Meklēt savu ceļu pie Lavīnijas
Ieva Struka: Es vēlētos sākt ar "Spēlmaņu nakti", kas atnesa tev, es ceru, lielu prieku un pārsteigumu. Par dzīvi pirms un pēc "Spēlmaņu nakts" balvas, cik ilgs ir tas cerību brīdis pirms ceremonijas un, cik ilgs ir prieks pēc?
Diāna Krista Stafecka: Man laikam uzreiz jāsaka, ka mani mulsina šis vārds "godalgotā", tāpēc, ka tas ir tāds pirmais solis un pirmais prieks. Man tas saistās ne tikai ar manu individuālo prieku, bet ar teātra prieku kopumā par šo "Spēlmaņu nakti" kopumā. Tas, ka es varēju dalīt šo vakaru priekā ar savu kursabiedru Sandi Rungi [Valmieras Drāmas teātra aktieris, kurš saņēma balvu "Gada jaunais skatuves mākslinieks"] man bija liels laimes brīdis. Mēs starojām viens par otru un teātri kopumā, tas ir tāds pirmais punkts. Pirms un pēc, es nejūtu atšķirību tādā savā ceļā. Tas, protams, dod kaut kādu iekšējo pārliecības kripatiņu, ticības kripatiņu saviem spēkiem, bet, jā, tas nemazina arī to šaubu mākoni, kas dzen meklēt kaut ko vairāk visu laiku.
Šis brīdis ir tāds prieka pilns, turklāt balva ir par ļoti sarežģītu lomu, sarežģītā dramaturģiskajā materiālā, proti, par Lavīnijas lomu izrādē "Sēras piestāv Elektrai", tas ir Jūdžins O’Nīls, kurš šo lugu radījis, režisore ir Inese Mičule. Tu esi otrā šīs lomas interprete, pirmā ir tava pedagoģe. Katrs režisors, protams, skatās atšķirīgi uz šo darbu, bet, kā ir šādā situācijā, vai profesionāli vai emocionāli veidojot lomu, tev bija jebkāda nozīme tam, ka pirms tevis to ir spēlējusi tava skolotāja Indra Roga?
Jā, nozīme tam bija. Es esmu arī redzējusi šī darba fragmentus, ne pilnu izrādes ierakstu, bet fragmentus. Mani vienmēr interesē, kas apviji konkrēto darbu kopējā teātra ainā, Latvijā vispār, bet skaidrs, ka savu ceļu es tāpat meklēju atšķirīgu. Laiks ir atšķirīgs, kurā mēs šobrīd esam. Nozīme tam bija un
mani kaut kā romantiski mazliet saviļņoja tā doma, ka pirms manis šo lomu ir spēlējusi tieši mana pedagoģe, un tagad man ir šīs kurpes.
Es biju ļoti uztraukusies, kad Indra nāca skatīties ģenerālmēģinājumu, bet vienlaikus izjutu arī ļoti lielu atbalstu no Indras.
Ja nav noslēpums, kāds bija viņas vērtējums?
Es to nesauktu par vērtējumu, bet Indra, drīzāk pazīstot mani kā savu studenti, varēja ļoti precīzus domu graudus pamest, uz kuriem vēl paskatīties, kas vēl varētu palīdzēt rakties dziļumā. Jāņem vērā, ka laikā, kad tapa šī izrāde, aizgāja mans pedagogs Mihails Gruzdovs, līdz ar to tas dzīves fons ļoti savijas kopā un nav atdalāms no tā, kā man personīgi tapa šī izrāde, arī no tā, ka Indra nāca uz ģenerālmēģinājumu un mēs pēc tam runājām par šo lomu un konkrētām ainām, kas savijas kopā ar dzīvi.
Aktieriem nereti uzdod šāda veida jautājumu, bet tas ļaunums, atriebes kāre vai naids, līdz kuram nākas izaudzēt, no it kā trauslas meitenītes līdz it kā konsekventam atriebes Dievam. Vai tiešām arī šādu lomu var attiecināt uz to, ka mūsos katrā ir viss šis spektrs? Tajos brīžos, kad top drāmas, es varētu piekrist, ka mūsos ir vesela virkne diezgan šausminošu atklāsmju un īpašību, kuras mēs iemācāmies savas dzīves laikā apslāpēt, neļaut izpausties tam cilvēkam – zvēram. Šeit Lavīnijas tēls ir pietiekami monstrozs, kā tu to risināji?
Mani tas biedē, bet, man šķiet, ka mīt mūsos tādas ļoti, ļoti tumšas puses, ko mēs paši neapzināmies un negribam apzināties. Tālāk ir jautājums par izvēlēm, kas mūs veido un kur mēs savu soli speram, kādu ceļu ejam.
Man bija ļoti liela fiziska pretestība vienā izrādes tapšanas posmā pret šo lomu, man ļoti negribējās likt zem lupas šo ļaunumu.
Es tagad neatceros, kurš no vecākajiem kolēģiem to teica, bet pieminēja šo vajadzību teātrim likt zem lupas tās neglītās un baisās lietas, uz kurām negribas skatīties. Jā, mani tas biedē, ka mūsos tas mīt, ka manī tas varētu būt. Es tagad ļoti daudz par to domāju, kas ir tas, kas cilvēkam pašam liek nonākt nemitīgā kara stāvoklī ar sevi pašu, kāpēc mēs audzējam naidu, dusmas. Es pat nerunāju par to ārprātu, kas notiek ārpusē, bet arī mazajās lietās, rīcībās, tajā, kā mēs viens pret otru attiecamies, kā mēs paši pret sevi attiecamies. Jā, mani biedē tas, ka cilvēkā ir šis naids, dusmas, nespēja piedot, vēlme pierādīt savu taisnību, mani tas biedē, bet tāpēc arī liekas svarīgi uz to skatīties un pētīt.
Pārkāpt pāri nemīlestībai
Tas ir mans pieņēmums, ka tas ļaunums viņā [Lavīnijā] tiek ļoti apzināti kultivēts, ka viņa pati sevī to kultivē, lai varētu veikt šo atriebes procesu. Tāpēc es ļoti ieklausos, kad tu saki, ka ķermenis pats protestēja, bet droši vien ir kaut kāds situācijas, kurās neapzināti, bet izvēlies darīt to ļauno, jo roka pati paceļas, lai nodarītu pāri tam, kurš varbūt ir darījis pāri tev. Es domāju tieši par to prāta apziņas un zemapziņas spēli šajā tēlā, jo līdz dzīvei es negribētu šo visu novest, bet tieši par šo konkrēto izrādi.
Ir viens teikums, kas mani pavada izrādē, ko Lavīnija jautā savai mātei – tātad es esmu piedzimusi no jūsu naida? Tā mīlestība, kas tiek atņemta cilvēkam, kurš ienāk šajā svešajā pasaulē, loģiski viņu arī kaut kā tālāk veido. Tad ir jautājums par izvēlēm, kuras cilvēks pieaugot spēj izdarīt, un izvēlēm, kuras cilvēks, dzirdot savā galvā kaut kādu zemapziņas balsi, kura saka – nepacel to roku pret otru, nespēj pārkāpt pāri tai nemīlestībai, kura tur iekšā vārās un liek darīt ļaunu. Tā ir tāda cīņa starp labo un slikto pašā. Es nezinu, cik tas ir apzināti vai neapzināti, tas tur mijās.
Pašas kultivēts ļaunums kaut kādā brīdī Lavīnijā iezogas, jo viņa nespēj pārkāpt pāri, nespēj sadzirdēt to balsi, kas klusītēm kliedz – nedari tā.
Šī izrāde ir īpaša arī ar Mārtiņa Vilkārša skatuves telpu, tieši ar to grafisko un ģeometrisko precizitāti, un melnbalto krāsu gammu, kādā tas viss ir ieturēts. Šādā situācijā, kurā tu kā aktrise kļūsti vienlaikus arī zīme konkrētajā skatuves gleznā, jo tur pat neviena kustība nav nejauša. Vai tas ir papildus uzdevums, apgrūtinājums, vai tas kaut kādā veidā atvieglo tavu darbu? Tas, ka principā no tevis arī gaida, lai tu esi, vai nu melna vai balta, bet nav citu toņu.
Strādājot kopā ar Inesi Mičuli, mēs diezgan mērķtiecīgi jau gājām uz to formu. Ineses redzējums, protams, to visu ietver, un tā ir viņas pasaule, kas ir izveidojuši šo. Nevienā brīdī es sevi neizjutu kā zīmi, fizisku uz skatuves, tāpēc, ka visa šī fiziskā eksistence ir dzimusi procesā no iekšējās pasaules pēc būtības, nevis uzliekot skulptūru kā bildi. No tā iekšējā procesa ir radies šāds fiziskās eksistences veids uz skatuves. Man tas šķiet absolūti saprotams, pašai tur esot, man nevienā brīdī nav jautājumu, kāpēc mana fiziskā esība ir šāda vai citādāka, vai kāpēc man ķermenis konkrētā pozā. Tā nospriegotība dzima izrādes tapšanas laikā, es to neizjutu kā pašmērķi.
Brīvība skatuves telpā
Visticamāk, tur arī veidojas izrādes kopējais tēls, veselums, tas, kā tu to izveido, kā savam tēlam ļoti pašsaprotamu rīcību, bet es to kā skatītājs nolasu, kā veselu sirds kardiogrammu. Kā notiek varoņu pārvietošanās laikā, telpā, kādā intonācijā tiek runāt, kāds ir tas pārdzīvojuma spēks, kā tas uz mani iedarbojas. Tas ir viens no tiem dažiem gadījumiem, kas pat sezonas griezumā Latvijā nenotiek tik bieži, ka visi kauliņi precīzi sakrīt savās gropītēs un izveidojas tas perfektais, nevainojamais izrādes lasījums. Gribu pieskarties arī izrādei Nacionālajā teātrī, tam, ka tu spēlē Luīzi "Ferdinandā un Luīzē", Šillera lugā. Arī tieši par to telpu un atrašanos ļoti konkrētā, precīzi uzliktā zīmējumā. Tomēr zinot, ka ir izrādes, kur ir liela mizanscēnu brīvība, kur ir plusi un mīnusi vienai vai otrai lietai, kad tu kā aktrise relatīvi brīvi vari izmantot telpu?
Es šīs divas telpas nošķirtu savā pieredzē, tieši tāpēc, ka "Ferdinandā un Luīzē" ir ļoti daudz tehnisku lietu, kas ir gaisa akrobātika, kustību partitūras, kur katrs tavs neprecīzi spertais solis var ļoti ietekmēt izrādes tālāko virzību. Tev ir jābūt ļoti precīzam un koncentrētam, lai tu to zīmējumu izietu. Vilkārša telpā man bija pieredze, ka, tieši ienākot šajā scenogrāfijā, es izjutu kaut kādu papildu slāni sevī piedzimstam, ko deva pati telpa. Viņa bija tik precīza un nekādā veidā neradīja man apgrūtinājumu. Es atceros pirmo mēģinājumu, kad sākām mēģināt scenogrāfijā, pēkšņi man šķita, ka jūtos daudz brīvāka, nekā visos mēģinājumos līdz tam. "Ferdinandā un Luīzē" šī telpa ir tik kustīga un mainīga, ka atrast savu vietu tajā un piepildīt to man bija sarežģītāk, bet es to uztvēru, kā ļoti lielu izaicinājumu, kas man bija ļoti interesanti.
Tā man bija ļoti liela pieredze, jo spēt atvērt vairākus failus galvā vienlaicīgi, kas nav tikai lomas līnija, bet arī tava fiziskā eksistence, vokāls, horeogrāfija un to visu sevī sabalansēt, un panākt, ka tavs ķermeņa automātika ir viena, bet iekšpuse toties strādā, tas ir vēl cits uzdevums.
Tas man bija ļoti sarežģīts. Jā, esmu ļoti priecīga par šo pieredzi, ļoti.
Mēs bieži runājam, ka loma saistās ar kaut kādu krāsu, vai uzmanība tiek pievērsta kādai skaņai, bet tas melnbaltais vēsums liek man tev jautāt, vai tu šai lomai nepiešķir kādu noteiktu temperatūru? Es gribētu teikt, ka skatuve ir ļoti vēsa, un arī Lavīnija ārēji ir ļoti auksta, bet iekšējā temperatūra, kas dzen uz priekšu, var būt pilnīgi cita. Vai tu par šo lomu domā šādās kategorijās?
Temperatūra, interesanti. Man ir ļoti karsta temperatūra Lavīnijas iekšējā pasaulē, bet arī ārējā. Tas man šķiet interesanti, ka no malas skatoties izceļ to vēsumu un to ledaino sajūtu, bet no iekšpuses ir sajūta, ka tur viss deg. Kā muskuļi deg pēc fiziskas slodzes, vai lielos pārdzīvojumos, kad viss ķermenis deg.
Attiecības ar profesiju
Es gribētu pievērsties paaudzes jautājumam, jo galu galā balva ir "Jaunais skatuves mākslinieks", un atļauties tev uzdot šādu jautājumu, proti, tu paviesojies Nacionālajā teātrī, strādā Valmieras teātrī, tev bija ļoti skaista loma "Krimināllieta iesācējiem", bet kādas vēl tu redzi vai izjūti kā nepieciešamas profesijas daudzējādās iespējas jaunam aktierim Latvijā? Kur tu redzi, ka sākas sienas, robežas vai griesti?
Es šobrīd ļoti daudz domāju par, citēšu savu pedagoģi Indru Rogu, attiecībām ar profesiju un es tās robežas apzināti vai neapzināti testēju un pārbaudu. Ne tā, ka Latvijas teātris vai ārpus Latvijas, bet vienkārši sevī pašā. Tas man laikam ir aktuālāks jautājums šobrīd, kā saprast sava radošā organisma robežas un kā veidot attiecības ar profesiju. Šobrīd tādā ziņā es Valmieras teātrī jūtos ļoti labi, jo dzīve man ir uzdāvinājusi iespēju strādāt kopā ar saviem kursabiedriem, domubiedriem, kuri mani ļoti iedvesmo. Viņu klātbūtne dod ļoti lielu radošu brīvību, tāpēc ka mums ir ielikta viena valoda. Es vairāk domāju par attiecībām ar profesiju vispār, ko man nozīmē šī profesija, ko nozīmē teātris. Nupat, lasot Ineses Mičules sarunu ar Elitu Kļaviņu, izlasīju brīnišķīgu teikumu, kurā Elita saka, ka dzīve ir pārāk īsa, lai darītu ne-jēgpilnas lietas.
Es meklēju, kas tas ir man un ko man gribas no profesijas, no teātra, lai arī kurā pasaules malā tas atrastos.
Man patīk būt Valmierā ar saviem kursabiedriem un, protams, strādāt kopā ar vecākiem kolēģiem, no kuriem ir iespēja mācīties. Man ir tikai trešā sezona teātrī.
Jautājums vienalga ir tieši par to, kurā brīdī liekas, ka viens kaut kāds posms ir noiets, atbildes uz jautājumiem saņemtas. To arī pedagogi saka un tie, kas nostrādājuši vairāk par trim sezonām, ka tas jau nav sprints, tas ir maratons. Kā sadalīt spēkus, lai pašam un citiem ir interesanti krietni ilgu periodu.
Man ir sajūta, ka esmu tikai ceļa sākumā, un es tikai nupat sāku kaut ko uzzināt, kaut kur apdedzināties, kaut ko par sevi uzzināt, saprast. Man ir sajūta, ka esmu tādā sākuma punktā, kurā es tikai sāku aptvert, ka man veidojas ar manas attiecības ar profesiju.
Vai stāsts ir stāstīšanas vērts?
Kālab es par šo sāku runāt, ir gada sākums, sesijas laiks, un, protams, iznāk viesoties arī "Zirgu pastā", kur mācās jaunie aktieri, kas ir trešajā, pirmajā kursā. Tu saproti, ka tie, kas ir trešo sezonu teātrī patiesībā ir tikko ieskrējušies, ka viņiem jau elpo pakausī nākamie. Gan trešā kursa pedagogs Elmārs Seņkovs, gan pirmā kursa pedagoģe Indra Roga teica – nē, nē, tā nav problēma, tāpēc, ka tie, kas ir labi, vienmēr vieta atradīsies un darba netrūks. Tā esot ilūzija, ka ir daudz jauno aktieru. Vai tev kā jaunajai aktrisei liekas, ka jauno aktieru ir daudz vai maz?
Man šķiet, ka ne daudz, ne maz, tieši tik, cik jābūt. Tas ir tās loģisks laika ritējums, man absolūti nav ne vilkmes, ne sajēgas par pedagoģiju, bet es skatos ar apbrīnu uz tieši teātra nozares pedagogiem, jo viņiem ir tā unikālā iespēja redzēt tos jaunos cilvēkus, kas nāk ar jaunām idejām un vēl mazliet citādāku sapratni par pasauli. Man ir māsa, kura ir tikai trīs gadus jaunāka, bet jau mums atšķiras izpratne par to, kā lietas notiek vai vērtību skalas nedaudz atšķiras. Man tas liekas ļoti forši, es ar nepacietību gaidu vēl arī jaunos režisorus, kuri absolvēs pēc četriem gadiem.
Ļoti labi. Tas nozīmē, ka, sākot strādāt teātrī, jebkurš darbs, kuru tu šobrīd dari, tajā nav panikas, ka pēc diviem gadiem parādīsies nākamie un kurš tad spēlēs tās Džuljetas. Šobrīd tu strādā pie Konsuelas lomas Sent-Ekziperī, tādas ekscentriskas dzīvesbiedres lomas jaunajā izrādē pie Henrija Arāja. Tava pieredze nav tik liela, bet nevari neredzēt, ka visapkārt ir paplašināta vēlme runāt par vēsturiskām personībām. Kā ir ar tām personībām, cik tālu gribas pietuvoties tam prototipam un cik tālu tā ir režisora izšķiršanās dot pilnīgu radošu brīvību aktieriem un fantazēt par cilvēku, kurš reiz ir dzīvojis. Vai tomēr ir tā vēlme paņemt kaut ko no prototipa?
Šajā gadījumā ar Konsuelu man ir ļoti reāla fotogrāfija, šī cilvēka seja, daudzas fotogrāfijas. Man ir liela vēlme pietuvoties, saprotot, ka tas tāpat būs mans redzējums par šo dzīves stāstu, bet
pirms es sāku sašķobīt, pirms es sāku viņu kaut kādā veidā deformēt, man gribas pēc iespējas tuvāk saprast, kāds ir bijis šis cilvēks.
No visām fotogrāfijām, memuāriem, dažādiem pierakstiem, fragmentiem, jo tur var būt kaut kāda atslēga, kas ļauj saprast tā cilvēka loģiku, viņa veiktās izvēles, un kāpēc šāds cilvēks ir nodzīvojis šādu dzīvi. Pēc tam skatuviski kopā ar režisoru mēs varam deformēt un meklēt skatuvei atbilstošo eksistenci un arī fiziskās izpausmes. Pirms tam man gribas pēc iespējas labāk iepazīt. Man šobrīd ir tāda iespēja caur fotogrāfijām, pierakstiem…
Alvis Hermanis teica, ka katra cilvēka dzīve ir stāsta vērta, nu un ko to Šekspīru tur spēlē. Bet, kas Konsuelas dzīvē ir tāds, kaut viena nianse, kas padara viņu īpašu, kāpēc man par viņu šeit, Latvijā, kaut kas ir jāuzzina?
Interesants jautājums, jo Justīne Kļava, kas veido dramaturģiju šai izrādei, ir vairākas reizes šo pašu teikumu ielikusi Konsuelas mutē ar jautājumu – vai šis stāsts ir stāstīšanas vērts? Vai šāda parasta melodramatiska dzīve ir stāstīšanas vērta? Man šķiet, ka ir tieši tāpēc, ka šī dzīve apliecina vēlreiz to, cik liels spēks ir cilvēkā pašā ne tikai darīt labu, bet arī sabotēt savu dzīvi.
Ko nozīmē sabotēt savu dzīvi?
Ļauties tādām kaislībām, kas pašu cilvēku dzen izmisumā.
Parasta lieta.
Jā, tikai tad ir jautājums par to pakāpi, kādā mērā. Konsuelas un Ekziperī gadījumā tā ir ļoti vētraina dzīve, ļoti, ļoti vētraina. Fonā ir Otrais pasaules karš, bet viņu dzīve un iekšējās attiecības ir ārkārtīgi ugunīgas. Tad ir jautājums – vai šī dzīve ir nodzīvota velti?
Taču vai mierīga dzīve baro? Sevišķi mākslinieku.
Nezinu.
Aptvert ar prātu
Tad jābrauc skatīties izrāde. Es gribētu arī publiski atgādināt, ka tev ir bakalaura grāds žurnālistikā. Šādos izpētes gadījumos, kad ir nepieciešama iedziļināšanās prototipā, tomēr ir daudz latviešu teātru darbi, kur jāliek lietā sava dzīves pieredze un savs personīgais viedoklis par kaut kādiem konkrētiem sabiedrībā aktuāliem notikumiem. Par to, kas ir līdz šim bijis tavā pieredzē, cik daudz tev tas palīdz, ka tev ir šāda vēl cita izglītība? Vai tev tas palīdz darbā?
Es domāju, ka jā. Man grūti to no sevis kaut kā nodalīt, vai saprast, kur šī izglītība ietekmē un kur nē. Man grūti atrast to robežu, bet domāju, ka jā, palīdz. Tā, protams, urda skrupulozi pētīt un meklēt, kā tas žurnālistam ar misijas sajūtu noteikti piemīt.
Kā tev tas palīdz vai traucē kā skatītājam nevis kā aktrisei?
Nē, man šķiet, ka es primāri uztveru ar citām maņām un tikai pēc tam ar prātu. Prāts pieslēdzas tad, kad citas maņas netiek aizskartas.
Nobeigumā parasti uzdodu jautājumu par "Šņorbēniņiem" un, kā tos iztēlojas, bet šoreiz es gribētu to citādāk formulēt. Mēs runājām par temperatūru un "Ferdinandu un Luīzi", ir brīži, kad tu šajā izrādē atradies ļoti augstu virs skatuves, to varētu salīdzināt ar gaisa akrobātiku. Kā teātra pasaule izskatās no augšas?
Ļoti plaša, ļoti daudz gaisa. Līdzīgi kā esot kalnos, kad ir ļoti grūti aptvert, ka ir tik liels plašums. Citreiz liekas, ka tā nav realitāte, ko tu redzi, bet bilde, jo nespēj ar prātu aptvert visu to lauku. Teātrī ir sienas, kas to skatu aptur, bet vienalga, ļoti plašas telpas, arī fiziska sajūta ir līdzīga kā kalnos, tā baiļu un adrenalīna sajūta.
