Mana Valmieras vasaras teātra festivāla otrā diena ar izrādēm "Kaimiņš no dzeltenās mājas", "Daudz laimes dzimšanas dienā" un "Šķirsts" aicināja iekāpt nezināmajā – pārkāpt laika slieksnim un nokļūt starptelpā – starp to, kā bija un kā būs.
Kaimiņi no Sedas
Seda ir pilsēta, kas piedzimusi 1953. gadā līdz ar kūdras fabrikas izveidi un kur saskaņā ar tautas skaitīšanas rezultātiem pašreiz mīt aptuveni tūkstotis iedzīvotāju. Strādnieku ciematā kārtīgās rindās sastājušās staļina klasicisma dzeltenās ēkas: Dārza iela, Miera iela, Meža iela, Smilšu iela, Kūdras iela, Purva iela, vēl citas ielas, un arī Uzvaras iela. Skatītāji sapulcējas iepretim universālveikalam "Seda", kur viens pēc otra improvizētā, no kūdras būvētā kafejnīcā pulcējas dažādu paaudžu vietējie iedzīvotāji. Ieripo auto no cita gadsimta, pa atvērto logu skaļi plūstot "Tranzīta" balsij. Puisis ar ģitāru rokās uzdzied šīs pašas grupas dziesmu "Kailie sapņi", un, meklējot īstos vārdus, ved skatītājus tālāk Sedas stāstā.
Īpašvietas izrāde "Kaimiņš no dzeltenās mājas" ir tapusi kopradē: portugāļu vizuālais un teātra mākslinieks Makss Fernandess (Max Fernandes) un pašmāju dramaturģe Elza Marta Ruža un Sedas iedzīvotāji Minka Varga, Diāna Pētersone, Aleksandrs Alans Kalniņš, Guna Ruzankina-Baņņikova, Lauris Pētersons, Gunta Ungure, Laura Liepa, Gabriels Pētersons, Nauris Francuzēvičs, Anda Kociņa ar skatītājiem dalās stāstos no Sedas. Stāsti nevienu nesauc vārdā, bet no fragmentāriem teikumiem uzbūvē ilgu un atmiņu piesūcinātu telpu un ļauj aiz skaitļiem ieraudzīt dzīves un atšķirīgās attieksmes pret to.
Izrāde nevilšus kļuvusi par vietējo iedzīvotāju kolektīvās atvadīšanās rituālu no pašas izrādes vietas – no slēgšanai paredzētās Sedas skolas.
Izrādes veidotāji ved skatītājus cauri Sedas skolas gaiteņiem. Aktu zāle kļuvusi par muzeju, pilno ar darbarīkiem, kas sastājušies tikpat simetriskās rindās kā Sedas dzeltenie nami. Abus – gan instrumentus, gan namus – vieno kaut kas kopīgs – tiem pietrūkst cilvēka, kas būtu apņēmības pilns tos ņemt savās rokās. Trenažieru zāle par pašterapeitisku telpu, kur dažādu paaudžu trīs sievietes skopos teikumos iezīmē trīs dažādas dzīves. No sporta zāles, kur katrs rūda savas prasmes tikt galā ar dzīvi pats saviem spēkiem, visi iznāk skolas zaļajā iekšpagalmā. No atmiņu blīvās telpas nonāk šodienā. Izrāde nevilšus iegūst apļveida kompozīciju – iesākusies ar dziesmu, tā arī izskan ar to. Pēdējo izrādes ainu ierāmē pati dzīve – pāri izrādes performantu klusajām, mierīgajām balsīm uzmācīgi klājas pāri privātmāju iekšpagalmos skanošā mūzika. Tā "okupē" izrādes izskaņu, vēl aizvien skanot staļina laika valodā. Ironiski, bet sadzirdēt un ieraudzīt visbiežāk varam tos, kuri runā visskaļāk.
No atvadīšanās rituāla nonāku citā – satikšanās – rituālā. Atgriežoties no Sedas, kur laiks ir apstājies skolas kopbildēs tās gaitenī un kur sastingst arī dzelteno māju logi, tālāk mana festivāla programma vienā vakarā ļauj piedzīvot eksistenciālu pieredzi – katru savā Gaujas krastā.
Piedzimt par cilvēku
Dodoties uz nākamo izrādes vietu, pilsēta mani izgrūž tās nomalē. Tur nokļūstu caur šaubu mežu. Paeju garām daudzdzīvokļu namam, kur pa kādu atvērtu augšstāva logu ar savu kliedzienu apkārtējo pasauli iztausta kāds zīdainis, bet pie kāpņu telpas uz izklātas sedziņas savā nodabā rotaļājas pirmskolas vecuma bērni – puika ar vairākām meitenēm. Gadījuma rakstura novērojums kalpo par iesākumu tālākai spēlei izrādē: kā ar priekšstatiem, tā ar ķermeniskumu.
Režisores Ivetas Poles darbs "Daudz laimes dzimšanas dienā" ir pieteikta kā semi-dokumentāla izrāde ar dramatiski komiskiem elementiem, kas turpina jau citos darbos "Bišu lieta" (2021) un "Malleus Maleficarium. Jaunais līgums" (2023) aizsākto postdramatisko, fiziski performatīvo paņēmienu kopumu. Par izrādes performatīvā rituāla dzimšanas vietu ir izvēlēta nebūt ne pirtiņa, bet gan Vidzemes slimnīcas kādreizējā veļas māja. Par nokļūšanu izrādes sākumpunktā liecina festivāla brillēs iekarinātie rozā un zilie baloni. Vizītkartes lieluma ielūgums ar skaļiem Ziedoņa vārdiem par mīlestību un nazi pēc nejaušības principa sadala skatītājus divās grupās: tie, kam gadījusies rozā kartīte, dodas pa labi, bet tie, kam zilā kartīte, pa kreisi.
Kailas, bezpersoniskas telpas centrā ir melns biroja krēsls, aiz tā logs ar zaļas dzīvības pilnu ainavas fragmentu. Kaili ir arī dramaturģes Sandijas Santas sakārtotie, no pieredzes pasmeltie stāsti par grūtniecības, dzemdību un mātišķības un tēvišķuma pieredzēm, kuras skatītāji uzklausa sasēduši uz solu rindām un bālu autiņu kvadrātiem. Performanti Anta Aizupe, Madara Reijere un Rūdolfs Gediņš, ietinot dažādās pieredzes pašironijas autiņā, atver durvis uz ārstu kabinetiem, dzemdību zālēm un bērnistabām. Tās visas ir pilnas ar apjukumu, šaubām un nedrošību, bet no stāstiem kūņojas ārā kritika par mulsinošo cilvēka ķermeņa atdalīšanu no gara jeb medicīnisku lietiskošanu. Apgarotā rāmumā no zaļās ainavas pa logu iekāpj pati daba – Elīna Hanzena, nesot klēpi zeltslotiņu un ūdens pilnu skārda bļodu. Un top kādam instinktīvi terapeitisks, citam neērts vai pat nelabumu izraisošs pašironisks ķermenisks akts.
Izrāde "Daudz laimes dzimšanas dienā" ieved privātā teritorijā, par kuru uzdrīkstas jautāt vien radu tantes un onkuļi, ēdot rosolu (vai rasolu – tas, kā jums pašiem tīk) pie gara galda, vai arī par kuru spriež anonīmas būtnes tiešsaistes domubiedru "kabinetos". Rosola vietā izrāde otrajā tās daļā servē ko citu – eksotisku augļu grozu lipīgam, dionīsiskam auglības rituālam. Scenogrāfes Austras Sniķeres sudrabaini kosmiskā telpa ieved skatītājus iekšpus tās vietas, kur izaug dzīvība. Visi četru performantu ķermeni vijas pa telpas grīdu improvizētā auglības mātes altāra priekšā zalkšu cienīgā murskulī.
Izrāde nesaudzē skatītāju un nevairās savā vieliskumā un ķermeņu fiziskumā raisīt visdažādāko emociju vai fizisku reakciju spektru.
Nav noslēpums (ja nu vienīgi subjektīva nevēlēšanās zināt), dzemdībās šķidrā agregātstāvokī ir ne tikai laimes vai zaudējuma asaras un piena upes, bet arī daudzas citas vielas.
Notiekošo audiāli stenogrammē baltā uzsvārcī tērpies Maksims Šenteļevs, fiksējot dzīvības rašanās un ierašanās un arī izbeigšanās procesu. Skaņainava tās robustumā nāk no performantu "iekšām". No turienes nāk arī jautājumi, kuri, pieļauju, savā bērnišķīgajā neatvairāmībā sagūsta arī skeptiskāko akta novērotāju. Tie atgādina, ka pat tad, ja mums pašiem nav bērna radīšanas pieredzes, tad bez būšanas pašu mātes "iekšās" un bez pirmā sašutuma pilnā kliedziena par šo pasauli neviens no mums uz šo izrādi, visticamāk, nemaz nebūtu ieradies.
Briesmīgi eksistenciālas lietas
No dzemdību ūdeņiem un citiem šķidrumiem dodos tālāk uz otru upes krastu – pie notekūdeņiem, kuros līdz ar saviem grēku plūdiem ieskalots cilvēks. Un vairs nebūt nav tik grūti iedomāties, kā izskatās ielas lietainā puse, kuru ieņēmuši plūdi. Vismaz Jelgavas ielās aina iezīmējās visnotaļ apokaliptiska. Tur cilvēki kuģoja kā nu katrs prata – cits ledusskapī, cits ar peldpleznām, vēl kāds metās nirt. Un glābti tika arī dzīvnieki. Tiesa gan – no patversmes. No vietas, kur nonāk tās dzīvās būtnes, kas cilvēkam vairs nav vajadzīgas.
Taču Valmierā skatītājus savā industriālajā angāra šķirstā sagaidīja pats Noass. Un nav jau pārsteigums, ka loma iedalīta stāvkomediantam Rūdolfam Kugrēnam – vai tad kāds no klātesošajiem, kas līdz ar izrādes biļeti ir nopircis vietu Noasa šķirstā, kādā brīdī nav augstprātīgi smīnējis par pasaules gala sludinātājiem un par pasaules glābējiem? Filozofiska traģikomēdija "Šķirsts" pietauvojusies Valmieras notekūdeņu attīrīšanas iekārtu teritorijā. Kamēr Valmieras skolas pagalmā bērni spēlējas atkritumu kalnā režisora Matīsa Budovska izrādē "Briesmīgi priecīgās lietas", Grīšļu ielas angārā cilvēka piesārņoto ūdeņu ielenkumā notiek briesmīgi eksistenciālas lietas.
Liepājā izrādē "Dziesmusvētki" (2022) izpētījis, cik dzīvotspējīga ir tradīcija un vai ir ilgstoši iespējams palikt slēgtā telpā, Budovskis pēta to, cik dzīvotspējīga ir pati cilvēce šādā vietā, kur tālāk iet vairs īsti nav kur. Līdz ar Lindas Rudenes dramaturģiski pavērto Pandoras lādi dižoties savā dailē laukā lien naids, egoisms, lišķība, liekulība, naids, skaudība un visas citas cilvēces "epidēmijas". Tās atbalsojas pavisam tukšā telpā, kur skatīties uz priekšu ir mierinošāk, nekā vienam uz otru. Telpā, kur cilvēka mestā ēna uz citiem ir daudz lielāka par pašu cilvēku, gaismu mākslinieka Nika Ciprusa auksto un silto gaismu poētiski cauraustais tukšums atgādina nosapņotu brīdinājumu. Tas sagūsta uzmanību ciešāk par monologiem, kur vārdi izrādes ūdeņos atsitas kā oļi pret devīto vilni.
Pamestu pasaules nostūru un pazaudēto atbildību atslēgas grabinot, angārā pēteriski filosofiski iestreipuļo Igors Šelegovskis. Uz naģenes tam rakstīts – sapņotājs, sejā mirdz komētas astes izgaiņātie zvaigžņu putekļi, bet aiz bikšu gumijas ir grādīgais "dzīvības" ūdens. Martas Treines izmeklētos smilšu krāsas putekļumēteļos, talkā ņemot smieklīgo ieroci lietussargu, izredzēto rindās katrs ar saviem paņēmieniem mēģina iekļūt arī tie, kuri nav paguvuši vai nav gribējuši nopirkt biļetes. Agris Krapivņickis, šķiet, iekāpis šķirstā no vietas, kur jau samirkušas kājas iepriekš – no izrādes "Divas garāžas" (2021), kurā režisora Elmāra Seņkova virsvadībā jau remontēja savu trauslo vīrišķību, kas šoreiz atkal ir salūzusi. Pasitis padusē brūnu ādas portfelīti, Emīls Krūmiņš nāk ārstēt nevis Ibsena kūrorta piesārņotos ūdeņus, bet Noasa empātijas muskuli. Elizabete Skrastiņa, "film noir" treknrakstā naivi plivina garās skropstas un piekārto rozā brunča šķēlumu, aiz tā visa paslēpjot rafinētu aprēķinu. Bez butaforiska uzslāņojuma, stāvēdāma uz priekšu plūstošā peļķē, izmirkusi savā atklātībā ir Jana Ļisova, kurai dota ne tikai Noasa sievas, bet arī cilvēces sirdsapziņas loma.
Izrāde, kas iegūlusi distopiskajā ainavā, kļūst par monologos balstītu stāvizrāžu kolekciju, ko aktieri izspēlē bailēs tuvoties tiem vārtiem, kuros stāv Pēteris. Izrāde "Šķirsts" krāšņi atklāj cilvēcības apokalipsi. Un skatītāji klusējot to vēro. Ja Ivetas Poles izrāde par recepti pārdzīvotajam vai nepiedzīvotajam izraksta terapeitisku kopābūšanu, tad Matīsa Budovska izrāde diagnosticē ko neārstējamāku – vienaldzīgu noraudzīšanos cilvēcības bojāejā. Vienā Gaujas krastā – jāskatās acīs piedzimšanai, bet otrā – jau nāvei. Un pa vidu tām abām kā mierinājums ir tilts – dzīvība. Trauslā un sīkstā, kā zināms.
