"Bez mūžam nemierā esošā Valmieras teātra režisora Valentīna Maculēviča Latvijai nebūtu Mārtiņa Brauna dziesmas "Saule, Pērkons, Daugava", kas 1988. gadā, viņa iedvesmota, tapa Valmieras teātra izrādei – Raiņa "Daugavai". "Teātris nav spogulis, teātris ir palielināmais stikls," mēdza teikt Valentīns Maculēvičs, un metās cīņā – katrā mēģinājumā, katrā izrādē, un arī dzīvē. Un bija gan uzvaras, gan zaudējumi, un bija cīņu biedri un tie, kas no cīņas izstājās," piebilst viņa kolēģi.
Valentīns Maculēvičs piedzima Rīgā, bet 1977. gadā pēc Maskavas Valsts Teātra institūta absolvēšanas viņš kļuva par režisoru Valmieras teātrī, ko tolaik vadīja Pēteris Lūcis un kur jau strādāja Māra Ķimele. Te viņš atrada domubiedrus aktieros un komponista Mārtiņa Brauna personā, ar kuriem radīja leģendāras izrādes ar leģendārām dziesmām, un nu varbūt, ar Valentīna Maculēviča aiziešanu mūžībā, klausoties šīs dziesmas – prātā būs tieši viņš – režisors ar caururbjošo skatienu, apņēmīgajiem, nopietnajiem, gandrīz drūmajiem vaibstiem, nevienkāršo raksturu… Valmieras teātris bija viņa mūža teātris, teikts piemiņā par režisoru.
"3. septembrī viņš mirst. Miegā. Dēls apgalvo, ka tas notika mierā. Viņš izbaudīja prieku par mazbērniem, īpaši pēdējās nedēļas – dzīve bija ar viņu. Bet atjaunotajā Valmieras teātrī viņš nu viesosies tikai šņorbēniņos, kur jau viņu gaida pārējie cīņu biedri – Zars, Jānis Dauksts, Boģis," pieminot režisoru, teic Valmieras teātra kolēģi.
