēģiem mēs saprotamies, un tev neviens tur aiz muguras dunci ribās negrūdīs un zobus netrīs. Protams, ka vienmēr ir aktieri, kuri ir apvainojušies, ka viņi nav dabūjuši to vai to lomu. Nu, diemžēl tā tas ir, jā, jo aktieru vienmēr ir vairāk nekā lomu, un tā ir ļoti sāpīga problēma. Un es viņus saprotu, es viņus tiešām saprotu, bet es tur neko nevaru darīt, jo loma ir viena, bet aktrises ir piecas, kuras vispār varētu principā spēlēt to lomu. Un tā izvēle krīt uz to aktrisi, izejot no, pirmkārt, materiāla, otrkārt, partnera, treškārt no, teiksim, laika, cik daudz ir iedots mēģinājumu skaits, vai tu varēsi tur lēnām un uzmanīgi to dabūt no tā aktiera jeb arī tas ir jāizdara ļoti ātri. Tā ir ļoti liela atšķirība, jo ir aktieri, kas strādā ārkārtīgi ātri. Teiksim, Andris Keišs. Viņam pasaki, kas jādara, viņš uzreiz izdara. Tas ir briesmīgi.
Elmārs Seņkovs: Nekaunīgi briesmīgi.
Māra Ķimele: Jā. Tāda pati ir Dace Everss – viņai vienkārši pasaki, viņa uzreiz izdara un viss. Un cits tā nevar, un nevis tāpēc, ka viņš ir sliktāks aktieris, viņam ir citādāks process.
Elmārs Seņkovs: Cits ritms.
Māra Ķimele: Viņš gremo savādāk to. Ir aktieri, kam vajag saprast galu galā, kas te ir, un tas ir normāli. Skaidrs, ka tas prasa vairāk laika. Teiksim, Jaunā Rīgas teātra aktieri, kuri ir tādi, kuriem vajag visu saprast, viņi to dara paši, viņi netērē uz to kaut kādu kopīgo mēģinājumu laiku tieši savai lomai, kaut gan kopīgo laiku mēs tik un tā tērējam lugas analīzei, ja tā ir tāda luga kā, piemēram, "Trīs māsas" vai "Otello". Un, teiksim, Jaunā Rīgas teātra aktieriem es noteikti vienmēr saku to kompozīciju, uz ko mēs ejam, vai arī, kas tas par stilu, kādā valodā mēs runājam.
Tā mana šausmīgi piešūtā psiholoģiskās režisores birka... Es tā atskatos uz savām izrādēm, jau no pašiem pirmsākumiem tās ir bijušas tik trakas, un sevišķi dziļajos padomju laikos. Es tiku arī par to ļoti slānīta, bet tas bija tāds avangards.
Elmārs Seņkovs: Es domāju, ka tev to birku ir piešuvuši tāpēc, ka tu esi meistars uztaisīt lomu aktierim. To es esmu pavērojis, kā tu strādā arī ar studentiem, kā tu arī strādāji Jaunajā Rīgas teātrī, ko es atceros, izrādes, piemēram kaut vai brīnišķīgais "Otello", kaut gan viņš arī ir žanriski veidots.
Māra Ķimele: Bet psiholoģiskais zīmējums tik un tā paliek.
Elmārs Seņkovs: Bet psiholoģiskais zīmējums ir precīzs.
Māra Ķimele: Man patīk tas savienojums, ka spēles veids ir tāds brīvs un pietiekoši absurds, bet zīmējums starp personāžiem ir psiholoģiski ļoti precīzs; man tas savienojums patika.
Elmārs Seņkovs: Nu, lūk. Es domāju, ka mēs to vārdu "psiholoģiskais teātris" katrs saprotam savādāk, bet es domāju, arī kritiķi tur droši vien ir pielikuši tev to birku vai kaut kādi teātra zinātnieki. Bet es domāju, ka tas ir tāpēc, ka tev vienmēr ir svarīgs psiholoģiskais zīmējums jebkādā žanrā vai stilistikā.
Māra Ķimele: Jā, tā ir.
Elmārs Seņkovs: Un to es arī esmu ļoti daudz mācījies – vienmēr saprast to kompozīciju, ar ko aktieris sāk un ar ko beidz un attiecīgi, kāda ir tā viņa līkne; un visai līknei jābūt loģiski pamatotai, viņa nevar būt vienkārši izdomāta – tagad es te nospēlēšu augstu, te ļoti zemu, te skaļi, te klusu – bet ir svarīgi atrast pamatojumu, nopietni izvērtējot apstākļus, lugas analīzi. Mēs nekad nepaskrienam šīm lietām garām. Varbūt tāpēc mums abiem patīk lugas. Tas laikam nāk no tevis. Jo luga ir diezgan dzelžaina struktūra.
Māra Ķimele: Bet tu jau tagad viņas pilnīgi pārtaisi. Pēdējās tavas izrādes ir visas jau bez lugām, kas ir ļoti brīnišķīgas izrādes.[..]
Šekspīrs, Čehovs, Ibsens un Rainis
Elmārs Seņkovs: Tu vienmēr esi pedagoģiskajā un radošajā dzīvē pieskārusies lieliem autoriem: Ibsenam, Čehovam, Šekspīram.
Māra Ķimele: Blaumanim, Rainim.
Elmārs Seņkovs: Rainis. Tas Rainis, ko tu bieži vien ļoti citē. Pie kura autora no visiem šiem nosauktajiem tu gribi pakavēties? Kas šobrīd ir tev tuvākais?
Māra Ķimele: Zini, man jāsaka tā, es pašreiz neko nespēju iestudēt, jo man ir pilnīgs tukšums, pilnīgs tuksnesis. Man nav ne mazākās vēlēšanās izpausties kā režisoram. Līdz ar to tie autori dzīvo manā iekšienē, un laikam visnozīmīgākais tomēr ir Šekspīrs. Mēs tagad ar studentiem ņemam Šekspīra komēdijas, kuras parasti nekad neviens nelasa un Latvijā arī neiestudē. Viņas ir tik labas! Viņas ir tik labas! Viņas ir tik mūsdienīgas! Un tur, atšķirībā no traģēdijām, kuras ir tāds mokošs īstenības spogulis, komēdijas arī ir īstenības spogulis, bet tāds ar smieklu.
Elmārs Seņkovs: Bet Šekspīrs ļaujas iestudēšanai pat jebkurā režisora vecuma posmā, ko nevarētu teikt par varbūt Čehovu.
Māra Ķimele: Viņš vairāk ir vidējai paaudzei.
Elmārs Seņkovs: Viņš ir vidējai paaudzei. Tev kā režisoram ir jādabū kaut kāds, kā saka, zināms briedums, lai tu varētu saprast šo dzīves, teiksim, cinismu vai arī vājprātu vai absurdu. Tev ir jāpadzīvo. Toties Šekspīrs ir brīvāks.
Māra Ķimele: Viņš ir ārpus vecuma, ārpus telpībām.
Elmārs Seņkovs: Un Ibsens?
Māra Ķimele: Ibsens ir ārkārtīgi stingrs. Viņš ir tā kā laužņi mutei. Viņš ir tik ļoti dzelžaini visu uzrakstījis, ka, lai dabūtu no Ibsena vieglumu, kaut kā ir jāpastrādā. [..]
Jo briesmīgāki laiki, jo lielāka izklaide
Elmārs Seņkovs: Padomija ir briesmīgs laiks teātrī, visi runā Ēzopa valodā, visi gāja uz teātri, lai izdzirdētu to... Dzirdēt latviešu valodu, pirmkārt tas bija svarīgi. Laiks ir mainījies. Es dzīvoju šādā laikā, tu arī šobrīd dzīvo. Patiesībā mēs dzīvojam joprojām tādā apdraudētā pasaulē. Šobrīd teātrī es jūtu tādu tendenci – pirmkārt, palielinās pieprasījums uz izklaidi, kas, manuprāt, ir saprotami, tas nav nekas slikts; teātris arī var būt izklaidējošs. Jo briesmīgāki laiki, jo lielāka izklaide. Jo labklājīgāka valsts, jo briesmīgāka māksla. Nu tā es esmu novērojis.
Māra Ķimele: Tā ir.
Elmārs Seņkovs: Varbūt ļoti tādi primitīvi secinājumi, bet šodien mēs arī alkstam pēc kādiem jauniem varoņiem teātrī. Šodienas varonis, kurš runā un nes kādas vērtības.
Kāds varētu būt tas varonis un kādas ir tās vērtības, ko šodien vajadzētu sludināt teātrī. Es par to arī esmu domājis.
Māra Ķimele: Pirmkārt, teātris neko nesludina. Lai sludina, es nezinu, mācītāji. Teātris nesludina. Teātris pievērš uzmanību. Mākslinieks – viņš vienkārši jūt to, kas notiek. Viņš ir tā kā sūklis. Protams, ka izrāde nav pašreizējās esamības spogulis, bez šaubām nē, bet mākslinieks tomēr ir kā tāds eksperts. Viņš pievērš uzmanību tam trakākajam, kas šobrīd notiek. Un tavas pēdējās četras izrādes ir tieši tādas, un pēdējā īpaši personiska. Tev tagad man jāatgādina tā lietuviešu režisora vārds, kuru tu uzaicināji iestudēt Nacionālajā teātrī.
Elmārs Seņkovs: Artūrs Areima.
Māra Ķimele: Un viņa izrāde – kā viņai nosaukums?
Elmārs Seņkovs: "Kā kļūt nelaimīgam?"
Māra Ķimele: Ļoti laba izrāde, bet es domāju, publika uz viņu negribēs iet un neies, jo tas, ko viņš rāda, ir diezgan briesmīgi. Un tagad rodas jautājums: publika pieprasa, lai mākslinieks melo, un ļoti kategoriski pieprasa, lai viņš nerāda, cik traki ir. Šo izrādi noteikti varētu arī iekļaut tajā sarakstā, par kurām ir runa, ka tagad ir karš un, lūk, šajā izrādē runā par kaut kādiem bezmaz vai izlaidīgiem cilvēkiem, kuri nevar atrast savu vietu. Bet tāda ir mūsu realitāte; viņa tāda ir, un nav ko izlikties, ka viņa tāda nav. Tāpat arī, teiksim, Dmitrija Krimova izrāde "Pīters Pens. Sindroms". Arī – tāda ir tā realitāte. Viņš kā ārkārtīgi jūtīgs un ievainots cilvēks par to runā, jo viņš nemaz nevar par kaut ko citu runāt. Ir otrais kara gads, viņš noasiņo. Tā tas vienkārši ir. Tas, ka ir kaut kāda cilvēku grupa, kura uzskata par iespējamu pieprasīt no mākslinieka, lai tu nerunā par to, ko tu jūti, lai tu nerunā par savām sāpēm, lai tu attēlo jeb sludini kaut ko... Es saprotu, ka neviens neko ļaunu šajā ziņā nedomā, bet tā ir kaut kāda, nu man negribas teikt aprobežotība, bet kaut kas tur ir garām, jo viņi paši kļūst šausmīgi cietsirdīgi, ļoti nežēlīgi, ļoti agresīvi.
Tā pat nav mana dziļākā pārliecība; es vienkārši zinu, ka tā ir – naids rada naidu, agresija rada agresiju. Tā tas vienkārši ir, un viss.
Van Gogs vienkārši nevar savādāk gleznot
Elmārs Seņkovs: Tad sanāk, tā režisora uzdevums ir būt godīgam, es pilnīgi piekrītu, bet arī saņemt pēc tam kritiku un sadzīvot kaut kādā veidā. Ja es eju pēc kaut vai jau banāli klasiskās Alunāna frāzes "dzīves spieģelis", ka teātra uzdevums ir parādīt sevi, kā mēs izskatāmies. Tas nav patīkami, un viņš bieži vien pat paspilgtina ar lupu to.
Māra Ķimele: Nu ja, jo mākslinieks jau redz stiprāk, asāk.
Elmārs Seņkovs: Tas, protams, nokaitina auditoriju, jo viņiem negribas uz sevi skatīties, bet tomēr es gribētu ticēt, ka tas teātra uzdevums ir, paliek un paliks mums norādīt uz sevi un pagriezt to spoguli pret.
Māra Ķimele: Jā, protams, ir izcili mākslinieki ar tādu fantastisku pieeju, tā kā, teiksim, Čārlijs Čaplins, kurš var visu to ārprātu pasniegt caur smiekliem, bet tā ir ļoti īpaša spēja. Noteikti, ka var un es esmu arī mēģinājusi caur kaut kādiem paradoksiem runāt par smagām lietām, bet arī caur smiekliem.
Bet ir tādi brīži, kad... Galu galā, visklasiskāko piemēru nosauksim – van Gogs. Vienkārši visi par viņu ņirgājās un tagad pārdod par miljoniem jebkuru viņa skrandiņu. Tas taču ir ārprāts! Un tādu piemēru ir ārkārtīgi daudz. Cik daudzi ģēniji ir nomiruši badā vai pusbadā, vai no slimībām tāpēc, ka dzīvo trūkumā un izmisumā un vientulībā.
Mūsu patērētāji nez kāpēc uzskata, ka viņiem ir tiesības patērēt un pieprasīt no mākslinieka – vot, tā un šitā, un šitā, un šitā nē un tikai šitā.
Nu nav tā. Vienkārši nav tā. Varbūt tas ir skumji, bet nav tā. Un van Gogs vienkārši nevarēja savādāk gleznot, lai kā viņam nepieprasīja, ka vajag reālismu tā kā klasicismā gleznot. Kur tad paliek izpratne, labvēlība un arī spēja ieraudzīt to, ko viņš vēsta?
Elmārs Seņkovs: Bieži vien saka, ka tie mākslinieki, kas jūt laiku uz priekšu un attiecīgi viņi iet soli pa priekšu, un viņus pat dzīves laikā neatzīst un pēc tam viņi tikai, kā tu minēji... Režisoriem jau ir tāpat, teiksim, dots uzdevums, ne pat uzdevums. Varbūt tas ne visiem arī ir iedots no augšas, kaut kādā ziņā sajust un nejauši pravietot.
Māra Ķimele: Tā pravietošana taisni ir tā smagākā un grūtākā. Arī runājot par Krimova izrādi, viņš taču pilnīgi izjūt kā pasaules galu šo laiku; tas ir kara otrais gads. Tur tas karš ir katrā ainā, ka viņš skatās, ka visu laiku atkārtojas, atkārtojas, atkārtojas. Izsūtītie, liekie cilvēki, nevajadzīgie cilvēki. Neatkarīgi no gadsimta, neatkarīgi no tautības, neatkarīgi no profesijas. Un visu laiku ir tie liekie, nevajadzīgie, dzimtenei nevajadzīgie, tuviniekiem nevajadzīgie, kolēģiem nevajadzīgie. Par to jau stāsts.
Sarkanās līnijas
Elmārs Seņkovs: Kā tev liekas, kur teātrī ir sarkanā līnija, ko nevar pārkāpt?
Māra Ķimele: Man ir diezgan daudz tādas sarkanās līnijas, kaut gan tas galīgi nav moderni. Man tomēr nepatīk tā seksa kaut kāda abstraktizēšana, padarīšana gandrīz vai par galveno vai vienīgo sarunas priekšmetu. Tāpat kā, runājot par tautībām, tāpat par dzimumiem... Es nedomāju, ka tas ir tik svarīgi. Jo tas, ka mēs esam garīgas būtnes, tas stāv pāri tam visam. Tas tiešām ir citādāk. Tas ir pārlaicīgi, tādēļ man nav grūti savienoties ar ķīnieti no viduslaiku Ķīnas, kaut gan ķīniešu valsts un vara patreiz ir briesmīga, jeb arī ar Bahu, kaut gan viņš ir vācietis, un ko ir vācieši pasaulei nodarījuši, to mēs visi zinām. Un kas – vai tādēļ es pārstāšu Bahu klausīties? Nu taču nē! Lai viņi runā, ko viņi grib. Nekad. Tā kā man liekas, ka mēs esam garīgas būtnes.
Elmārs Seņkovs: Un spējam ceļot laikā un telpā. Kurā laikā tu gribētu aizceļot šobrīd? Es domāju savā dzīves posmā, kur gribētu atgriezties, pabūt ar to mirkli. Kas ir tie mirkļi, ka gribētos mazlietiņ aizceļot un atkal atceļot atpakaļ, ja tāda iespēja būtu?
Māra Ķimele: Nu jā, man ir tāda satikšanās ar aizgājušajiem cilvēkiem, tie varētu būt tādi, jā.
Vientuļā profesija
Māra Ķimele: Kā tu jūties? Jo tev ir notikušas tādas traģiskas kolīzijas, smagas kolīzijas pēdējā gada laikā. Vai tas tev kaut ko iedeva? Ko tas tev iedeva?
Elmārs Seņkovs: Tas ir ļoti labs jautājums.
Māra Ķimele: Ko tu saņēmi?
Elmārs Seņkovs: Tas man iedeva mazlietiņ atkal paskatīties visu no malas. Es bieži vien saku – ir labi, ja kāds tevi atsēdina. Tas nozīmē: mieru, stop, apskaties no malas! Un tad man ir laiks beidzot. Tas nozīmē – man ir iedots laiks ieraudzīt atkal sevi, ko es daru, kāpēc es to daru, ko es izdarīju nepareizi. Tāda ļoti normāla režisoriska analīze, tā kā režisoram – tu darbā strādā, tu esi darbā iekšā, un tad vajag to mirkli režijā, kad tu pats apskaties no malas uz to, ko tu darīji un kā to skatīsies citi no malas. Manuprāt, tā kvalitāte, ko es šobrīd iegūstu, ir laba. Es iegūstu vairāk laika pilnveidoties, lasīt, sevi bagātināt gan ar labu literatūru, gan mūziku, jo es esmu ļoti daudz sevi tērējis, es to pats arī labi zinu – es esmu ļoti daudz sevi tērējis.
Māra Ķimele: Es tev arī to teicu: Elmār, izbeidz!
Elmārs Seņkovs: Paldies, Māra! Es arī ieklausījos, reizēm neieklausījos.
Māra Ķimele: Nu nevar jau apstāties.
Elmārs Seņkovs: Nevar apstāties.
Māra Ķimele: Tā ir tāda Pītera Pena tēma, ka negribas vairāk, nevajag vairāk, bet tu nevari to nedarīt, jo tu esi Pīters Pens un tev ir jārāda brīnumi. Tu esi režisors, tev ir jātaisa izrādes, un, ja negribi, tad nevajag. Tādēļ nevienam nevajag taisīt režijas, ja viņam negribas taisīt izrādi. Nevajag, vienkārši nevajag un viss, un nav par to jākaunas.
Elmārs Seņkovs: Jā, un īstenībā tā jau arī nav tāda ļoti liela pašapliecināšanās. Varbūt aktierim ir lielāka, viņš ir publiskāks. Mēs, režisori, tomēr esam tādi pelēkie...
Māra Ķimele: Melnstrādnieki.
Elmārs Seņkovs: Jā, melnstrādnieki.
Un ir jāsaprot, ka mēs nodarbojamies ar it kā nepateicīgu profesiju, bet, no otras puses, tā varētu pateikt par jebkuru profesiju, ka jebkura profesija ir nepateicīga.
Protams, arī pedagogiem un ārstiem un tamlīdzīgi.
Māra Ķimele: Ārstiem, man liekas, īpaši.
Elmārs Seņkovs: Un tomēr, mēs esam arī diezgan izredzēti, jo mēs nodarbojamies... vismaz tie režisori, ko es pazīstu un kas tiešām ilgi nodarbojas ar šo profesiju, viņiem patīk tas, ko viņi dara.
Māra Ķimele: Viņi nevar to nedarīt.
Elmārs Seņkovs: Viņi nevar to nedarīt, kā tu, Māra, saki. Un, manuprāt, tā ir tā labā puse šai profesijai. Bet, protams, arī tā sliktā, kas ir varbūt jau līdz banalitātei dzirdēta, ka tā ir vientulības profesija, vientuļā profesija. Jo liekas – kā mēs varam būt vientuļi, mēs taču strādājam visu laiku ar kolektīvu, mums ir tik daudz mākslinieku apkārt, mums ir scenogrāfi, komponisti, aktieri, mēs dzīvojam tādā kolektīvmākslā, mēs nevaram bez kolektīva radīt neko. Bet tajā pašā laikā ir brīži, kad tu esi viens ar savām domām, viens ar saviem pārdzīvojumiem. Veiksmēs tev apkārt cilvēki ir, neveiksmēs cilvēki sāk...
Māra Ķimele: Bet tā ir laikam visiem.
Elmārs Seņkovs: Tā ir visiem varbūt, tas ir visur, bet mēs laikam to ļoti emocionalizējam, tāpēc ka mēs vispār nodarbojamies visu laiku ar cilvēka psiholoģisko, garīgās pasaules pētīšanu, cilvēku kā tādu. Mūsu centrā ir cilvēks, mēs pētām cilvēku.
Māra Ķimele: Vispār jau, lai sagatavotu izrādi, tev ir vajadzīgs ļoti daudz laika vienatnē, kamēr tu pie tā materiāla strādā. Tā tas ir. Tas ir kā lidotājam izmēģinātājam.
Elmārs Seņkovs: Māra, paldies tev par sarunu, un es domāju, ka mums tādas sarunas turpināsies vēl ilgi un daudz.
Māra Ķimele: Protams.
Elmārs Seņkovs: Bet prieks bija tevi šodien satikt, un ar tevi vienmēr ir bauda parunāt, jo man liekas, režisori ļoti reti runā viens ar otru, bet mēs kaut kā ar Māru diezgan bieži runājam, un cerams, ka mēs tā arī daudz un dikti runāsim.
Māra Ķimele: Un vispār režisoriem vajag runāties savā starpā.
Elmārs Seņkovs: Vajag runāties vairāk, jā.
Māra Ķimele: Lūdzu!
Elmārs Seņkovs: Paldies, Māra! Esam dzīvi!
Māra Ķimele: Īsts teātra sauklis.
"Teātra garša"
Saruna tapusi Latvijas Teātru darbinieku savienības projektā "Teātra Atlanti cauri laikiem 2. cikls Teātra garša" ar Valsts kultūrkapitāla fonda un alus darītavas "Valmiermuiža" atbalstu.
Sarunas sagatavoja Madara Melne-Tomsone.
