Gatis Maliks: Labdien.
Lolita Cauka: Labdien.
Gatis Maliks: Man ir tā retā iespēja sēdēt pie viena galda un dzert piparmētru tēju ar skatuves leģendu. Labdien, es esmu Gatis Maliks!
Lolita Cauka: Es esmu Lolita Cauka.
Gatis Maliks: Braucot šurp no Liepājas, visus 220 kilometrus, divas stundas es domāju par to, ka, visticamāk, mūsu ceļiem principā nav tādas lielas iespējas krustoties. Pirmkārt, esam no dažādām paaudzēm, dažādiem Latvijas teātriem. Labi, esam strādājuši vienā teātrī, bet ne vienā laikā. Esam arī dažādu dzimumu pārstāvji, kas teātrī, varbūt kāds iebildīs, bet, manuprāt, arī spēlē kādu lomu tajā visā. Vārdu sakot, mēs esam kā tādas divas tramvaja sliedes, kas iet paralēli, bet nesatiekas. Mēs pat neesam tramvaja sliedes, kas iet garām Nacionālajam teātrim, vai Liepājas teātrim pa Lielo ielu. Mēs esam viena tramvaja sliede, kas iet gar Nacionālo, un viena, kas iet garām Liepājas teātrim. Bet šodien ir notikusi sliežu kolīzija, ja tā var izteikties, un man ir iespēja šajā stundā kaut ko iemācīties un kaut ko uzzināt. Vismaz tā es to redzu.
Lolita Cauka: Lai Dievs dod.
Gatis Maliks: Lai Lolita dod.
Lolita Cauka: Tas būtu man tikai kompliments.
Liepājas gadi un pantiņi
Gatis Maliks: Es to tā visu uztvēru. Es veicu arī mazu izpētīti. Protams, man ir informatori par Lolitu Cauku, es diezgan esmu papētījis un parunājies ar cilvēkiem. Esmu pa arhīviem parakņājies un esmu atvedis foto no tavas karjeras sākuma. Lielas lomas, bet tas man jāved atpakaļ uz Liepāju.
Lolita Cauka: "Roza Bernda"! Tā bija pēdējā sezona, ar to es aizgāju no Liepājas teātra. Tā bija pirmā loma, ar kuru es tā drusku apjautu, kas tas ir teātrī – nevis spēlēt, bet tā kā jau dzīvot.
Vispār tie ir tik skaisti gadi tajā Liepājā, tagad atskatoties. [Bet] es esmu Rīgas meitene, un es tur nevienu nepazinu.
Gatis Maliks: Plus tie vēl lauki…
Lolita Cauka: Tagad tā ir cita Liepāja.
Gatis Maliks: Jā.
Lolita Cauka: Toreiz, kad mammīte gribēja pie manis atbraukt, viņai vajadzēja dabūt atļauju, lai Liepājā iebrauktu. Vispār man palika atmiņā no tiem laikiem… kad es tur viena pati staigāju pa Liepājas ielām, visur bija augsti žogi un vārti ciet, un nevienam tu neesi vajadzīgs, tu nevienu nepazīsti. Un es dzīvoju blakus teātra mājai, tur toreiz bija Mazā zāle. Naktī tas nams bija tukšs, un man tur augšā bija viena maza istabiņa. Durvis uz grāmatvedībām aizslēgt nevarēja, un man bija bail, es pēc dabas vispār esmu bailīga… bet toties es Liepājā iemantoju draudzeni uz mūžu.
Gatis Maliks: Ainu Kareli.
Lolita Cauka: Jā.
Gatis Maliks: Jā, viņa arī ir mans informators Lolitas Caukas jautājumos.
Lolita Cauka: Jā, viņa varētu arī šo to pastāstīt.
Gatis Maliks: Bet tad tā problēma karjeras pirmajos gados bija tieši ar pilsētu, kas īsti nepieņēma? Pati pilsēta kā tāda, vai?
Lolita Cauka: Nē, tas vairāk bija otrais gads. Trīs gadus es tur biju. Trešajā gadā es jau pazinu kolēģus. Kad iegāju Liepājas teātrī, tas bija ļoti neveiksmīgs laiks Liepājas teātrim. Tas bija bezmaz sliktais tonis braukt uz Liepāju kaut ko skatīties. Andrejam Miglam arī spožie gadi kā režisoram bija beigušies. Bet es vispār lielas lomas tur nospēlēju. Kristīni nospēlēju.
Gatis Maliks: Bet kāpēc tad... bija lieli piedāvājumi, tāpēc uz Liepāju? Kāpēc?
Lolita Cauka: Toreiz bija tā. Tie bija krievu laiki, bija jābeidz Konservatorija, un tev bija jābrauc tur…
Gatis Maliks: Aizsūtīja vienkārši?
Lolita Cauka: Tās ir tavas sliedes. Tu jau vari nebraukt, bet, ja tu nebrauc, tad dari to, ko es darīju pēc Liepājas, – ej zagsā un skaiti pantiņus. Jo tad tu nevienam neesi vajadzīgs.
Gatis Maliks: Mums Liepājā tādi varianti ir – iet zagsā pantiņus skaitīt, bet tur neesot sevišķi labi honorāri, tāpēc neviens to iespēju pārāk neizmanto.
Lolita Cauka: Toreiz arī nebija labi honorāri, bet tas bija vairāk nekā nekas. Bet kādā ziņa skaitīt var iet paralēli darbam teātri, vai tāpēc, ka tu vienkārši teātrim vairs neesi vajadzīgs.
Gatis Maliks: Tas jau viens otru droši vien neizslēdz. Ja ļoti patīk skaitīt pantiņus, tad jau…
Lolita Cauka: Bet tas ir ļoti bīstami paralēli to darīt. Es esmu vispār pret to. Teiksim tā, es esmu ļoti uzmanīga ar to. Ja aktieris paralēli teātrim dara šos pantiņus, dara vēl kaut kādas lietas…
Gatis Maliks: Nu tā tāda slidena taciņa.
Lolita Cauka: Es nerunāju par filmām, labām filmām.
Gatis Maliks: Jā.
Lolita Cauka: Tagad jau caur tiem entajiem seriāliem ļoti ātri var iegūt popularitāti.
Gatis Maliks: Šķietamu popularitāti.
Lolita Cauka: Šķietamu, bet cilvēki tevi katru vakaru tur redz un aplaudē, re, kur mans mīļais Gatis Maliks nāk.
Gatis Maliks: Bišķi galvu sabojā, ja tā notiek.
Lolita Cauka: Zini, galvu sabojā, tas visu nonivelē, tavu dvēselīti. Viņi jau tur daudz neko neiegūst.
Gatis Maliks: Bet tev, Lolita, arī bija filma.
Lolita Cauka: Man bija filma, jā.
Gatis Maliks: Kondženes laikā vēl…
Lolita Cauka: Jā, tas bija vēl pēdējā kursā – "Vella kalpi". Es atzīstu to, ja...
Gatis Maliks: Ja tas ir lielais kino.
Lolita Cauka: Var jau būt arī labi seriāli. Ja tu esi "Sarkanajā mežā", kuru es augsti vērtēju, "Likteņa līdumniekos".
Gatis Maliks: Tu trenē profesiju.
Lolita Cauka: Jā, bet es runāju par tiem… kaut gan pārmest jau nevar. Gribas jau jaunam cilvēkam.
Gatis Maliks: Nu, labi, bet tad tie trīs gadi Liepājā pagāja. Tās trīs sezonas. Lielas nozīmīgas lomas, kolēģi iepazīti.
Lolita Cauka: Man bija veselības problēmas, un man bija diezgan bīstami palikt Liepājas klimatā. Es nonācu slimnīcā, un man teica, ka tas man ir diezgan riskanti. Pēc tam droši vien man arī bija sakāpis galvā, es tā domāju. Pati es tā toreiz nedomāju, bet man likās, ka visa Rīga to vien tik gaida.
Gatis Maliks: Bet tad tur bija tas sāpīgais atkritiens, droši vien.
Lolita Cauka: Jā.
Gatis Maliks: Mani interesē, kā var ar to tikt galā.
Lolita Cauka: Grūti.
Gatis Maliks: Bet kā var? Kā noturēties, kā neaiziet skaitīt pantiņus?
Muguriņas, skatuve un pareizie vārdi
Lolita Cauka: Nu, tos pantiņus es skaitīju, jo man tiešām vajadzēja arī maizīti, ko ēst, un par to es arī tā drusku ironizēju. Man jau ne tikai pēc tam, kad iegāju Drāmas teātrī… tas bija gads, pusotrs pēc Liepājas. Man bija pedagogs Helēna Romanova, kura nevarēja samierināties ar to, ka es neesmu teātrī. Un toreiz Drāmas teātrim bija tāda izrāde "Fedra" un toreiz uz skatuves vajadzēja daudzas jaunas skaistas muguriņas. Tad viņa mani iefīrēja tur par vienu to muguriņu. Es jau biju jauna smuka un muguriņa arī bija jauna un smuka. Un tad es tā pakāpeniski…
Gatis Maliks: Kādu sāniņu parādīt..
Lolita Cauka: Kādai pudelei par korķīti uz brīdi…
Gatis Maliks: Kamēr atļāva seju rādīt un tā.
Lolita Cauka: Jā, bet man bija rūgta mācība, un es novērtēju, kas man ir teātris. Tad es iegāju ar pilnīgi citu attieksmi teātrī. Un, patiesību sakot, es ļoti, ļoti daudz ieguvu tajos it kā tukšajos gados. Kā cilvēks ieguvu. Un tad, kad es biju teātrī, strādāju tikai ar savu muguriņu, tad es ļoti daudz sēdēju zālē. Man bija ļoti interesanti mēģinājumos sēdēt. Un tad es skatījos. Redz, režisors prasa to un to, bet viņš nesaprot, domāju, kāpēc viņš nesaprot, jo viņš dzird, bet īstenībā nedzird.
Tajos mēģinājumos sēdēdama es ieguvu vairāk nekā četros gados fakultātē.
Gatis Maliks: Vismaz mūsu pasniedzēji teica: mācieties šos četrus gadus, lai pēc tam teātrī nav jāmācās no jauna. Tas kaut kā tāpat paslīdēja garām, un mēs tāpat mācamies teātrī un visu mūžu mācīsimies. Bet es savos padsmit gados uz skatuves tā arī neesmu sapratis, kas tā par lietu, ko tu teici tikko. Tas, ka režisors te saka, tu it kā dzirdi, it kā saproti, bet nevari izdarīt, bet, kad sēdi zālē un skaties, kā tiek mocīts tavs kolēģis, tev liekas, nu kas tam kolēģim ir. Tas taču ir tik vienkārši. Ja man liktu, es izdarītu. Bet tas laikam tā nestrādā. Tajā brīdī, kad pats esi uz laukuma, es nezinu, kas ir tas, kas tev neļauj tik viegli visam pārkāpt pāri.
Lolita Cauka: Zini, es priekš sevis to esmu nofiksējusi, ka (vismaz man tā bija) it īpaši sākuma gados ir kaut kāda centība, tāda neapzināta. Tu gribi izdarīt, un kādreiz tā milzīgā gribēšana izdarīt... Tu jau patiesībā no režisora dzirdi tikai vārdus, un tie vārdi ieskrien un izskrien ārā, un ne jau vienmēr režisoram tie ir pareizi vārdi tajā brīdī.
Gatis Maliks: Jā.
Lolita Cauka: Otrkārt, zini, kas vēl ir būtiski. Es atkal varu teikt tikai, kas priekš manis ir bijis vērtīgs. Es varēju tad, kad es absolūti vairs neuztraucos. Piemēram, pirmizrāde – un gadiem man bija satraukums un uztraukums, bet vairs nav.
Gatis Maliks: Vispār nav?
Lolita Cauka: Nē. Man pazuda uztraukums.
Gatis Maliks: Nu hrestomātiski, man liekas…
Lolita Cauka: Man pazuda uztraukums. Pirmizrāde ir pirmizrāde, un tu redzi – vienam ir pleķi, otrs nepārtraukti skrien uz tualeti, kādas nu katram tās reakcijas ir. Tad ir savādāk, bet uztraukums pazuda, un tas palīdz.
Gatis Maliks: Kaut kāds viegls stress taču paliek, kaut kas, kas uztur tonusu, taču ir. Nevar būt, ka tu izej uz skatuves un pilnībā kontrolē visu.
Lolita Cauka: Zini, šis uztraukums atgriezās pēdējā gadā. Tāpēc es arī aizgāju no teātra. Kad tas sāka atgriezties, tad es sapratu, ka viss, es negribu, velku strīpu. Bet tas bija viens no iemesliem.
Gatis Maliks: Baigi interesanti, ka var tā sevi pašizanalizēt.
Rituāli un saderīgie ķieģelīši
Lolita Cauka: Zini, tu saki uztraukums, bet ir jau arī tas, ka tu vari sev ļoti daudz palīdzēt. Man, piemēram, ļoti palīdz tas, ka es pirms izrādes vienmēr uzeju un pielieku rokas pie skatuves grīdas.
Gatis Maliks: Tāda rituāla lieta.
Lolita Cauka: Es skatuvei palūdzu, sevišķi Nacionālā teātra skatuvei, man liekas, tur vispār ir pilns ar gariem. Man ir jābūt pazemīgai, man ir jālūdz tā atļauja. Un tad, kad tu ar skatuves grīdu kādu mirkli, es neteikšu – parunājies, vienalga – noskaiti tēvreizi – katram ir savs. Un tajā brīdī tev aiziet.
Gatis Maliks: Droši vien, ka es šo pamēģināšu Liepājā.
Lolita Cauka: Pamēģini. Un tas man sākās jau sen, kad bija izrāde "Ceļojošā komija gals". Tā bija vispār tāda īpatnēja izrāde. Reti kad viss ansamblis tik ļoti cilvēciski saslēdzas. Mēs pirms izrādes nevis tā, kā tagad bieži vien pirms izrādes prasa sadoties rociņās, sakratīt un tā. Jo, ja tas nav organiski, tad tā ir formalitāte un neko nedod. Bet mums bija tā, ka mēs pa vienam. Tu tikai redzi, ka viens atnāk apsēžas, otrs atnāk. Jo tā ģimene tur bija tā galvenā. Un tad tu skaties, tur [Rūdolfs] Plēpis atnāk, Normunds Laizāns atnāk. Un tā mēs tur sēdējām uz tās grīdas.
Gatis Maliks: Es braucot šurp domāju arī par to, ka divi cilvēki labi saprotas, ja viņiem ir kopīgi kaut kas, ko neciest. Kopējās lietas, kas mums patīk, tās mūs tik ļoti nesaista ar kādu cilvēku kā tas, ka mēs varam uz kaut ko paskatīties un teikt, ka mums šis nepatiks. Un es sapratu, ka šeit mēs varam vienoties. Varbūt tev tas neizraisa tādas emocijas, bet es ciest nevaru, man šausmīgi nepatīk tā rociņās sadošanās, plaukstiņu salikšana vidū… Labi, ja mēs atnākam pa vienam un tas notiek kaut kādā sakrālā izpratnē, pats no sevis, tad jā. Bet šī uzspiestā ansambļa veidošana un tā simulēšana, ka nu tik mēs atdosim, tas tā vienkārši nestrādā.
Lolita Cauka: Bet tas ir tas pats, ja mēs ar tevi tad pēc šīs sarunas, pēc nedēļas tiksimies, mēs varbūt pat apķersimies, un tas pats pirms izrādes, varbūt tas vēl vairāk dos, ka tu sajūti savu partneri un viņš sajūt tevi.
Gatis Maliks: Vai arī neapķersimies, jo redzēsim, ka otram nevajag.
Lolita Cauka: Jā.
Gatis Maliks: Arī paklanoties šito jūtu, ka reizēm ir tā reize, kad visi sadodas rokās, skrien pret publiku un ceļ rokas gaisā. Man liekas, ka…
Lolita Cauka: ...par ko tu priecājies, tā izrāde nemaz nebija laba.
Gatis Maliks: Jā. Un darbs ir izdarīts. Viss. Beidzam. Saņemam puķes, ejam mājās. Kaut kā uzspiež tas kolēģis savu emociju. Es neesmu ar šito ticis galā, bet man prieks, ka esmu atradis radniecīgu dvēseli.
Lolita Cauka: Nu kādreiz jau tas ir jādara. Ja kādam palīdz, esmu ar mieru, bet man kādreiz tas pat traucēja. Man patīk būt vienai.
Gatis Maliks: Jā, jā, es pilnībā saprotu. Ja mēs būtu vienā grimētavā, es domāju, ka mēs ļoti labi saprastos.
Lolita Cauka: Droši vien. Mēs viens otram netraucētu.
Gatis Maliks: Es arī domāju, braucot šurp, par to, kāpēc mēs vispār esam uzaicināti šeit. Kāpēc tu – Lolita un es – Gatis. Skatoties šī raidījuma citus ierakstus, es tos pārus vērtēju, skatījos, un man liekas, ka producenti kaut ko tur izdomāja, ka šie labi ietu kopā. Es gribēju pateikt, ka mani glaimo, ka esmu šeit kopā ar tevi.
Lolita Cauka: Bet zini, producents tāpat kā režisors ir instruments kāda rokās. Un acīmredzot tā saliekas.
Gatis Maliks: Mēs esam tādi saderīgi ķieģelīši.
Lolita Cauka: Mēs esam salikti.
Gatis Maliks: Man prieks.
Frīki, baltmaize un āmurs
Lolita Cauka: Bet mani interesē viena lieta – par mācīšanos. Es savā ziņā apskaužu jūsu kursu. Ja es būtu sākusi tagad visu no jauna, tad man liekas, ka jums bija milzīgas priekšrocības, ka jūs nemācījāties Latvijā, bet Lietuvā.
Gatis Maliks: Es domāju, ka tam bija arī savi mīnusi, bet plusu bija vairāk, jā.
Lolita Cauka: Bet jums jau droši vien tie pārējie priekšmeti, kas ir parasti, tos jūs Liepājā apguvāt.
Gatis Maliks: Nē, viss bija Klaipēdā. Varbūt tieši tāpēc mums ir Latvijas teātra sabiedrībā grūti izprotami robi aktiera profesijā. Mēs visai miglaini pārzinām Latvijas teātra vēsturi, piemēram. Mums ir pārmesta mūsu dikcijas problēma uz skatuves, jo tas viss notika Lietuvā, tur pārsvarā bija lietuviešu pasniedzēji, latviešu pasniedzēji, protams, brauca pie mums, bet liels uzsvars bija uz aktiermeistarību un profesijas lietām un mazāk uz akadēmiskajiem priekšmetiem. Tāpēc tur ir robi.
Lolita Cauka: Bet tos jūs varat apgūt pēc tam.
Gatis Maliks: Varam, jā.
Lolita Cauka: Ja Dievs dos, jums ir tāda vēlēšanās un jūs arī apgūstiet, bet jums ir milzīgi daudz plusi.
Gatis Maliks: Nu mūs arī visu kursu paņēma teātrī.
Lolita Cauka: Tad jūs tagad arī viss kurss esat.
Gatis Maliks: Tagad esam mazliet pajukuši un pabiruši, kur nu kurš, bet kursa kodols ir teātrī.
Lolita Cauka: Kad jūs mācījāties, jūs taču skatījāties lietuviešu teātra izrādes.
Gatis Maliks: Jā.
Lolita Cauka: Vai tu sajuti atšķirību, teiksim – lietuviešu teātris un latviešu teātris?
Gatis Maliks: Es droši vien neko jaunu nepateikšu. Ja latviešu teātris ir vārda teātris un mēs sākumā padomājam un tad runājam, tad lietuvieši, man liekas, iet ar tādu daudz spēcīgāku emociju un daudz lielāku emociju spektru un tādos simbolos un tamlīdzīgi. Es atceros, ka pie mums atbrauca Mārtiņš Eihe iestudēt ar mums diplomdarbu, un tas tika balstīts uz etīdēm un mana kolēģe – nesaukšu tagad vārdā – sāka etīdi, un etīde bija diezgan sadzīviska, tur ir baltmaizes kukulis un pēkšņi ne no kurienes viņa izvelk āmuru un sāk to baltmaizes kukuli dauzīt un viss šķīst, un Eihe ir absolūtā šokā un prasa, kas notiek, ko tu tur dari, un kolēģe sāk stāstīt, ka vajag taču piemērošanos, vajag, lai ir interesanti. Man liekas, ka ar to mēs ļoti atšķiramies. Mēs arī tikām lamāti, nu, cik nu lamāti, bet profesionālā kritika pirmajos gados mums diezgan daudz aizrādīja, ka mēs tādi mazliet traki un eksaltēti uz āru, ne gluži latviešu aktieri.
Plus Naumanis pateica, ka mēs tādi nesmuki esam, bet tā bija uzslava toreiz.
Lolita Cauka: Es domāju, ka tas ir milzīgs jaukums, ka jūs tādi esat.
Gatis Maliks: Jā, tagad man liekas, ka tā jau ir tāda simbioze – latviešu režisori un tā dīvainā leišu skola.
Lolita Cauka: Es jau nevaru teikt, es jūs nepārzinu, neesmu arī sekojusi jūsu gaitām, bet, cik es esmu redzējusi, jūs esat ļoti interesanti, dažādi izveidoti, jeb izveidojušies.
Gatis Maliks: Tādi frīki mazliet.
Lolita Cauka: Jums ir diezgan dažāda krāsu palete. Jūs visi dažādi esat, neesat pēc viena ģīmja un līdzības, kad nevar saprast, kurš tas bija.
Paaudzes un burkāni
Gatis Maliks: Mums tagad ir jauns kurss Liepājā, un mēs jūtam atšķirību kaut kādu. Tā ir arī cita paaudze, jau pa padsmit gadiem paaudzes nomainās un, man liekas, teātrī diezgan strauji tas notiek.
Lolita Cauka: Bet zini, bieži saka paaudze, paaudze, – bet tas jau ir saprotams, gadi iet uz priekšu, un vecums mainās, bet tas, kas saistās ar profesiju, tie pamati, tas pamatskatījums nedrīkstētu tik krasi atšķirties.
Gatis Maliks: Tam nevajadzētu nonākt pretrunā.
Lolita Cauka: Jā, jo tam, kas ir aktiera darbs, ir jāpaliek. Darbs uz skatuves. Un tur ir diezgan bīstami, ja vecuma galā ir tā starpība starp tavu sapratni un jaunās paaudzes sapratni, tad tur ir bīstamība.
Gatis Maliks: Es piekrītu, jā. Bet man liekas, ka tas ir fundaments, kuru topošajiem aktieriem ieliek kursa vadītāji, pasniedzēji. Tā lielā mērā ir viņu atbildība. Man liekas, ka mūsu platuma grādos visur vairāk vai mazāk dominē krievu skola.
Lolita Cauka: Jā.
Gatis Maliks: Tevi paņem mazu, nepieredzējušu bērniņu, tad tevi iznīcina, ja tev ir radušies kādi personības aizmetņi, iedīgļi...
Lolita Cauka: Tu neesi nekas.
Gatis Maliks: Tu neesi nekas, un ap trešo kursu jau varbūt tu esi kaut kas, un ceturtajā kursā tevi jau sāk slavēt un teikt, kāds tu esi malacis.
Lolita Cauka: Un tu tam notici. (smejas)
Gatis Maliks: Un tu tam notici. Ja tu esi trīs gadus mocīts, tu beidzot gribi dzirdēt kaut ko labu. Un tad tas ir tas, ko tev ieliek tavi meistari – disciplīnu, ētiku un atbildību pret darbu.
Lolita Cauka: Jā, es, piemēram, nekad nevaru, ja mani režisors nepārtraukti sit… tad tur nekas nebūs. Es nevaru..
Gatis Maliks: Vajag burkānu reizēm.
Lolita Cauka: Man nevajag, lai mani slavē, ja, man pašai galva pietiekoši labi strādājusi, es pati cīnos, bet, ja mani sit, es neesmu varējusi.
Gatis Maliks: Es arī laikam.
Lolita Cauka: Es nedomāju, ka tur vajag slavēt un glaudīt. Ar to pašu [Mihailu] Kublinski man ir tik daudz labi brīži bijuši, bet es nezinu, vai viņš ir mani kādreiz uzslavējis vai ne. Man liekas, ka ne. Bet man ir bijis ļoti interesanti, jo mēs esam varējuši plosīties un vienu skatu mēģināt visādi. Viņš nekad nav mani pazemojis, gremdējis. Viņš nav mani sitis, bet līdz ar to, es esmu visu laiku varējusi…
Gatis Maliks: ...būt brīva, un tas ir attīstoši, protams, jā. Arī šeit es piekrītu principā.
Lolita Cauka: To mēs varam vēlēties, bet vai mēs to vienmēr dabūjam?
Gatis Maliks: Retāk, nekā gribētos, droši vien. Gadās, ka retāk.
Kad aiziet no teātra
Gatis Maliks: Teātris jau nav visa dzīve. Pirmajos gados varbūt tā neliekas, kad strādā teātrī. Tad liekas, ka visa dzīve, bet kaut kādā brīdī tās olas gribas salikt visādos groziņos – diversificēt savu grozu. Kā Lolita dzīvo ārpus teātra? Cik daudz savu olu Lolita ir salikusi teātra groziņā savas karjeras laikā?
Lolita Cauka: Es tev varētu atbildēt tā – šobrīd es neesmu teātrī, bet teātris ir manī.
Gatis Maliks: Tas ir tas, ko mums visiem māca.
Lolita Cauka: Teātris ir manī, un tas, ka teātris ir manī, neapzināti ir manī sēdējis no pirmās dienas.
Tāpēc arī, starp citu, man ir bijis viegli pārdzīvot tos tukšos gadus. Manī nav bijusi pāridarījuma sajūta. To es ar tīru sirdsapziņu saku.
Gatis Maliks: To es apbrīnoju.
Lolita Cauka: Manī nav bijis: kāpēc citiem ir un man nav. Nē.
Gatis Maliks: Tad kaut kāda arī paļaušanās liktenim.
Lolita Cauka: Nē, vienkārši tas ir tā, kā man ir roka, kāja galva un man ir teātris. Manī viņš ir. Es nevaru par teātri runāt kā par svešķermeni.
Gatis Maliks: Bet vai tas neapgrūtina arī to brīdi, kad aktieris izlemj, ka gana esmu bijis teātrī, tagad došos atpūsties…?
Lolita Cauka: Bet nekas šai pasaulē nav mūžīgs. Vai būtu labāk, teiksim, ka kolēģi stāvētu kulisēs un domātu, vai viņi pāries pāri tai skatuvei vai ne. Vai viņa atcerēsies vai neatcerēsies. Es esmu diezgan sena un esmu redzējusi šos skatus, kad aktrise vai aktieris ir aizsēdējies un esmu sev jau laicīgi pateikusi – Dievs, dod man, kamēr man vēl ir saprašana galviņā, kamēr es saprotu, ko es daru, pielikt tam punktu.
Savā laikā bija mums tāda izcila dziedātāja Žermēna Heine-Vāgnere. Es arī šodien domāju, ka viņa aizgāja no skatuves par ātru. Viņa bija pašā plaukumā. Viņai bija 50 gadi. Viņa bija izcila dziedātāja, bet viņa pielika punktu un aizgāja.
Gatis Maliks: Un daudziem pietrūkst.
Lolita Cauka: Protams, ka pietrūkst. Man arī viņas pietrūka, jo es ļoti mīlu operu un esmu visu mūžu uz turieni gājusi, bet es viņu cienu par to. Gan jau viņai bija kaut kādi problēmu aizmetnīši, par kuriem viņa neizbārstīja visai pasaulei, bet viņa saprata un aizgāja. Es nedomāju, ka visiem jāaiziet piecdesmit gadu vecumā, jo teātrim ir vajadzīgas vecas aktrises un veci aktieri, jo tas kolektīvam nāk tikai par labu. Bet es personīgi nenožēloju.
Gatis Maliks: Pirms nedēļas mums Liepājā bija pirmizrāde, un es ar Nacionālā teātra režisoru runāju, prasīju par tevi, un viņš teica – nu kāpēc viņa aizgāja, jālūdzas bija, lai viņa paliek, bet viņa – nē.
Lolita Cauka: Jā, es neaizgāju tāpēc, ka man nebūtu, ko darīt. Man tiešām bija, ko darīt, arī uz priekšu, bet es tā uzskatīju.
Man nav pienācis tas brīdis, ka es būtu nožēlojusi šo soli. Bet nekad nesaki nekad. Es ceru, ka arī nepienāks.
Gatis Maliks: Bet ko Lolita tagad dara? Kāda ir ikdiena?
24 stundas dienā ir par maz
Lolita Cauka: Pirmām kārtām es izbaudu to sajūtu, ka tu esi brīvs.
Gatis Maliks: Ka nav mēģu.
Lolita Cauka: Tu saproti ne jau to, ka nav mēģinājumu. Tu esi brīvs savā rīcībā. Es vienmēr esmu bijusi ļoti apzinīga. Arī teātrī es neesmu baidījusies ne no viena darba un pārdzīvojusi ne no lielas lomas, ne no mazas lomas. Šis darbs teātrī man ir bijis primārais. Tam ir bijis pakļauts viss pārējais. Tagad es varu būt brīva. Es varu pateikt "nē" tad, kad es gribu.
Gatis Maliks: Bet nav garlaicīgi?
Lolita Cauka: Bet ir tik daudz kas neizlasīts, neredzēts, nedzirdēts. Ir mazbērni, kuri tavu acu priekšā aug un veidojas, kāpj tev uz galvas, jāsaka. Tad, kad man dēls izauga, es patiesību sakot – es redzēju, jā, bet viņš vairāk tā kā…
Gatis Maliks: Nu, viņam bija brālītis teātris.
Lolita Cauka: Jā, viņam bija brālītis teātris. Saproti, man vēl 24 stundas ir par maz dienā.
Gatis Maliks: To ir prieks klausīties.
Lolita Cauka: Es ļoti aizraujos ar ezotērisko literatūru. Man patīk, jo es tik daudz ko nezinu, un, jo es vairāk lasu, jo vairāk saprotu, cik liela taisnība ir šim vecajam teicienam: jo tu vairāk uzzini, jo vairāk tu saproti, ka tu neko nezini. Un tās ir tās lietas, kuras tu vari pēc tam sēdēt un domāt.
Gatis Maliks: Tu vari nodoties pašattīstībai un pašizzināšanai.
Lolita Cauka: Visam, bet es to nenoformulēju, jo man liekas, līdz es to izdarīšu, es atkal ielikšu sevi kaut kādos rāmjos. Bet tu saki, ka teātris ir visa dzīve, bet tad saki, ka tomēr nav visa dzīve, ka nedrīkst visas olas likt vienā groziņā. Cik tev ir groziņu?
Gatis Maliks: Man pēdējo gadu laikā ir uzradies groziņš ģimene, kurš pieprasa diezgan daudz olu no tā lielā olu groza, bet, pateicoties – es tagad zaimoju, droši vien – pateicoties Covid-19 pandēmijai man ir bijusi iespēja būt klāt sava dēla visos dzīves mirkļos – pie pirmā soļa, pie pirmā apēstā ābola, pie pirmā zoba, pie visa pirmā. Tagad viņam ir divi gadi, kovids ir atkāpies, mēs esam atsākuši strādāt, un viņš ir uzsācis savu karjeru bērnudārzā. Un es esmu ļoti priecīgs. Un man liekas, ka tās oliņas ir jāizliek pa vairākiem groziņiem. Tagad liels groziņš ir ģimene. Man liekas, ka teātris kaut kādā ziņā ir tāds vampīrs, kas tevi izsūc mazliet. Tu esi spiests, tev ir jāprot kaut kā sevi uzpildīt, nodarbojoties kaut vai ar visparastākajām fiziskajām nodarbēm, kā zāles pļaušana vai dzelžu cilāšana sporta zālē. Tajā pašā laikā tev jāatrod laiks kino vai kaut kādai literatūrai, kas tev vismaz dod kaut kādu – varbūt tas ir placebo, bet kaut kādu ilūziju, ka esi atjaunojies. Jo man liekas, ka tikai teātris šausmīgi ātri izsūc.
Lolita Cauka: Viņš tevi izsūc. Es savā laikā ļoti daudz braukāju apkārt un skatījos izrādes. Cik nu varēju. Gan uz Vāciju, gan Zviedriju vienkārši braucu skatīties izrādes ārpus Latvijas. Tas tevi arī piepilda.
Bet zini, es tev gribu novēlēt – nešausti sevi par to laiku, kuru tu veltī savai ģimenei un saviem bērniem, nedomā, ka tu to atņem teātrim.
Tu ļoti daudz emocijas sasmēlies, un es tev novēlu, Dieva dēļ, lai tev dod darbu, kur tu tās emocijas vari tā pilnīgi izlikt.
C'est la vie
Gatis Maliks: Ļoti skaists novēlējums, Lolita. Paldies. Šis silda sirsniņu, un es tā noteikti darīšu, droši vien. Bet Lolita, tu arī Latvijas Teātra darbinieku savienību vadīji, – kā tur nokļūst? Kāpēc?
Lolita Cauka: Par priekšsēdētāju?
Gatis Maliks: Jā, kur atrast sevī vispār motivāciju to darīt – rūpēties par visu Latvijas teātra saimi. Vienkārši rūpēties?
Lolita Cauka: Jā, man bija misijas apziņa.
Gatis Maliks: Nu visu cieņu.
Lolita Cauka: Jā, man bija misijas apziņa. Savienība toreiz bija ļoti… es neteikšu, ka bija uz sabrukšanas robežas, bet toreiz atguva īpašumus, tur bija "Daiļrade", lielais kombināts, vēl visādas lietas. Un viņa varēja aizpeldēt.
Gatis Maliks: Kāds cits tur varēja pieķerties ar netīrākiem nadziņiem.
Lolita Cauka: Es sapratu, ka kaut kas ir jādara. Es biju tajā pēdējā valdē, un tad es piekritu. Un man tiešām bija misijas apziņa. Un es arī rukāju. Vienīgais, ko es apbrīnoju – un tur man Dieviņš palīdzēja, jo es pati neesmu ne tik gudra, ne tik stipra. Man bija tā: savienība, esmu savienībā un simtprocentīgi rukāju. Es izeju ārā, es ieeju teātrī un…
Gatis Maliks: Un atkal simt procenti.
Lolita Cauka: …viss. No sākuma kāds tur gribēja nākt pie manis runāt par savienību, kādu pabalstiņu, bet es neviena vārda. Teātrī man savienības nebija. Un es varēju. Pati par to tagad visvairāk brīnos. Pilnīgi nodalīju.
Gatis Maliks: Laikam jau tas nodalījums spēlē lielu lomu.
Lolita Cauka: Droši vien, un mans dēliņš zaudēja caur to. Bet man bija arī ļoti interesanti, jo saproti, es arī daudz uzzināju, ar cilvēkiem tiekoties.
Gatis Maliks: Visu virtuvi.
Lolita Cauka: Paldies Dievam, man bija arī laba humora izjūta, tas mani glāba. Kad es biju priekšsēdētāja, piemēram, vieni no lielākajiem Latvijas svētkiem bija mana vārda diena. Man bija ļoti daudz sveicēju. Gadu pēc tam, kad es nebiju vairs priekšsēdētāja…
Gatis Maliks: ... jau mazāk...
Lolita Cauka: Jau mazāk, un pēc diviem gadiem vēl mazāk. Un pēc tam palika tikai Aina Karele un co. (smejas). Bet tu saproti, tas ir šausmīgi interesanti.
Gatis Maliks: Nu tas parāda cilvēku dabu.
Lolita Cauka: Bet tas ir arī, kā tu uz to skaties. Man prieks, ka savienība šobrīd ir normālās rokās, un viņa ir vajadzīga. Mēs ļoti cīnījāmies par aktieru algām. Man žēl, ka tajā laikā tomēr netika pieņemts tas modelis, ko es piedāvāju. Mums bija visi paraksti… Finanšu ministrija piekrita, Kultūras ministrija, protams, pati par sevi piekrita, es neatceros, vai tā bija Labklājības ministrija, kas neuzlika savu parakstu. Un līdz ar to tas aizgāja. Toreizējā Kultūras ministrija izdomāja citu variantu, bet tas nestrādā. Man tur bija iestrādāta formula, ka, līdz ko ceļas minimāla alga, automātiski Kultūras ministrijai būtu jādod lielāks finansējums. Tas būtu iestrādāts likumā. Man par to ir žēl.
Gatis Maliks: Mēs tur arī tagad Liepājā sitamies līdzi. Mēs esam pašvaldības teātris.
Lolita Cauka: Jums jau vispār ļoti muļķīga šī situācija.
Gatis Maliks: Tagad, kad valsts teātriem paceļ, tad mums ir gadu jāpagaida, tad arī mums kaut ko pieliek.
Lolita Cauka: Bet arī tas ir ļoti pazemojoši. Jo tagad ir ļoti duāli. Valsts pati nevarēja, nebija spēka, viņi vienojās ar pašvaldību, ka pašvaldības pārziņā būs un tagad – "Mēs vairs nē, jūs pašvaldība, tas ir jūsu teātris".
Gatis Maliks: Bet viņi jau arī muguru neuzgriež.
Lolita Cauka: Bet visu laiku tu esi tā – vai nu dabūsi vai nedabūsi. Bet tāda ir dzīve.
Gatis Maliks: Tāda ir dzīve – c'est la vie!
"Teātra Atlanti cauri laikiem"
Saruna tapusi Latvijas teātra darbinieku savienības projektā "Teātru Atlanti cauri laikiem. Teātra garša" ar Valsts kultūrkapitāla fonda, alusdarītavas "Valmiermuiža" un LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja atbalstu.
