Par Mātes lomu Evija Krūze nominēta "Spēlmaņu nakts" balvai kā Gada aktrise otrā plāna lomā. Šonedēļ par šo veikumu viņa izpelnījās arī Nacionālā teātra ceļojošo balvu – Elzas Radziņas kulonu.
Baiba Kušķe: Apsveicu jūs ar Elzas Radziņas balvu! Šobrīd man ir iespēja to redzēt tuvplānā, tā ir ļoti grezna, skaista! Bet lielākais skaistums, šķiet, ir tieši kolēģu novērtējums, jo viņi jau jūs pazīst vislabāk?
Evija Krūze: Jā, tā, iespējams, ir pat tāda patiesāka atzinība. Jo no malas kritiķi vai skatītāji nezina aizkulises, kā kura loma top, kā kurš cilvēks strādā. Viņi novērtē tikai to, vai viņiem šis aktieris patīk vai ne. Bet kolēģi zina, kā mums ir vienam ar otru kopā strādāt, kurš vairāk strādā, kurš izliek sevi visu lomā, kurš savukārt vairāk izdomā atpūsties un virspusējāk attiecas, to mēs visu zinām.
Līdz ar to ir tāds prieks, ka tieši kolēģi ir tie, kas ir atzinuši, ka pagājušajā sezonā ir paveikts daudz un ir labi strādāts.
Jā, "Ugunssejā" Mātes loma… Man vispār sanāca tāda māšu sezona. Esmu pārgājusi uz mātēm, bet mātes nav vienkāršas mātes, arī mātes var nospēlēt tā, ka visiem mute vaļā! Tā ka jūtos ļoti lepna!
Esmu dzirdējusi, ka Elzas Radziņas kulons ir mazliet tādas mistikas apdvests… Tas mēdz brīnumaini pazust un atkal atrasties. Tāpat ir versijas, vai tajā iestrādātais akmens ir dūmu topāzs vai onikss… Cik daudz jums par to ir zināms?
Praktiski nekas. Es neesmu sekojusi līdzi šiem stāstiem. Es tikai katru gadu redzu, kam tiek šis kulons, un neesmu tā izteikti gaidījusi, lai tas tiek tieši man. Arī šogad man tas bija pārsteigums, tāpēc neesmu izzinājusi neko vairāk. Bet domāju, ka tagad man būs jāpievēršas šī kulona vēstures izzināšanai, ja jau tas ir nonācis pie manis.
Jums ir bijis arī Veltas Līnes gredzens, tagad šī rota. Vai aktieri tās arī patiešām nēsā?
Es neesmu cilvēks, kas vispār rotas nēsā. Man ir labi ja viens gredzens. Bet šādu kulonu es varētu uzlikt tikai ļoti īpašos gadījumos pie vakarkleitas.
Piemēram, "Spēlmaņu naktī"?
Jā, uz "Spēlmaņu nakti" es pat varētu kā talismanu paņemt līdzi, ja ne uzvilkt, tad paņemt līdzi, lai tas mani sargā un piespēlē man veiksmi.
Jā, jo jūs "Spēlmaņu nakts" balvai arī esat izvirzīta tieši par lomu "Ugunssejā". Cik jums pašai šī loma nozīmīga, tuva?
Es domāju, ka šajā lomā esmu ielikusi to, ko es esmu gadu gaitā sakrājusi sevī. Prasmes, iemaņas, profesionalitāti. Māšu lomas šajā sezonā man aktīvi parādījās. Un līdz ar to tas nebija pierasti, kā tās spēlēt. Es tiešām ļoti daudz analizēju, būros, viena pati mājās sēdēju un fantazēju, kā visu darīt.
Man ļoti liels prieks, ka ar Henriju Arāju iznāca strādāt, jo, tieši ar jaunajiem strādājot, var rasties tā degsme, ko viņi ar savu jaunību pielipina, ka tu arī vari skriet un darīt, un katru brīvu minūtīti domāt tikai par darbu, kā kaut ko labāk un vairāk izdarīt.
Sanāca tā, ka bija diezgan daudz laika šo otrā plāna lomu dažbrīd pārvērst par pirmā plāna lomu. Mēs visu laiku visi esam uz skatuves. Mums bija ļoti brīnišķīgi mēģinājuma procesi tieši ar Uldi Anži, mēs varējām viens otru vairāk iepazīt un jautroties. Jo pats materiāls nav jautrs, tas ir diezgan melns, un, lai kaut kā tiktu pāri tai melnajai enerģijai, mēs to spējām pārvērst par patīkamu procesu. Ja mēģinājumu process ir bijis tāds īpašs, patīkams, ļoti darbīgs, tad vienmēr rezultāts spēlējot būs gandarījums. Tu iesi ar prieku spēlēt. Šajā izrādē tas ir arī kā izaicinājums, jo tajā es vienmēr jūtos tādā kā duelī ar skatītāju, ar sevi, ar partneriem. Izaicinājums – vai sapratīs, nesapratīs, pieņems vai nepieņems?
Tieši pēc šāda tipa izrādēm ļoti alkst mana sirds, jo tad ir iespēja eksperimentēt, visas slūžas laist vaļā, kaut ko jaunu pamēģināt.
Jā, bet kopumā es šo apbalvojumu uztveru kā par visu savu gadu darbu Nacionālajā teātrī, jo ir bijis daudz skaistu lomu, un tad tā ir tikai tāda zvaigžņu sakritība, kāpēc tieši šajā brīdī ierauga tevi.
Šī izrāde ir par vecāku un bērnu totālu nesaprašanos. Paaudžu plaisu. Jums pašai arī ir divi dēli, kas laikam jau gandrīz pieauguši. Vai lomai varējāt kaut ko paņemt arī no savas pieredzes?
Roberts un Bruno. Robertam ir 19 gadu, Bruno – 21. Viņi nupat sāk savu pāriešanu uz lielo dzīvi. Abi arī izvēlējušies saistīties ar mākslu. Studē Kultūras akadēmijā – Bruno kino režiju, bet Roberts nupat iestājās uz operatoriem. Kino, kino, kino… Ai, nav viegla dzīve kino cilvēkiem, bet ko lai dara – ja vecāki vai vecvecāki tajā darbojas, arī tu kaut kur jau esi ievilkts šajā sfērā un vairs netiec ārā.
Tad, kad mēs iestudējām "Ugunsseju", pie katras ainas, pie katra starpgadījuma, kas ir mūsu izrādē, es visu laiku paralēli analizēju, kā ir man. Jo es iepriekš arī tā no malas nebiju skatījusies, kādas man ir attiecības ar bērniem. Un, jo vairāk, jo dziļāk gājām materiālā – mums arī psihologs nāca –, jo vairāk kļuva saprotams, ka tiešām vecākiem ir jādomā, ko viņi bērnam pasaka. Katrs negatīvs vārds var kaut kur kļūt par dzīves traumu, kaut vai par izskatu pateikts, ka tu esi vai nu resns vai tievs, neglīts vai glīts. Bērnu traumē jebkurš vecāku skandāls. Konkrēti šajā izrādē ir runa par pusaudža gadiem un vecākiem, kam ir sava dzīve un savas problēmas. Cik daudz mēs pieslēdzamies saviem bērniem, cik daudz vispār ieraugām, ka viņiem ir problēmas?
Bet ar saviem bērniem, man šķiet, viss ir bijis lieliski un kārtībā. Taču, gadiem paejot uz priekšu, varbūt, ka es uzzināšu kādu viņu bērnības traumu, nekad to nevar zināt. Tas var būt arī kaut kas nejauši noticis.
Tās ir ļoti smalkas lietas – attiecības starp vecākiem un bērniem. Bet vissvarīgākā šajās attiecībās tomēr ir mīlestība.
Ja tu parādi mīlestību saviem bērniem, tiešām viņus mīli, esi gatavs viņu labā darīt visu, tad šīs nelielās kļūdiņas jau nodzēšas ar lielo mīlestību. Jo mēs jau nevaram būt perfekti dzīvē, lai nepieļautu nevienu kļūdu.
Pieminējāt izskatu, – kāds ir jūsu pašas starojošā skaistumu noslēpums? Esmu dzirdējusi, ka jūs piekopjat aukstās peldes…
Ai, ja es dzīvotu absolūti veselīgi, es varbūt izskatītos pēc bērna! Bet varbūt tāpat kā tagad… Neko mega īpaši savādāku kā citi es patiešām nedaru. Es vienkārši cenšos būt laimīga un nelaist sevī negatīvās emocijas. Ja tu pats katru problēmu sevī vēl kultivēsi, ar to dzīvosi un ņemsies, vāksi sev ienaidniekus, būtībā – jebkuru sliktu darbu, ko tu darīsi, tas gan uz tavu izskatu, gan uz starojumu, gan uz enerģiju aizies, tas viss būs redzams. Es nedomāju, ka ārējais izskats ir tikai ar kādiem ārējiem līdzekļiem iegūstams. Jā, ir jābūt laimīgam cilvēkam, tādam jācenšas būt un jāmēģina darīt tikai labais.
Kāda jums bija vasara? Sanāca laika mazliet atpūsties?
Sanāca. Man sanāca tā: ja parasti cilvēkiem ir darba laiks – piecas dienas jāstrādā, divas jāatpūšas, tad man vasara bija – piecas atpūšos, divas tomēr kaut ko pastrādāju. Bija dažas vasaras izrādes, filmēšanās. Filmējos seriālā "Tunelis", kam 30. septembrī būs pirmo sēriju pirmizrāde.
Bet atpūtos es pārsvarā Igaunijā, mums netālu no Latvijas robežas, no Alūksnes, ir zemes pleķītis. Vīrs ir izdomājis, ka viss no nulles ir jāsāk atjaunot. Tur man jau pāris gadus ir aktuāli stādīt tomātus, gurķus, bietes, kartupeļus, zemenes. Darīt visādus lauku darbus. Šajā vasarā ļoti daudz sanāca uz Miso braukt, kur mums atrodas tas zemes gabaliņš. Tur mums ir arī maza būdiņa uzcelta. Un, ar visu to ņemoties, es esmu ļoti labi atpūtusies. Es esmu zvejojusi ezerā, tīklus vīram palīdzējusi vilkt, divus kilogramus gaileņu esmu salasījusi. Tur ir mežs, absolūti tāda vieta, kur apkārt nav cilvēku, kur es pat mierīgi varu kaila staigāt savā pagalmā, neviens neredzēs. Lieku acu nav. Tas ir tik aizraujoši un interesanti – šie lauku darbi, bet es arī esmu sapratusi, ka pavisam laukos es negribētu dzīvot. Tā vairāk kā tāda galvas izvēdināšana, jo laukos ļoti labi aizplūst sasprindzinājums no galvas.
Ceļot nesanāca, tik vien cik – Latvija–Igaunija, bet tā kā bija brīnišķīga vasara, ļoti karsts, mums tur terasītē Miso sēžot pie savas būdiņas, bija sajūta, ka mēs atrodamies Spānijā. Tad kāpēc braukt vasarā uz Spāniju? To var labāk darīt kādā ziemas brīvlaikā.
