Mārtiņš Eihe: Vispār man liekas, tā ir pirmā reize Latvijas teātru pastāvēšanas vēsturē, kad kāds no teātriem izdomā taisīt konferenci. Nezinām gan, vai mēs vēl otrreiz to mēģināsim darīt, jo tas darbs ir diezgan nežēlīgs. Kad sāku pildīt direktora pienākumus Leļļu teātrī, es gribēju saprast, kādas tad ir tās tendences šobrīd vizuālajā teātrī – ne tikai leļļu teātrī –, kas ir tas, ko mēs varam mācīties? Kas ir tas, ko mēs varam dot vizuālā teātra kopienai? Nu tas viss rezultējas četru dienu garā pasākumā, kur pirmajās divās dienās ir darbnīcas dažādiem vizuālā teātra pasniedzējiem, savukārt nākamajās divās dienās (3. un 4. oktobris) notiek konference.
Pamela Butāne: Mēs ļoti ticam sadarbībai un informācijas apmaiņai mūsu sfērā. Jo vairāk mēs visi viens ar otru dalāmies, jo ātrāk mēs varam attīstīties un iet uz priekšu.
Sanita Rībena: Konferences aprakstā ir minēts, ka piedalīsies filozofi, mākslinieki un pētnieki. Vai viņi paši pieteicās, vai arī jūs viņus atlasījāt?
Mārtiņš Eihe: Mēs viņus atlasījām. Daļu mums ieteica, daļu mēs paši atradām, jo vizuālā teātra pasaule jau tomēr ir salīdzinoši neliela. Teātra pasaule kā tāda jau nav nekāds baigais kosmoss, bet vizuālo teātru ir pavisam maz. Latvijā ir divi leļļu teātri, Igaunijā viens, Lietuvā mazliet vairāk. Kompakta kopiena. Es divarpus gadu laikā, kopš te strādāju, esmu sastapis pilnīgi visus leļļu teātra cilvēkus, kas ir Baltijā.
Sanita Rībena: Es diez vai kļūdīšos, sakot, ka daudziem cilvēkiem leļļu teātris asociējas ar vietu, uz kurieni ved bērnus, tur ir tādas smukas lellītes, ar kuru palīdzību skatītājiem rāda stāstu par Pifu vai stāstu par Sarkangalvīti.
Mārtiņš Eihe: Man tevi ir noteikti jāpārtrauc, jo mēs strādājam ar lellēm, nevis lellītēm!
Tas ir ļoti aizvainojoši nosaukt mūsu partnerus par lellītēm. Ar lellītēm jūs varat spēlēties mājās.
Pat padomju laikos bija viens posms, kad leļļu teātrī notika ļoti daudzas izrādes tieši pieaugušajiem. Un tad bija kaut kāds posms, kurā tās beidzās. Mēs mēģinām šo žanru atdzīvināt.
Pamela Butāne: Mēs katru gadu taisām izrādi arī pieaugušajiem un pusaudžiem. Tūlīt mums būs pirmizrāde "Leģendārajai izrādei", kas ir domāta tieši pieaugušo cilvēku publikai. Mēs paplašināsim Leļļu teātra piedāvājumu, arī veidojot vizuālā teātra izrādes, objektu teātra izrādes.
Mārtiņš Eihe: Runājot par izrādēm pieaugušajiem, mums bija kabarē, kas bija tāds kārtīgs joku gabals, kurā piedalījās dažādas lelles. Šobrīd mums ir izrāde "Smalkās kaites" pēc Erika Ādamsona grāmatas motīviem. Mums ir arī izrāde pusaudžiem – "Jelgava 94".
Sanita Rībena: Kas visvairāk valdzina mūsdienu skatītājus?
Mārtiņš Eihe: Viens ir pilnīgi skaidrs – vizualitāte aizvien vairāk sāk dominēt pār saturu. Vizuālais saturs ir pirmajā vietā. Izrāžu tēmas kaut kādā ziņā nemainās, taču mainās skatpunkts. Pirms dažiem gadiem festivālā "Homo Novus" es veidoju izrādi "Lasītava". Kristai Burānei radās ideja, ka jāuztaisa izrāde, kurā cilvēki lasītu fragmentus paši no savām dienasgrāmatām, kas sarakstītas laikā, kad viņi bija pusaudži. Es to izrādi uztaisīju. Vecākais dienasgrāmatas autors bija ap 80 gadu vecs. Pats jaunākais tanī brīdī bija pusaudzis. Ļoti skaidri varēja redzēt, kā tajos dienasgrāmatu pierakstos mainās skatījums. Vecāka gadagājuma cilvēkiem notikums bija pirmajā vietā. Jo tuvāk mūsdienām, jo vairāk centrā izvirzījās pats rakstītājs un viņa emocijas. Jaunākā rakstītāja ierakstos notikumiem vispār vairs nebija nozīmes, bija svarīga "mana sajūta" un "mana vieta šinī notikumā". Man liekas, ka tā ir tendence, kas parādās visā mākslā.
Sanita Rībena: Ja runājam par mūsdienu trendiem mākslā un ekoloģiju, pie mums ir bijuši ciemiņu no Mākslas akadēmijas, un viņi stāstīja, ka iniciatīva studentu modes skatēs integrēt ilgtspējas un aprites ekonomikas tēmas nāca no pašiem studentiem. Vai arī jums ir šāda pieredze?
Mārtiņš Eihe: Mūsu gadījumā, man liekas, ka tas ir citādāk. Es neesmu jutis. Tā vairāk ir mūsu iniciatīva. Vēl joprojām lielākā daļa vecāku pērk nosaukumus. Nu tā, ka tas, ko viņi pērk, ir atpazīstams nosaukums. Tad nu zem tā mēs varam spēlēties ar dažādām izglītojošām lietām. Tas ir tas, ko mēs mēģinām darīt. Piemēram, mums ir izrāde "Lasis Stasis". Visiem vecākiem pazīstama bērnu grāmata, kas ļauj mums runāt par to, kā mēs piesmērējam jūru un kā tiem dzīvnieciņiem tajā jūrā iet, vienlaicīgi neatkāpjoties no Laša Staša stāsta.
Pamela Butāne: Mums ir izstādes, kurās bērni var padziļinātāk izzināt konkrēto tēmu. Piemēram, mēs sadarbojamies ar Vides izglītības fondu. Mums ir nāra, kas lūdz nemest renstelēs izsmēķi un plastmasu, un salmiņus. Tāpat mums tikko bija atklāšana izstādei par Pāvilu Šenhofu, kas ir domāta tieši bērnu auditorijai. Tajā viņi var izzināt, kā veidojas sejas izteiksmes, aktīvi piedalīties tādā kā Šenhofa leļļu rekonstrukcijā un arī paši no dažādiem elementiem veidot sejas.
Mārtiņš Eihe: Mēs šobrīd risinām jautājumu par titrēšanu, lai arī vājdzirdīgi cilvēki varētu biežāk apmeklēt mūsu teātri. Mums ir projektā izrāde cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem. Tur ir jāievēro cita veida noteikumi par gaismas, skaņas lietošanu, par kustību straujumu, vēl par kaut kādām lietām. Man liekas, ka tā arī ir sava veida zaļā domāšana, ja mēs padarām cilvēkiem dzīvi ērtāku un pieejamāku. Pēc vairākiem mēnešiem pirmizrādi piedzīvos "Gaisma, es tevi dzirdu", kas būs domāta gan neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem. Pašā izrādē piedalās trīs vājredzīgas meitenes, un arī runāts tiek par viņiem svarīgām tēmām.
Sanita Rībena: Kā jūs gribētu, lai leļļu teātris attīstās tuvākajos desmit, piecpadsmit vai simts gados?
Mārtiņš Eihe: Man liekas, ka tā galvenā funkcija jau viņam paliek – izrādes bērniem. Man liekas, ka klāt ir jānāk vecuma diferenciācijai, kad tiek rādītas arī izrādes pieaugušajiem.
Vēl man liekas, ka droša vide ir svarīga – ar to domājot arī vidi, kurā mēs droši varam runāt par lietām.
Pamela Butāne: Es gribētu, lai Leļļu teātris kā institūcija kļūst par tādu kā centru gan jauniešiem, gan bērniem, uz kuru nākt ne tikai noskatīties izrādi, bet arī izglītoties un socializēties.
Man arī gribētos redzēt arvien vairāk izrāžu, kas balstītas kustībā, objektos un ne tik tradicionālā vizualitātē. Izrādes, kurās tiek eksperimentēts un tiešām meklēts, kā formas var papildināt viena otru un kādas jaunas formas var rasties, sapludinot vairākas citas formas kopā. Tas jau tagad notiek. Mums vienkārši ir jāturpina.
Mārtiņš Eihe: Es Latvijā neredzu nevienu eksperimentētāju, mēs esam ļoti konservatīvi. Tas, ko mēs saucam par eksperimentu, ir tāda viegli uzdrošināšanās pārkāpt kaut kādas mazas līnijas, kuras mēs paši esam novilkuši. Es teiktu, ka es gribētu redzēt lielāku spēlēšanos starp žanriem, lielāku sadarbību. Un arī tas, ko Pamela teica par to dažādību. Kultūrā un mākslā mēs jau redzam nākošo paaudzi, mēs redzam viņu domāšanu, mēs redzam viņu estētisko pieredzi. Ja mēs gribam attīstīties kā valsts, mums ir jābūt drošiem darīt jaunas lietas, jo pasaulē pēdējos gadus viss nenormāli strauji mainās. Mums ir jāmācās, un kultūra un māksla ir tā vieta, kas mums ļauj mācīties.
Pamela Butāne: Vēl viens uzdevums būtu bērniem un pusaudžiem vairot emocionālo inteliģenci. Jo mēs dzīvojam tādā laikmetā, kurā ir ļoti daudz asas kritikas. Kā vispār būt empātiskākam, tas man liekas ļoti svarīgs uzdevums. Teātris palīdz cilvēkiem kļūt empātiskākiem un spējīgiem iekāpt otra kurpēs.
Sanita Rībena: Vai mākslīgajam intelektam ir kaut kāda vieta šajā nākotnes vīzijā?
Mārtiņš Eihe: Mani vairāk interesē analogie risinājumi, ne ciparu risinājumi. Mēs nevaram sacensties ne ar kino, ne ar datorspēlēm.
Mums ir nenormāli skaista niša.
Mēs esam patiesībā vienīgā vieta, kurā var gūt nepastarpinātu pieredzi. Mākslīgais intelekts ir ļoti labs saziņā ar valsts iestādēm. Viņš māk ļoti precīzi izveidot atbildes uz vēstulēm. Latviešu dramaturģijas balvu "Spēlmaņu naktī" dabūja darbs, ko bija sarakstījis Kārlis Krūmiņš kopā ar mākslīgo intelektu.
Pamela Butāne: Es nošķirtu tehnoloģiju no mākslīgā intelekta. Man patīk gan analogās izrādes, gan izrādes, kurās tiek izmantotas tehnoloģijas, bet, ja runājam tieši par mākslīgo intelektu, es neesmu redzējusi mākslīgā intelekta radītus mākslas darbus, kas man patiktu vairāk nekā īstu cilvēku radīti mākslas darbi. Es nezinu, varbūt viņš attīstīsies un kādreiz tos pārspēs, bet šobrīd, manuprāt, mēs neesam tam pat ne tuvu.
Mārtiņš Eihe: Ir piemēri, kuros tu vairs nevari pateikt, vai tas ir mākslīgā intelekta radīts. Es esmu redzējis vienu videoklipu, kurš ir tā veidots, ka tu nevari pateikt, vai tas ir filmēts, vai to ir animators taisījis, vai mākslīgais intelekts. Es domāju, ka tas ir vienkārši vēl viens tehnoloģisks instruments, kuru mēs varam vai nevaram izmantot.
