"Bajadēra" ir franču horeogrāfa Mariusa Petipā iestudēts balets, oriģināli četros cēlienos, bet nu tā ir nepilnu trīs stundu gara baleta izrāde trīs cēlienos.
Sižets – stāsts par Indijas tempļa dejotāju Nikiju un karotāju Soloru, kuru starpā parādās aizliegta mīlestība, kas iet bojā austrumu galma kaislībās un intrigās.
Pirmo reizi balets esot rādīts 1877. gadā Krievijā. Jau kopš pirmizrādes balets esot slavēts kā viens no horeogrāfa Petipā meistarīgākajiem darbiem.
Latvijā balets pirmizrādi piedzīvoja 2012. gadā, kad arī saņēma "Latvijas gāzes" Gada balvu kā labākais 2011./2012. gada sezonas jauniestudējums skatītāju balsojumā. Tuvākā izrāde plānota šī gada 13. oktobrī, un pēc tam vēl divas izrādes nākamā gada janvārī un martā.
Baleta iestudējumu veidojuši horeogrāfs Aivars Leimanis, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ināra Gauja, kā arī diriģents Farhads Stade.
Vēstulē, kas nosūtīta Kultūras ministrijai un arī Latvijas Radio, Pasaules Hinduisma biedrības prezidents Radžans Zeds norāda, ka, viņaprāt, izrāde nopietni trivializē, proti, padara ļoti vienkāršas un neievērojamas Austrumu reliģiskās un citas tradīcijas, un ka izrādē tiekot pastiprināti austrumnieciskie stereotipi, parādās nehumānisks kultūras attēlojums un sagrozījums, tostarp tiekot izmantoti aizskaroši un pazemojoši elementi. Lai gan viņš un arī daudzi citi hinduisti uzskatot baletu par vienu no godājamākajiem mākslas veidiem, kas piedāvājot bagātību un dziļumu, tomēr izrāde, kas savu pirmizrādi piedzīvojusi pirms tik daudziem gadiem, jau sen esot nogājusi no pasaules skatuves. Līdz ar to izrādi būtu nepieciešams izslēgt no repertuāra.
Viņš nav vienīgais, kas ir izteicis tādu kritiku. Pēdējo gadu laikā citviet pasaulē ir bijušas diskusijas par baleta izrādi. Tās kritiķi lielākoties norāda, ka izrādē demonstrējot vesternizētu, vienkāršotu, kariķētu skatījumu uz Indijas kultūru, kur indiešu svētie esot attēloti kā neizglītoti, un tādi kā mežoņi.
To visvairāk varot redzēt tieši caur "blackface" jeb melnģīmju problemātiku, proti, kad varoņus attēlo cilvēki, kas, piemēram, padara savu ādas krāsu tumšāku, to nokrāsojot, specifiski ieveidojot matus, piemēram, veidojot dredus, tostarp noteiktā veidā uzstājoties, lai skatītājam pēc iespējas vairāk parādītu autentisku piederību šai etniskajai grupai vai rasei.
Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš uzsver, ka lielākoties šādi gadījumi, kad tiek aicināts izvērtēt kāda mākslas darba atbilstību vai arī to izņemt no apskates, notiek iekšienē. No ārvalstīm ko tādu saņem reti. Viņš gan arī norāda, ka cenzūra Latvijā neeksistē, tāpēc ministrijai nav tiesību iejaukties. Taču ministrija ir reaģējusi uz šo gadījumu, jo, ja kāds sabiedrības pārstāvis izsaka bažas vai jautājumus par Latvijas kultūras dzīvi, tad viņiem esot tas jāizvērtē pēc būtības, bet valstiska iejaukšanās no ministrijas puses šeit nav pieļaujama: "Arī attiecībā uz Latvijas Nacionālo operu un baletu – tā nav ministrija, kas pieņem lēmumus par repertuāra politiku, un līdz ar to mēs esam vērsušies pie Latvijas Nacionālā operas un baleta, pārsūtījuši šo vēstuli ar lūgumu izvērtēt un attiecīgi tad pieņemt lēmumu par turpmāko rīcību. Skaidrs, ka viedokļi ir dažādi, mēs zinām, ka attiecīgā organizācija ir vērsusies arī pie citiem baleta un operas teātriem, tajā skaitā pie Lietuvas un Igaunijas nacionālajiem operas un baleta teātriem. Nevienā no šiem gadījumiem, cik es zinu, šo opera teātri un attiecīgo valstu Kultūras ministrijas nav saskatījušas pamatotu iemeslu izņemt šo baletu no repertuāra, un, es domāju, ka mūsu pozīcija varētu būt līdzīga, ka tāda ļoti stingra pamata, visdrīzāk, nav."
