Mūsu un jūsu
No tāluma paraugoties uz Valmieras vasaras teātra festivāla šī gada vizuālo vienojošo motīvu, šķiet, kāds, paļaujoties uz nejaušības un likteņa sakausējumu, lējis laimītes. Taču tuvumā saredzams, ka tā vis gluži nav. Tas ir māls. Māksliniece Inga Siliņa katrā no šī gada jauniestudējumiem ļauj ienākt cilvēkam ar savu garu, kas līdzinās baltai lapai. Tīrai. Tādai, kurā vēl nav ne pieredžu uzslāņojuma, ne aizspriedumu nospiedumu. Māls elpo. Ja elpo, tātad ir dzīvs. Par to arī šovasar dažādās toņkārtās stāsta Valmieras vasaras teātra festivāls – par dzīvību.
Un stāsts sākas nekur citur, kā tur, kur pašreiz cilvēki lej nevis laimītes, bet dzīvības. Ar šodienas Ukrainas portretu dokumentālajā izrādē "Ik dienas". To režisors Valters Sīlis, neatslābstoši turot roku uz kaimiņu zemes pulsa, veidojis kopdarbā ar ukraiņu teātra māksliniekiem – ar aktieriem Natalku Kobizku (Наталка Кобізька), Kostantīnu Tiščenko (Костантин Тищенко), Hrigoriju Baklanovu (Григорий Бакланов). Sadarbība aizsākta jau vasaru iepriekš Igaunijas pierobežas pilsētā Narvā izrādē "Izvēlies labāku versiju" ("Vaba Lava", 2023).
Skatītāji plūst uz ielas malā sastiķētajām koka tribīnēm. Saņem audioaustiņas. Apsēžas uz avīzēm pārklātām solu rindām. Tikai šoreiz ar skatu vairs ne uz stadionu kā Valtera Sīļa horeogrāfiskā futbola izrādē "Uzvara ir mirklis" (2020), bet uz Valmieras centrā izritināto Rīgas ielu un tai pieguļošajām ietvēm. Pa tām aizrit ikdienas dzīve. Skatītāju uzdevums ir vērot garāmgājējus un iztēloties to dzīves, kuras raksturo balss austiņās.
Un tad pienāk brīdis, kad starp Valmieras iedzīvotāju gaitām ieplūst ukraiņu ikdiena.
Otrpus ielai skatītāji ierauga aktieri Jāni Kroni, kurš pieradina skatītājus pie spēles noteikumiem un aicina maskēties, sejai priekšā aizliekot dienas preses avīžu "brilles". Tas ir mudinājums skatīties cauri ziņu virsrakstiem – ieraudzīt aiz tiem cilvēkus.
Trīs ukraiņu aktieri pārlec no epizodiskas lomas uz lomu, uz īsu brīdi iemiesojoties dažādu attieksmju un pieredžu pilnajos līdzcilvēkos. To ukraiņu balsīs izkadrētos stāstus kā dzīvā tiešraidē no notikuma vietas latviski dublē Jānis Kronis. Turpinoties šīm ukraiņu portretu skicēm, kuru kļūst aizvien vairāk un vairāk, režisors mērķtiecīgi aizvien kāpina izrādes tempu, līdz saproti, ka nespēj vairs izsekot katram stāstam. Jo to ir kļuvis un turpina kļūt jau mums nepiedodami daudz. Tāpat kā stadionā, arī te ik sekundei ir svars, tikai karalaukā tā mērāma nevis iesistajos vārtos, bet jau izdzēstajās dzīvībās.
Prāts bezspēcībā padodas, bet ķermenis atsaucas instinktīvi: līdzīgi tam kā izrādē traģisku bezizeju brīžiem nomaina melna pašironija, zosādu kā drudzī nomaina karstuma vilnis. Gluži fizioloģiska reakcija, ko pastiprina skaņu mākslinieka Viestura Baloža reljefainā skaņainava, saplūstot ar nejaušiem kadriem pilsētvidē. Ātrā palīdzība Rīgas ielā, kas seko uzlidojumu skaņām austiņās, vai krievu literatūras "torņa" sabrukums skatītāju acu priekšā mirklī, kad saplīst gadu desmitiem dilušās pacietības striķis.
To, cik kara apstākļos bezgaumīgi izskatās klasikas iestudējumi, uzsvērti redzams Uģa Bērziņa ironiski tērpto aktieru izspēlētajā ainā, kas aizlienēta no ukraiņu blaumaniski rainiskā dramaturga Ivano Franko lugas "Nozagtā laime" (1893). Tikai tajā daudz svarīgāku lomu spēlē aktieru iekšējie, personīgie monologi, ko ierāmē apjukums. Tas, cik kara apstākļos būtiski ir dokumentēt šo laiku teātra valodā šeit un tagad, ir acīmredzams jauniestudējumā "Ik dienas". Skatītājus izrāde atstāj ar instrukciju ikdienas dzīvei kara apstākļos praktisku padomu veidā. Skaudri atgādinot, ka kaimiņš gan Latvijai, gan Ukrainai ir viens un tas pats. Mūsu un jūsu. Un atbildība par to, lai šo izrādi varētu pēc iespējas drīz vēstīt pagātnes, nevis tagadnes formā, arī ir mūsu un jūsu. Tāpēc vēl jo svarīgāk, ka jaundarbs "Ik dienas" pēc festivāla dzīvos tālāk: 5. augustā Rēzeknē pilsētvidē pie teātra "Joriks" un 6. augustā Daugavpilī laukumā pie Daugavpils teātra.
Kleitu bataljons
To, cik neizravējama ir ļaunuma sakne, atklāj jaundarbs – dramaturģes Kristas Burānes vienā laika bizē sapītas dokumentālas liecības par sievietēm divos karos "Izdzīvošanas piezīmes" Mārtiņa Eihes režijā. Pamīšus liekot ukraiņu publicistes Oksanas Zabužko vēsturi un attieksmi pārvērtējošo eseju fragmentus un vācu žurnālistes Martas Hillers autobiogrāfisko dienasgrāmatu lappuses, izrāde meklē atbildes uz jautājumu, kas dzen varmācību uz priekšu?
Neēvelētiem dēļiem oderēts šķūnis Plostnieku ielā ir pārtapis bēniņos, kur scenogrāfes "Grāfienes" sanesušas dažādu laiku un vietu liecības – te ir gan vientuļš, apaļš saimes galds, gan arī imperiālisma "tronis" – marodierisma plēvē ietīts laika zoba apgrauzts tualetes pods. Šī ir vieta, kur nogrūst visu lieko. Tieši te par pasaules aplamo kārtību runā sievietes, kuras šķir nepilns gadsimts. Šie bēniņi, kurus augšāmceļ kara laika šausmu stāsti, no vienas puses, kļūst par lietisko pierādījumu arhīvu, bet, no otras puses, par vietu, ko vēl aizvien rēgaini sievietes apziņas tumšākajos apcirkņos apdzīvo tur varmācīgi ielauzies vīrietis, kurš runā Puškina valodā. Mārtiņa Liepas skatuviskā eksistence visā spožumā atklāj Zabužko konstatēto, muļķībā diedzēto cietsirdību. Lamuvārdi kā verbāls uzbrukums birst no pārķertiem telefonzvanu ierakstiem.
Ar rūpēm šī vīrieša rokas var iesaiņot tikai no sabumbotajām mājām iznesto veļasmašīnu, ko sūtīt kā mīlestības vēstuli savējiem no vietas, kas pārvērsta "gaļasmašīnā".
Kas pēc šņabja, lamuvārdiem un nesodāmības smakojošajiem vīriešiem liek kara apstākļos no sievietēm plēst nost deviņas ādas? Kleitas rakstu rakstos, puķītēs un bantītēs, kļūst par mēmām piemiņas vietām, kur vārdiem nav vietas. Tur Gerdas Embures aktierspēlē, bezbailīgi balansējot uz Martas Hillers dokumentāli nospriegotās balss, sīksto stāstījumu pieveic mirklīga ķermeņa atklātība: no kokaina sastinguma līdz asaru aizmiglotam skatienam tālienē. Izrādes gaitā aizvien vairāk un vairāk sievietēm norauto kleitu kā marodieru varmācīgi aplaupītās miesas krājas uz šķūņa grīdas.
Savukārt Oksanas Zabužko karogs nav vis brunči, bet gan oranžā kleita Sandijas Dovgānes mugurā. Nepagurstoši skaidrojot un atkārtojot pasaulei, ko vēlas tirāns no Potjomkina sādžas, Zabužko atziņas atspoguļojas 1945. gada Berlīnes notikumos. Līdzīgi tam, cik biedējoši līdzīgas šodienas realitātei varmācīgās un vienlaikus dumjās agresora taktikas un rīcības aprakstījusi zviedru rakstniece Astrida Lindgrēne savās "Kara dienasgrāmatās 1939-1945". Ļaunumam nav derīguma termiņa. Ukraina vēl aizvien dzīvo bezgalīgajā februārī. Kamēr vīrieši raksta un pārraksta ģeopolitiskās vēstures grāmatas, sievietes dokumentē cilvēkvēsturi ne tikai savās dienasgrāmatās, bet arī pašas savu ķermeņu atmiņā, piebradātā netīriem zābakiem. Un laiks smagiem soļiem iet uz priekšu, klupdams vienās un tajās pašās ļaunuma bārkšsaknēs. Skabargu pilnajai izrādei "Izdzīvošanas piezīmes" ir solīts par festivālu garāks mūžs – tā turpināsies Valmieras teātra 2024./2025. gada sezonas repertuārā.
Sadziedātie plāksterīši
Pusnakts koncertizrāde "Jaunība" izskan siltas gaismas kūlī izbijušas kafejnīcas pustumsā Rīgas ielā. "Jaunība" ved dzejnieka Ivara Šteinberga jaunu dienu maršrutā un pa ceļam atklāj mākslas terapeitisko spēku. Komponista Edgara Mākena nošu līnijās un Paulas Kronentāles, Edgara Rubeņa, Emīla Dreiblata un Klāva Laula to izpildījumā ir klātesoša gan sirds, no kuras kā allaž atpaliekam, gan hičkokiska spriedze, kas neļauj naktīs aizmigt pārāk tukšā gultā.
Komponists saudzīgi mūzikas plaukstās ieceļ mūslaiku dzejnieču un dzejnieku – Marijas Luīzes Meļķes, Agneses Krivades, Agneses Rutkevičas, Alises Zariņas, Ingas Pizānes, Contras, Elvīras Blomas, Ingas Gailes, Henrika Eliasa Zēgnera – balsis, kuras dokumentē savu laiku un attiecības ar pasauli sev apkārt un sevī. Visas šīs balsis saplūst Agneses Budovskas saudzīgajā dziedājumā, kas mijas ar Šteinberga stopētāju balāžu pieturām. Līdzīgi tam kā deklamētajā dzejolī abi varoņi kāpjas atpakaļgaitā, stopējot virzienā "lai vai kur, kaut uz pasaules malu, ja vien kopā", tā arī koncertizrāde ved atpakaļ pie cilvēkmīlestības kodola, ko ieskauj ilgas pēc tiem visiem atliktajiem pieskārieniem.
Katra muzikālā kompozīcija ir kā viens uzdziedāts plāksterītis tām vietām, kuras sūrst pēc pirmajā festivāla dienā pieredzētajām izrādēm "Ik dienas" un "Izdzīvošanas piezīmes". Balsis un notis noklust. Uz skatuves paliek siltas gaismas kūlis – kā apsolījums, ka tur, tur tālāk, tur tumsas tuneļa galā jau ir redzama gaisma. Dzeja sola, ka viss pāriet, lai arī pagaidām nepāriet. Šis tad lai arī paliek tas plāksteris, ko ik dienas nēsāt līdzi, lai izdzīvotu.
