Henrieta Verhoustinska: Pēc Čārlza Bukovska darbu motīviem Dailes teātrī ir radusies izrāde "Kodiens", kurā Miķeļa Dzenuška grupa "Uzvaras bulvāris" ir visu laiku klātesoša. Čārlza Bukovska lomā pamīšus iemiesojas gan Gints Grāvelis, gan Juris Bartkevičs. Vai šodien Bukovska literārais mantojums ir uzrunājošs? Vai jums nācās pārvarēt kaut kādus uztveres šķēršļus?
Gints Grāvelis: Milzīgs paldies jāsaka Jurim Vaivodam, kurš ir teātra muzikālās daļas vadītājs. Ar savu redzējumu viņš spēj turēt pulsu uz visu žanru mūzikas Latvijā. Jāsaka godīgi, Miķeli, es faktiski nebiju neko dzirdējis par grupu "Uzvaras bulvāris", līdz atnāca Juris Vaivods, un izrādās, ka šīs Miķeļa dziesmas jau ir tapušas. Dažas tika rakstītas klāt, bet tas vien liecina par to, ka gan Jurim Vaivodam, gan mūziķiem sakrita domas par Bukovski un ka tieši šie džeki, sanākot kopā, varētu to izdarīt. Šobrīd es pat nevaru iedomāties, kā tas varētu būt vēl savādāk.
Vai tu pārlasīji Čārlza Bukovska darbus pirms iegrimi šajā darbā?
Miķelis Dzenuška: Jā, es pārlasīju. Es diezgan daudz laika pavadīju pie scenārija, vairākas reizes to lasot, un tur jau tie visi dzejoļi arī bija. Es varu piebiedroties Gintam, sakot lielu paldies Jurim Vaivodam, jo mēs kā ansamblis esam kā spurains ezis, kurš grib līst uz visām pusēm. Tad viņš mūs paņēma un smuki ielika tieši tur, kur mums vajag būt. Viss salikās kopā – dziesmas, mūzika, aktieri – tas tiešām ir brīnišķīgi.
Gint, izrādē nevarēja nepamanīt, cik ļoti tavam vētrainajam temperamentam tieši muzikālās epizodes tevi tik ļoti raksturo, kur tu varēji būt ar plīvojošiem matiem un tamlīdzīgi.
Gints Grāvelis: Bet tur jau tas ritms, tā visa noskaņa, garša un smarža. Manuprāt, tas tur arī prasījās un iederējās - tie papildinošie mirkļi, kuri ļauj aizlidot tālāk un ļauties tam brīnumainajam stāstam, par ko runā autors.
Miķeli, vai šī Jura Joneļa izrāde, kas notiek Tabakas fabrikā, bija tavs pirmais teatrālais piedzīvojums?
Miķelis Dzenuška: Jā, tas mums ir pirmais vispār kā ansamblim. Šāda sadarbība ar teātri ir ļoti interesanta pieredze, jo tas teātris ir kā tāds daudzgalvains pūķis, kur tik daudzas lietas saliekas kopā. To vispār nevar salīdzināt ar kaut kādu koncertu pieredzi. Tas ir ļoti forši, ka visi šie cilvēki sanāk kopā un tiešām rada kaut ko lielisku.
Domājot par šo raidījumu, mēs ar producentu, mūzikas kritiķi Kasparu Zaviļeisku, domājām, kā lai tevi raksturo, un Kaspars teica, ka tu esi tāds muzikālais huligāns un dauzoņa.
Gints Grāvelis: To arī var redzēt, jo, piemēram, viņš ieradās uz mēģinājumiem katru reizi ar dīvainākām cepurēm. Viena no labākajām bija "Let’s make America great again". Tas foršums ir tas, ka viņam vienmēr ir katra zeķe savādāka. Es teicu: tev ir vienādas zeķes. Un viņš teica: nē, es gandrīz uzvilku, iedomājies, es gandrīz uzvilku divas vienādas zeķes!
Rikam Fedam ir pārliecība, ka pamazām visa mūzika pāries uz tādu digitālo forumu jeb elektronisko formātu. Cik, tavuprāt, tā ir pamatota doma?
Miķelis Dzenuška: Kaut kādā ziņā tā jau ir - viss attīstās un tas instrumentu klāsts arī paplašinās. Bet es domāju, ka dzīvie instrumenti un tas viss nekur nepazudīs. Vienkārši tas viss lauks tikai paliks plašāks, un cilvēks jau pats izvēlas, ar ko viņš vēlas nodarboties.
Kā tas ir ar tevi?
Miķelis Dzenuška: Es teiktu, ka es eju citā virzienā. Man ļoti patīk limitācijas, nevis, ka man ir pieejamas visas iespējamās skaņas, bet, ka man ir viens bērnu sintezators, un no šī sintezatora arī izveidoju visu.
Gints Grāvelis: Es viņam tieši uzdevu šo jautājumu, kāpēc Matīsam Žilinskim izrādē blakus ir visgarākā no klaviatūrām, un tev ir tikai padsmit taustiņu. Viņš teica: jā, man ir. Es arī neprasīju sīkāk.
Runājot par tehnoloģijām, arī Dailes teātris šobrīd, bez šaubām, ir avangards tehnoloģiju izmantojuma ziņā, bet "Kodiens" ir tāda analoga izrāde šajā ziņā.
Gints Grāvelis: Nu, "Kodiens" jau vispār ir laba lieta. "Kodiens" var iekost, tas var sāpēt, tev var patikt, var nepatikt. "Kodiens" var būt visāds, un pēc "Kodiena" paliek arī pēcgarša. Un es ceru, ka pēc izrādes arī paliks pēcgarša.
Tad, kad tu pirmo reizi izlasi kādu Bukovska dzejoli vai stāstu, vai viņš rada radniecības sajūtu ar sevi?
Gints Grāvelis: Lieliem cilvēkiem vienmēr gribas to sajūtu, ka tu vari identificēties. Darbos ir milzu pārliecība par savu patiesību, ka tas ir tāds baigais šarms un stils, kas tajā dzejolī ir teikts. "Jā, es jau zināju, ka es mirstu, bet kāda daļa manī teica: nu, mirsti nost, paliec tāds kā visi. Bet maza daļiņa manī teica: nē, izglāb, saglabā kaut vai dzirkstelīti, jo viena dzirkstelīte mežu var nodedzināt." Tur ir tās mazās lietas, ka viņš visu laiku runā pretī pasaulei.
Viņš tāds ir.
Gints Grāvelis: Jā, un viņš arī grib tāds palikt visu laiku. Bukovskis teica, ka viņa tētis gribēja būt bagāts, tāpēc viņš gribēja būt bezpajumtnieks, bet viņš nebija tāds tikai tāpēc, ka viņš saprata, ka tie arī var gribēt būt bagāti. Viņiem tikai tas nav sanācis.
Tu arī lieto šo vārdu "stils". Jā, tas ir ļoti no svara.
Gints Grāvelis: Tas atšķirīgais ir tavs. Tas, kas ir oriģināls, īsts un patiess, tas jau ir tas, jo darīt kaut ko bīstamu ar stilu arī ir tas, ko sauc par mākslu.
Ko jūs varat pateikt par sadarbību ar režisoru Juri Joneli. Juris man asociējas ar dažādu muzikālo notikumu režiju, tostarp viņš Dziesmu svētkos ir režisējis lielos koncertus, un te nu viņš samērā nelielā telpā režisēja arī muzikālu izrādi.
Gints Grāvelis: Juris ir brīnišķīgs cilvēks. Viņā ir lieli, lieli notikumi. Viņš mālē lielās krāsās, kur šajā gadījumā šī mazā skatuve, mazā telpa mūsu radošajā lidojumā bija tāda… Juri, ļoti labi, kā mēs to varam realizēt, kā mēs nevis ņemam nost, bet to visu saliekam, sakompresējam, sataisām, lai tas paliek. Svarīgi bija nepazust viņa lidojumam un raksturīgajām lietām.
Miķeli, tā pieminētā vide ar kastēm, kas attiecīgā izgaismojumā pārvēršas par grafiti sienām vai māju lodziņiem, vai tajā vidē "Uzvaras bulvāris" jūtas organiski?
Miķelis Dzenuška: Jā, es teiktu, noteikti. Laiks, kad tapa daļa no izrādes dziesmām un kad sāka veidoties ansamblis, tas bija kovida sākums un pēdējais kurss Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Man bija tāda pagaidu dzīvesvieta, kurā, teiksim, bija līdzīga tā visa scenogrāfija, viss piemētāts ar kastēm. Tagad, redzot, ka tas viss ir uz skatuves, tā ir grandioza sajūta, un ir prieks.
Solo albums "Pritonā" droši vien ļoti sasaucas ar kodienu tēmu.
Miķelis Dzenuška: Noteikti, jā.
Gint, Bukovska liktenīgo sievieti Lēdiju Nāvi izrādē spēlē tava sieva Ērika Eglija-Grāvele. Vai tas nozīmē, ka Bukovska dzīves peripetijas un daudznozīmīgums ienāca arī jūsu ģimenē?
Gints Grāvelis: Nu, tik daudz, cik Bukovska dzeja, un tik daudz, cik mēs ļāvām tam visam mūs pārņemt. Cik mēs viņu laidām klāt un cik daudz mēs par to runājām un diskutējām mājās, bet citādāk jau nē. Mēs abi sākām gandrīz vienlaicīgi smieties, jo sapratām, ka faktiski šī ir pirmā Dailes teātra izrāde, kurā mēs kā vīrs un sieva spēlējam vienā izrādē tik daudz kopā.
Jūs kopā esat spēlējuši Ilzes Kungas-Melgailes filmā "Mana brīvība".
Gints Grāvelis: Jā, tur mēs spēlējām mīlniekus, ja var tā izteikties. Bija baigi interesanti un savādi. Bija jāatrod jaunas lietas, lai nelien īstā dzīve ārā, jo negribas to mūsu dzīvi nest uz skatuves. Tāpēc bija gana interesanti padauzīties savādākā veidā.
Miķeli, es zinu, ka tu studijā izpildīsi dziesmu no izrādes, pastāsti mazliet par to.
Miķelis Dzenuška: Tā būs dziesma "Saki ko tu gribi". Tā ir dziesma par ilgām no mana debijas albuma "Pritonā". Dziesma ir par nepiepildītām ilgām, protams, izrādē šī dziesma izskan mazliet savādākā veidolā.
Necenzētā veidolā.
Miķelis Dzenuška: Jā, tāpēc šoreiz būs cenzētā versija, bet izrādē tad dzirdēsiet īsto.
Gints Grāvelis: Vispār, satiekoties ar visu šo radošo kompāniju, es biju ļoti pārsteigts, ka viņi katrs ir brīnumaini savā ampluā. Katrs no viņiem nāk inčīgos tērpos uz teātri. Viens brauc ar riteni, viens skrien, viens kādu stumj, kādu atved, atlido, notiek dīvainas lietas, un tajā pašā laikā viņi sanāk kopā, viņi jūt viens otru, un notiek pilnīgi kaut kāda ārprātīga maģija. Tas skaistākais tajā visā ir tas, cik īstenībā viņi ir sasodīti romantiski. Tas bija tik skaisti, jo tur tās pāris dziesmas, kur izlien šī romantika ārā. Lai arī viņi slēpjas zem šiem frīkiem, teiksim, tādā pozitīvā veidā, bet tas ir, man liekas, tik forši, jo tie romantiķi baigi ātri kaut kā izzūd, viņi kaut kur mūk prom un visu laiku slēpjas, un, man liekas, ka slēpties nevajag.
